- Labi, viņa noteica.
Meitene atstāja drēbes krastā un ieslīdēja upē. Izpeldējusies, kā nakas, lai sasildītos, viņa iznāca no ūdens un drebinādamās sarāvās. Parasti Pans būtu palīdzējis viņai noslaucīties: vai viņš bija zivs, kas zem ūdens par viņu smējās? Vai vabole, kas bija ielīdusi drānās un viņu kutināja, vai varbūt putns? Vai viņš bija kaut kas pilnīgi cits, kopā ar to otru dēmonu, un Lira viņam nemaz nebija prātā?
Saule tagad sildīja labi, un meitene drīz apžuva. Lira atkal uzvilka Mērijas vaļīgo blūzi un, pamanījusi krastmalā dažus lēzenus akmeņus, gāja pēc savām drēbēm, gribēdama tās izmazgāt. Bet viņa redzēja, ka kāds to jau izdarījis: viņas un arī Vila drēbes bija iekārtas kāda smaržojoša krūma lokanajos zaros un bija jau gandrīz sausas.
Vils sakustējās. Viņa apsēdās blakus zēnam un klusi pasauca:
- Vil! Mosties!
- Kur mēs esam? viņš uzreiz vaicāja un piecēlās sēdus, pasniegdamies pēc naža.
- Drošībā, viņa teica, skatīdamās apkārt. Un viņi ir arī izmazgājuši drēbes, vai varbūt to izdarījusi doktore Malone. Es paņēmu tavējās. Tās ir gandrīz sausas…
Viņa tās pasniedza un apsēdās ar muguru pret Viļu, kamēr viņš ģērbās.
- Es izpeldējos upē, Lira stāstīja. Gāju pameklēt Panu, bet viņš laikam slēpjas.
- Laba doma. Es domāju peldēšanās. Man ir tāda sajūta, it kā uz manis būtu sakrajušies daudzu gadu netīrumi… aiziešu nomazgāties.
Kamēr Vils bija prom, Lira klaiņoja pa ciematu, neko pārāk cieši nepētīdama, lai nejauši nepārkāptu kādu pieklājības likumu, bet meiteni interesēja viss, ko viņa redzēja. Dažas mājas bija ļoti vecas un dažas gluži jaunas, bet visas vienādi bija celtas no koksnes, māliem un salmiem. Tajās nebija nekā primitīva; visas durvis, logu rāmji un palodas bija izrakstītas smalkiem rakstiem, bet tie nebija iegriezti koksnē: šķita, it kā koksne būtu pārliecināta dabiski augt šādā formā.
Jo vairāk Lira skatījās, jo vairak ieraudzīja dažāda veida kārtību un precizitāti, kas līdzinājās aletiometra nozīmes slāņiem. Daļēji viņas prāts gribēja to visu atminēt, viegli pārejot no līdzības uz līdzību, no vienas nozīmes uz citu, kā viņa rīkojās ar instrumentu, bet otra prāta daļa gudroja, cik ilgi viņi varēs te palikt un kad vajadzēs doties tālāk.
"Nu, es negrasos nekur doties, iekams neatgriezīsies Pans," Lira pie sevis domāja.
Drīz no upes atgriezās Vils, tad no mājas iznāca Mērija un piedāvāja viņiem brokastis. Drīz atnāca arī Atāla, un ciematā pamodās dzīvība. Divi mulefa bērni bez riteņiem nemitīgi glūnēja ap savas mājas stūri, un Lira pēkšņi pagriezās un skatījās tiem cieši virsū, likdama viņiem izbīlī salekties un smieties.
- Nu labi, Mērija sacīja, kad viņi bija ieēduši nedaudz maizes un augļu un padzērušies verdošu, piparmētru tējai līdzīgu novārījumu. Vakar jūs bijāt noguruši un jums vajadzēja atpūsties, neko citu. Bet šodien jūs abi izskatāties daudz mundrāki, un man šķiet, mēs cits citam varētu pastāstīt, ko esam atklājuši. Tas mums aizņems krietnu laika sprīdi, un mēs tikmēr varētu nodarbināt savas rokas, tāpēc ķersimies pie kaut kā lietderīga un salāpīsim dažus tīklus.
Atnesuši uz upmalu kaudzi stīvu, darvotu tīklu, viņi tos izklāja zālē, un Mērija ierādīja, kā piesiet jaunu auklas gabalu tur, kur tas bija nodilis. Viņa izturējās piesardzīgi, jo Atāla bija stāstījusi, ka ģimenes, kas dzīvoja tālāk piekrastē, redzējušas no jūras iznākam un pulcējamies ļoti daudz tulapi balto putnu -, un visi gatavojās pēc brīdinājuma uzreiz doties prom. Taču tikmēr darbam vajadzēja ritēt uz priekšu.
Tāpēc viņi apsēdās strādāt saulē pie rāmās upes, un Lira sāka stāstu no tās vietas, kad viņa un Pans bija nolēmuši ielūkoties Džordanas koledžas atpūtas telpā.
