Reiz, kad es biju mazāks, mēs steidzāmies cauri Šarla de Golla lidostai, lai paspētu uz lidmašīnu, un tētis bija ļoti satraucies līdz brīdim, kad lidmašīna beidzot pacēlās. Es viņam pajautāju, no kā viņš bēg, un viņš uz mani paskatījās, it kā es būtu norāvis gredzenu granātai. Uz brīdi es sabijos, ka viņš man patiešām izstāstīs, kā ir. Tad viņš teica: “Kārter, tas nekas.” It kā “nekas” būtu briesmīgākais, ko vari iedomāties.
Pēc tam es nospriedu, ka varbūt labāk neprasīt.
Mani vecvecāki — Fausta kungs ar kundzi — dzīvo daudzīvokļu mājā netālu no Kanāriju kuģu ostas, pašā Temzas krastā. Taksometrs apstājās uz ielas stūra, un tētis lika šoferim mūs gaidīt.
Mēs pagājām mazu gabaliņu pa ietvi, kad tētis pēkšņi sastinga. Viņš pagriezās un atskatījās.
“Kas ir?” es jautāju.
Tad es pamanīju vīrieti lietusmētelī. Viņš stāvēja ielas otrā pusē, atspiedies pret lielu, nokaltušu koku. Rumpis kā muca, un pats brūns kā grauzdēta kafija. Viņa mētelis un melnais, svītrainais uzvalks izskatījās ļoti dārgi. Mati gari, sapīti bizītēs, un cepure zemu novilkta pār tumšām, apaļām brillēm. Viņš izskatījās pēc džezmeņa — kā viens no tiem mūziķiem, ko tētis vienmēr gāja klausīties koncertos. Lai gan es neredzēju viņa acis, man radās iespaids, ka tas džezmenis mūs vēro. Iespējams, viņš bija kāds sens tēta draugs vai darbabiedrs. Lai kur mēs būtu, tētis vienmēr satika paziņas. Bet likās dīvaini, ka šis vīrs mūs gaida šeit, pie manu vecvecāku mājas. Un viņš neizskatījās priecīgs.
“Kārter,” tētis teica, “ej tālāk.”
“Bet…”
“Aizej pakaļ māsai. Es jūs gaidīšu taksometrā.”
Viņš gāja pāri ielai pie vīra lietusmētelī, un man atlika divas iespējas — vai nu sekot tētim un noskaidrot, kas notiek, vai arī darīt, kā tētis liek.
Es izvēlējos mazāk bīstamo iespēju. Gāju pēc māsas.
Pirms es paspēju pieklauvēt, Seidija atvēra durvis.
“Kavējat kā vienmēr,” viņa teica.
Rokās viņa turēja savu kaķeni Mafinu, ko tētis bija viņai uzdāvinājis kā šķiršanās velti pirms sešiem gadiem. Izskatījās, ka Mafina nedz pieņemas svarā, nedz kļūst vecāka. Viņai bija dzelteni melna spalva kā mazam leopardam, zinīgas dzeltenas acis un spicas ausis, kas tik mazai galvai izskatījās par daudz lielas. Kakla siksniņā šūpojās ēģiptiešu sudraba piekariņš. Viņa galīgi neizskatījās ne pēc kāda kēksiņa, bet Seidija bija maza, kad deva kaķim to vārdu, tāpēc tas laikam ir piedodams.
Seidija arī kopš vasaras nebija necik daudz mainījusies.
(Viņa stāv man blakus, kamēr es šo stāstu, tāpēc man jāizsakās piesardzīgi.)
Nevienam i prātā neienāktu, ka viņa ir mana māsa. Pirmkārt, Seidija tik ilgi ir dzīvojusi Anglijā, ka iedzīvojusies britu akcentā. Otrkārt, viņa ir līdzīga mūsu mammai, kas bija baltā, tāpēc Seidijas āda ir daudz gaišāka par manējo. Viņai ir taisni karameļu krāsas mati, kas nav gluži blondi, bet nav arī brūni, un parasti viņai ir krāsainas šķipsnas. Todien šķipsnas bija koši sarkanas — kreisajā pusē. Acis viņai ir zilas. Es to nopietni saku. Zilas acis, tāpat kā mammai. Seidijai ir tikai divpadsmit, bet viņa ir tikpat gara, cik es, un tas krīt uz nerviem. Viņa kā parasti košļāja košļeni un bija saģērbusies izbraucienam kopā ar tēti — nodilušos džinsos, ādas jakā un armijas zābakos, it kā sataisījusies uz rokkoncertu un cerētu, ka varēs uzmīt kādam uz kājas. Kaklā viņai karājās austiņas, ja nu gadījumā ar mums samestos garlaicīgi.
