Выбрать главу

Viņa iedeva katram audekla maisiņu, un strādādami viņi klausījās nākamo stāsta daļu. Maisiņi nepārtraukti pildījās, un Mērija bērnus pamazām veda uz dumbrāja malu, jo sākās plūdmaiņa.

Stāstīšana aizņēma ilgu laiku līdz Nāves zemei to­dien viņi netiktu. Tuvojoties ciemam, Vils stāstīja Mērijai, kāda sapratne viņiem ar Liru radusies par cilvēcisko būtņu dabas trejādumu.

—    Vai ziniet, Mērija teica, Baznīca, Katoļu baznīca, pie kuras es piederēju, nelieto vārdu "dēmons", bet Svētais Pāvils runā par garu un dvēseli, un ķermeni. Tāpēc doma par cilvēku dabas trejādumu nemaz nav tik

sveša.

-   Bet labākā cilvēka daļa ir ķermenis, Vils teica. To man teica Baručs un Baltamoss. Eņģeļi vēlas, kaut viņiem būtu ķermeņi. Viņi man stāstīja, ka eņģeļi neva­rot saprast, kāpēc mēs negūstām lielāku baudu no pasau­les. Viņi būtu ekstāzē, ja viņiem piederētu mūsu miesa un jutekļi. Nāves zemē…

-   Par to tu stāstīsi, kad mēs līdz tam nonāksim, Lira viņam uzsmaidīja tik jauku, zinošu un priecīgu smaidu, ka zēnam apmulsa prāts. Viņš viņai atsmaidīja pretī, un Mērija nodomāja, ka Vila izteiksme pauž lielāku uzticību, nekā viņa jelkad redzējusi cilvēka sejā.

Tikmēr viņi bija sasnieguši ciemu, un vajadzēja gatavot vakariņas. Tāpēc Mērija atstāja abus bērnus upmalā, kur viņi apsēdās vērot paisumu, un pievienojās Atālai pie uguns. Draudzeni ārkārtīgi sajūsmināja gliemeņu guvums.

— Bet, Mērij, viņa teica, tulapi izpostījusi kādu ciemu augšup krastmalā, un tad citu un vēl citu. Tā vini nekad agrāk nav darījuši. Vini parasti uzbrūk vienam un tad atgriežas jūrā. Un šodien nokrita vēl viens koks…

-   Nē! Kur ?

Atāla minēja birzi netālu no karstavota. Mērija tur bija bijusi tikai pirms trim dienām un nebija manījusi neko sliktu. Paņēmusi tālskati, viņa palūkojās debesīs: patiešām milzīga Ēnu daļiņu straume plūda nesalīdzi­nāmi ātrāk un lielākā apjomā nekā paisums, kas patla­ban pacēlās upes krastos.

—    Ko tu tur vari darīt ? Atāla jautāja.

Mērija sajuta atbildības nastu kā smagu slogu starp lāpstiņām, bet bez pūlēm saņēmās.

-   Stāstīt tiem stāstus, viņa teica.

Kad vakariņas bija cauri, trīs cilvēki un Atāla zem sil­tajam zvaigznēm apsēdās uz paklajiem pie Mērijas mā­jas. Labi paēduši un omulīgi pēc ziediem smaržojošajā naktī, viņi atlaidās un klausījās Merijas stāstā.

Viņa saka ar laiku tieši pirms tam, kad sastapa Liru, stāstīdama par savu darbu Tumšās matērijas pētniecības grupā un par to, cik daudz laika bija pavadījusi lūgda­mās, lai piešķir finansējumu, un cik maz laika bija atlicis pētījumiem.

Bet Liras ierašanās bija visu mainījusi, un ļoti drīz dažās dienās viņa atstājusi savu pasauli pavisam.

-   Es izdarīju tā, kā tu man teici, Mērija stāstīja. Es izstrādāju programmu tā ir instrukciju kopums -, lai Ēnas varētu ar mani datorā sazināties. Tās man pavēstīja, kas darāms. Ēnas pauda, ka tās ir bijušas eņģeļi un nu…

-    Ja jūs bijāt zinātniece, pārtrauca Vils, tad man nešķiet, ka Ēnas darīja labi, to teikdamas. Jūs varējāt neticēt eņģeļiem.

-    Ā, bet es par tiem zināju. Redziet, es biju mūķene. Domāju, ka fizika varbūt ir radīta, lai godinātu Dievu, līdz sapratu, ka nekāda Dieva vispār nav un ka fizika katrā ziņā ir interesantāka. Kristīgā reliģija ir ļoti ietek­mīga un pārliecinoša kļūda, tas arī viss.

-   Kad jūs pārstājāt būt mūķene? jautāja Lira.

-   To es atceros precīzi, Mērija teica. Pat to, cik toreiz bija pulkstenis. Tā kā man labi padevās fizika, man ļāva turpināt kaijeru universitātē. Es beidzu doktorantūru un grasījos lasīt lekcijas. Tas nebija no tiem ordeņiem, kur cil­vēks tiek nošķirts no visas pasaules. Faktiski mēs pat nevalkājām mūķeņu tērpus; vajadzēja tikai ģērbties attu­rīgi un nēsāt krustiņu. Tāpēc es devos uz universitāti lasīt lekcijas un veikt pētījumus elementārdaļiņu fizikas jomā.

