- Labi, es to redzēju, teica Mērija. Tā bija sieviete, sieviešu dzimuma viszine, tāda kā mēs, līdzīga maniem ļaudīm. Taču ļoti veca un tomēr ne pavisam veca.
"Viszine" tā mulefa sauca savus vadoņus. Mērija redzēja, ka Atāla izskatās stipri ieinteresēta.
- Kā vina varēja būt veca un tomēr ne veca? Atāla jautāja.
- Tas ir līdzveidojums, Mērija paskaidroja.
Atāla nomierināta pašūpoja snuķi.
Mērija turpināja, cik labi spēdama: Vina man pastāstīja, ka man jāgaida bērni, kur un kad tie parādīsies. Bet neteica, kāpēc. Man vini jāpieskata.
- Vini ir sāpināti un nogurusi, — teica Atāla. Vai vini apturēs gaismnes aizplūšanu?
Mērija nemierīgi pavērās augšup. Pat neskatoties caur tālskati, viņa zināja, ka Ēnu daļiņas traucas prom ātrāk nekā jebkad.
- Es tā ceru, — viņa sacīja. Tacu nezinu, kā.
Pievakarē, kad tika iekurti ugunskuri un uzlēca pirmās zvaigznes, ieradās svešinieku grupa. Mērija mazgājās; viņa dzirdēja viņu riteņu dārdoņu un satrauktu murmināšanu un slaucidamās izsteidzās no mājas.
Vils un Lira visu pēcpusdienu bija gulējuši un tagad, izdzirduši troksni, modās. Lira grīļīgi piecēlās sēdus un redzēja Mēriju runājam ar pieciem vai sešiem mulefa, kas bija viņu ielenkuši un izskatījās acīmredzami satraukti, bet nevarēja saprast, vai viņi ir dusmīgi vai priecīgi.
Merija ieraudzīja meiteni un sarunu partrauca.
- Lira, viņa sacīja, kaut kas ir noticis viņi ir atraduši kaut ko tādu, ko nespēj izskaidrot, un tas ir… Es nezinu, kas tas ir… Aiziešu paskatīties. Tas ir apmēram kādas stundas gājiena attālumā. Būšu atpakaļ, cik drīz vien varēšu. Paņemiet paši no manas mājas visu, kas jums vajadzīgs, to nevar atlikt, viņi ir par daudz satraukti…
- Labi, Lira teica, vēl apdullusi no ilgā miega.
Mērija paskatījās zem koka. Vils berzēja acis.
- Es patiešām nebūšu prom pārāk ilgi, viņa teica. Kopā ar jums paliks Atāla.
Vadonis izskatījās nepacietīgs. Mērija aši uzlika viņam grožus un kāpšļus, atvainodamās par neveiklību, un tūlīt uzkāpa. Mijkrēslī viņi iestūmās, pagriezās un aizripinājās prom.
Viņi devās jaunā virzienā pa nokalni uz ziemeļiem. Mērija nekad agrāk nebija braukusi tumsā, tāpēc tagad ātrums viņai šķita vēl uztraucošāks nekā dienā. Viņiem uzņemot augstumu, Mērija tālu kreisajā pusē varēja redzēt mēness atspīdumu jūrā, un sudrabaini brūnā gaisma šķita viņu ieskaujam lieliskā skeptiskā brīnumā. Viņā mājoja brīnums, pasaulē skepticisms, bet lieliskums abos divos.
Lāgu lāgiem viņa paskatījās augšup un pieskārās tālskatim savā kabatā, taču nevarēja to izmantot, iekams viņi neapstāsies. Un šie mulefa ļoti steidzās, viņi traucās vēja ātrumā un negribēja apstāties. Pēc stundu ilga brauciena viņi nogriezās kaut kur iekšzemē un, atstājuši akmens ceļu, saka lēni kustēties uz kores pusi garām riteņkoku audzei pa iemītu zemes taku, kuras abās pusēs auga zāle līdz celim. Ainava zaigoja mēnesnīcā: plaši, kaili kalni ar retām aizām, kurās starp koku puduriem lejup strūkloja tērcītes.
Viņi veda Mēriju uz vienu no šīm aizām. Atstājot ceļu, viņa nokāpa zemē un stingrā gaitā kopā ar mulefa pār kalna malu kāpa lejā aizā.
Mērija dzirdēja avota urgošanu un nakts vēju zālē. Viņa dzirdēja riteņu klusos gurkstus uz cietās zemes un priekšā — mulefa kluso murmināšanu, sarunājoties citam ar citu, un tad viņi apstājās.
Kalna sānā, tikai dažu jardu attālumā, bija viens no starppasauļu atvērumiem, izgriezts ar brīnumnazi. Tas izskatījās pēc alas ieejas, jo mēnessgaisma tajā iespīdēja tikai mazliet, tieši tāpat, kā kad atvērums būtu bijis kalnā bet tā nebija. Un no atvēruma laukā nāca veļu procesija.