Nomainījās paisums un bēgums, taču no tulapi vēl nebija ne miņas. Pievakarē Mērija Viļu un Liru paņēma līdzi gar upes krastu, aiz zvejas vietām, kur tika sieti tīkli, un pa plato, ar sāļiem piesātināto augsni viņi devās uz jūras pusi. Kad paisums bija beidzies, tur varēja droši iet, jo baltie putni iekšzemē ieradās tikai tad, kad augstu pacēlās ūdens. Mērija viņus veda pa cietu taku pāri dubļiem: kā daudzi mulefa veidojumi, tā bija sena un teicami uzturēta, vairak līdzīga dabas sastāvdaļai nekā kaut kam videi mākslīgi uzspiestam.
- Vai viņi taisa tos akmens ceļus? Vils jautāja.
- Nē. Es domāju ceļi savā ziņā veido viņus, Mērija atbildēja. Es gribēju teikt, ka mulefa nekad nebūtu sākuši izvērst riteņu izmantošanu, ja te nebūtu papilnam cietu, līdzenu ceļu, pa kuriem ar tiem braukt. Man šķiet, ka šos ceļus ir izveidojusi lava, izplūstot no seniem vulkāniem.
- Tātad ceļi deva viņiem iespēju lietot riteņus. Un līdz ar to nāca arī viss cits paši riteņkoki un mulefa ķermeņa uzbūve -, viņi nav mugurkaulnieki, viņiem nav mugurkaula. Kāda veiksmīga sagadīšanās mūsu pasaulēs sen atpakaļ būs nozīmējusi, ka radījumiem ar mugurkaulu ir mazliet vieglāk, tāpēc visas ķermeņa formas veidojās, balstoties uz centrālo mugurkaulu. Šajā pasaulē sagadīšanās gāja citu ceļu, un veiksmīga izrādījās rombveida ķermeņa forma. Šeit, protams, mugurkaulnieki ir, bet to nav daudz. Piemēram, te ir čūskas. Čūskas šeit ir nozīmīgas. Ļaudis par tām rūpējas un cenšas tām nedarit pāri.
- Katrā gadījumā viņu forma, ceļi un riteņkoki viss kopā radīja viņiem iespēju. Daudz mazu nejaušību, visas vienkopus. Kad iesākās tavs stāsts, Vil?
- Arī man bija daudz mazu nejaušību, Vils iesāka, domādams par kaķi zem skābaržiem. Ja viņš tur būtu ieradies trīsdesmit sekundes agrāk vai vēlāk, tad nekad nebūtu ieraudzījis kaķi, nekad nebūtu atradis logu un nekad neatklātu Čitagaci un Liru. Nekas no tā nebūtu noticis.
Vils sāka no paša sākuma, un viņas iedamas klausījās. Kad viņi sasniedza dubļus, zēns bija ticis līdz vietai, kad viņš un viņa tēvs bija cīnījušies kalna galā.
- Un tad tā ragana viņu nogalināja…
Vils nekad to nebija īsti sapratis. Viņš skaidroja, ko ragana bija viņam teikusi, iekams nonāvējusies pati: viņa mīlējusi Džonu Periju, bet viņš viņu nicinājis.
- Raganas taču ir nežēlīgas, — Lira teica.
- Bet ja viņa manu tēvu mīlēja…
- Nu, bilda Mērija, mīlestība ir arī nežēlīga.
- Bet viņš mīlēja manu māti, Vils sacīja. Un es varu viņai pateikt, ka viņš nekad nav bijis neuzticīgs.
Lira, lūkodamās uz Viļu, domāja: ja viņš reiz iemīlēsies, tad būs tāds pats kā tēvs.
Siltajā gaisā visapkārt jautās pēcpusdienas klusie trokšņi: nebeidzamā pilēšana dūksnājā, kukaiņu čirkstēšana un kaiju klaigas. Bija bēgums, un pludmale visā plašumā tukša laistījās spilgtajā saulē. Smilšu virskārtā dzīvoja, ēda un gāja bojā miljards sīku, dubļos mītošu radību; niecīgi veidojumi, elpojamie caurumi un nemanāmas kustības liecināja, ka visa ainava kūsā dzīvībā.
Neteikdama pārējiem, kāpēc, Mērija lūkojās tālu jūrā, skatīdamās, vai pie apvāršņa nemanīs baltas buras. Taču viņa redzēja tikai neskaidru vizēšanu tur, kur debesu zilums saplūda ar jūras robežu, un jūra, uzsūkusi debesu bālumu, lika tam dzirkstīt mirgojošajā gaisā.
Viņa parādīja Vilam un Lirai, kā vākt kādu īpašu molusku sugu, sameklējot to elpošanas stobriņus pie pašas smilšu virskārtas. Mulefa tie garšoja, taču viņiem bija grūti pārvietoties pa smiltīm un tos salasīt. Kad vien Mērija atnāca uz krastmalu, viņa vāca tos, cik vien spēja salasīt, un nu, kad darbā tika laisti trīs roku un acu pāri, varēja gaidīt svētku mielastu.