Par manu izpētes tematu notika konference, un mani lūdza ierasties un nolasīt referātu. Konference notika Lisabonā, un es tur nekad agrāk nebiju bijusi; faktiski es nekad nebiju izbraukusi ārpus Anglijas. Tas viss lido­jums lidmašīnā, viesnīca, spilgtā saule, svešās valodas visapkārt, slavenie cilvēki, kas grasījās uzstāties, domas pašai par savu referātu un prātošana, vai tajā kads vis­pār ieklausīsies un vai es nebūšu pārāk sanervozējusies, lai varētu no sevis izdabūt kādu vārdu… Ak, nespēju ne izteikt, cik uzbudināta es jutos.

Un biju ļoti vientiesīga tas jums jāatceras. Biju tik laba meitenīte regulāri apmeklēju misi un domāju, ka man ir aicinajums nodoties garīgai dzīvei. Es no visas sirds gribēju kalpot Dievam. Gribēju paņemt visu savu dzīvi un piedāvāt to augšā, lūk, tā, viņa teica, salik­dama un paceldama augšup rokas, un nolikt to priekšā Jēzum, lai dara ar to, kas Viņam tīk. Un laikam gan jutos ar sevi apmierināta. Par daudz. Es biju svēta un biju gudra. Ha! Tas ilga līdz ak līdz desmitā augusta des­mitiem vakarā pirms septiņiem gadiem.

Lira piecēlās sēdus un, apņēmusi ceļgalus, vērīgi klau­sījās.

Tas notika vakarā, pēc tam, kad biju iepazīstinājusi ar savu referātu, Mērija turpināja. Viss noritēja labi manī klausījās daži slaveni zinātnieki, ar jautājumiem es tiku galā bez putrošanās, un vispār jutos atvieglota un priecīga… Bez šaubām, ari lepna.

Šā vai tā daži mani kolēģi gāja uz restorānu kādu gaba­liņu tālāk krastmalā un jautaja, vai es ari nevēlos iet. Citreiz es būtu sameklējusi kadu aizbildinājumu, bet šo­reiz nodomāju: labi, esmu pieaugusi sieviete, esmu iepa­zīstinājusi kolēģus ar savu referātu par nozīmīgu tematu, tas ir labi uzņemts, un es atrodos starp labiem draugiem… Visi izturējās ļoti sirsnīgi, sarunas risinājās par tādiem tematiem, kas mani visvairāk interesēja, un mēs visi bijām lieliskā garastāvoklī man šķiet, es biju mazliet atraisī­jusies. Vai ziniet, es atklāju savu otru pusi to, kurai pati­ka vīna garša un uz grila ceptas sardīnes, patika sajust siltu gaisu uz ādas un mūzikas ritms fonā. Es to izbaudīju.

Un tā mēs apsēdāmies dārzā, lai paēstu. Es sēdēju gara galda galā zem citronkoka, man blakus atradās tāda kā lapene ar pasiflorām, mans kaimiņš sarunājās ar per­sonu otrā pusē un… Nu, iepretim sēdēja vīrietis, kuru es konferencē biju pāris reižu satikusi. Es viņu nepazinu tik labi, lai sarunātos. Viņš bija itālietis un bija izstrādājis kadu pētījumu, par kuru cilvēki runāja, un es nodomāju, ka būtu interesanti to paklausīties.

Lai nu kā viņš bija tikai mazliet vecāks par mani, un viņam bija mīksti, melni mati, skaista olīvkrāsas āda un tumšas, tumšas acis. Mati krita pār pieri, un viņš nemi­tīgi tos atmeta atpakaļ, tā lēni…

Mērija to viņam parādīja. Vils nodomāja, ka viņa, kā izskatās, to atceras ļoti labi.

Viņš nebija skaists, Mērija turpināja. Nebija ne damu mīlulis, ne apburošs. Ja tā būtu, es kaunētos un ne­zinātu, kā ar viņu runāt. Bet viņš bija jauks, gudrs un jocīgs, un visvieglākais pasaulē bija tā sēdēt laternu gaismā zem citronkoka ar smaržojošiem ziediem, grilētu ēdienu un vīnu, runāties, smieties un cerēt, ka viņš mani uzskata par jauku. Māsa Mērija Malone flirtē? Un kā ar zvērestiem? Ka ar dzīves veltīšanu Jēzum un visu citu?

Nezinu, vai vainīgs bija vīns, mana muļķība, siltais gaiss, citronkoks vai kas cits… Bet man pamazām sāka šķist, ka esmu likusi sev ticēt kaut kam tādam, kas nav patiess. Es biju likusi sev ticēt, ka esmu jauka, laimīga un apmierināta viena, nemīlot nevienu citu. Iemīlēšanās šķita kā Ķīna: tu zini, ka tāda ir, turklāt neapšaubami |oti interesanta, un daži turp aizbrauc, bet es nekad ne­braukšu. Es pavadītu visu mūžu, ne reizi neaizbraucot uz Ķīnu, bet tam nebūtu nozīmes, jo eksistēja visa pārējā pasaule, uz kurieni doties.