Mērija jutās tā, it kā zeme zustu zem kājām. Viņa ar izbīli apjauta, ka ir sažņaugusi tuvāko zaru, lai vēlreiz pārliecinātos, ka vēl joprojām atrodas fiziskajā pasaule un ir daļa no tās.
Viņa piegaja tuvāk atvērumam. Veci vīrieši un sievietes, bērni un zīdaiņi pieaugušajiem uz rokām, cilvēki un arī citas būtnes arvien vairāk viņu no tumsas iznāca mēnesnīcas pasaulē un izgaisa.
Tas bija visdīvainākais. Paspēruši dažus soļus zāles, gaisa un gaismas pasaulē, veļi paskatījās apkārt, un viņu sejas atplauka Mērija nekad nebija redzējusi tādu prieku; veļi izstiepa rokas, it kā apkampdami visu kosmosu, un tad, it kā būtu veidoti no miglas un dūmiem, viņi vienkārši aizpeldēja, kļūdami par zemes, rasas un nakts vēja sastāvdaļu.
Daži no veļiem panācās uz Mērijas pusi, it kā gribēdami viņai kaut ko stāstīt, izstiepa rokas, un viņa sajuta viņu pieskārienus kā aukstus grūdienus. Viens no veļiem kāda veca sieviete pamāja, mudinot viņu panākt tuvāk.
Tad veļu sieviņa ierunājās, un Mērija dzirdēja viņu sakām:
Stāstiet viņiem. Mēs neko nezinām. Pagājis tik ilgs laiks, un mēs neko nezinām! Bet viņiem vajadzīga patiesība. Tā viņus baro. Jums jāstāsta viņiem patiesi notikumi, un derēs itin viss, itin viss. Vienkārši stāstiet viņiem stāstus.
Tas bija viss, un tad viņa bija prom. Tas bija viens no brīžiem, kad mēs piepeši atminamies kādu sapni, ko bijām pavisam aizmirsuši, un reizē ar to atgriežas visas miegā izjustās emocijas. Tas bija sapnis, ko Mērija bija mēģinājusi izstāstīt Atālai, nakts bilde; bet, kad Mērija atkal mēģināja to notvert, sapnis izplūda un attālinājās gluži kā šīs būtnes atklātā telpā. Sapnis bija pazudis.
Palika tikai šīs sajūtas saldme un rīkojums stāstīt viņiem stāstus.
Mērija skatījās tumsā. Cik vien viņa varēja ielūkoties šajā bezgalīgajā klusumā, veļi nāca vēl, tūkstoši aiz tūkstošiem, kā bēgļi, kas atgriežas savā dzimtenē.
"Stāsti viņiem stāstus," Mērija sev teica.
33 Marcipāns
SALDS PAVASARIS, PILNS SALDU DIENU UN ROŽU KĀRBA, KURĀ SALIKTI SALDUMI.
DŽORDŽS HERBERTS
Nākamajā rītā Lira pamodās no sapņa, kurā Panteleimons bija atgriezies pie viņas un pieņēmis galīgo veidolu meitenei tas bija paticis, taču tagad viņai vairs nebija jausmas, kāds tas bija.
Saule nebija sen kā uzlēkusi, un gaiss bija pašā svaigumā. Caur mazās, ar salmiem apjumtās būdiņas Mērijas mājas pavērtajām durvīm, kurā viņa bija gulējusi, spraucās saules gaisma. īsu brīdi viņa gulēja klausīdamās. Laukā dziedāja putni un kaut kas līdzīgs circeņiem, un blakus klusi elpoja aizmigusi Mērija.
Lira piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka ir kaila. Uz mirkli viņa sašuta, bet tad pamanīja sev blakus uz grīdas salocītas tīras drēbes: Mērijas blūzi un mīksta, viegla, rakstaina auduma gabalu, ko varēja sasiet kā svārkus. Viņa apģērbās, blūzē juzdamās nogrimusi, bet vismaz pieklājīgi.
Lira atstāja būdu. Panteleimons atradās tuvumā: par to viņa bija pārliecināta. Viņa gandrīz varēja dzirdēt savu dēmonu runājam un smejamies. Tam vajadzēja nozīmēt, ka viņš ir drošībā un viņi vēl kaut kādā veidā bija saistīti. Un, kad Pans viņai piedeva un atgriezās tās stundas viņi pavadīja, vienkārši runādamies, vienkārši stāstīdami visu viens otram…
Vils vēl gulēja aizmidzis zem koka, sliņķis tāds. Lira domāja par viņa modināšanu, bet vienatnē viņa varētu
izpeldēties upē. Meitene mēdza justies laimīga, peldēdamās Cervelas upē kopā ar citiem Oksfordas bērniem, taču ar Viļu tas būtu pavisam citādi, un viņa sarka, pat iedomādamās par to.
Tāpēc Lira šajā pērļainajā rītā aizgāja pie ūdens viena. Malā starp niedrēm pilnīgi nekustīgi uz vienas kājas stāvēja kāds gārnim līdzīgs putns. Lira gāja klusi un lēnām, lai viņu neiztraucētu, bet putns par viņu nelikās zinis vairāk kā par zariņu ūdenī.