(Viņa man neiesita, tā ka laikam būs izdevies Seidiju aprakstīt viņai pa prātam.)
“Reiss aizkavējās,” es teicu.
Viņa uzpūta burbuli, noglaudīja Mafinai galvu un iesvieda kaķi atpakaļ istabā. “Ome, es eju ārā!”
Kaut kur dzīvoklī vecāmamma Fausta atmurdēja kaut ko nesaprotamu. Visticamāk: “Tikai nelaid viņus iekšā!”
Seidija aizvēra durvis un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu nomaitāta pele, ko Mafina tikko pārstiepusi mājās. “Šeku reku, kā no gaisa.”
«T»
Ja.
“Ejam.” Viņa nopūtās. “Laižam.”
Tāda viņa bija. Ne “Čau, kā tev ir gājis pēdējos sešos mēnešos? Prieks tevi redzēt!” nekā. Bet man nebija iebildumu. Ja tiekaties tikai divas reizes gadā, drīzāk ir sajūta, ka esat attāli radinieki, nevis brālis un māsa. Ja neskaita mūsu vecākus, mums nebija nekā kopīga.
Mēs noskrējām lejā pa kāpnēm. Es apcerēju, ka Seidija smaržo pēc vecu cilvēku mājas un košļenēm, kad viņa pēkšņi apstājās un es ieskrēju viņai mugurā.
“Kas tas tāds?” viņa jautāja.
Biju gandrīz aizmirsis par vīru lietusmētelī. Viņš kopā ar tēti stāvēja ielas otrā pusē zem lielā koka, un izskatījās, ka abi strīdas. Tētis bija pagriezis muguru, un es neredzēju viņa seju, bet viņš žestikulēja ar rokām tā, kā parasti dara, kad ir dusmīgs. Otrs vīrietis viebās un kratīja galvu.
“Nav ne jausmas,” es teicu. “Viņš tur stāvēja, kad mēs piebraucām.”
“Izskatās pazīstams.” Seidija sarauca pieri, cenzdamās atcerēties. “Nu taču!”
“Tētis grib, lai mēs gaidām taksometrā,” es teicu, kaut gan zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Seidija jau devās viņu virzienā.
Viņa negāja uzreiz pāri ielai, bet, slēpdamās aiz mašīnām, paskrēja uz priekšu pa ietvi un tad, pārjozusi pāri ielai, notupās aiz pazema mūra žoga. Viņa sāka lavīties uz tēta pusi. Man nebija izvēles un nācās sekot viņas paraugam, lai gan sajutos kā muļķis.
“Seši gadi Anglijā,” es nomurmināju, “un cilvēks jau iedomājas sevi par Džeimsu Bondu.”
Seidija neatskatīdamās man iebelza un turpināja lavīties uz priekšu.
Vēl pāris metru, un jau bijām blakus lielajam kokam. Es dzirdēju tēti otrpus mūrim sakām: “… mums tas ir jādara, Amos. Tu zini, ka tā ir pareizi.”
“Nē,” teica otrais, laikam taču Amoss. Viņa balss bija dobja un nosvērta — ļoti uzstājīga, ar amerikāņu akcentu. “Ja es tevi neapturēšu, Džūlius, to izdarīs viņi. Per Ankhs tev seko.”
Seidija pagriezās pret mani un nočukstēja: “Per kasV’
Es tikpat pārsteigts pakratīju galvu. “Ejam prom no šejienes,” es nočukstēju, jo zināju, ka mūs tūlīt pamanīs un tad mums būs nopietnas nepatikšanas. Seidija, protams, mani ignorēja.
“Viņi nezina manu plānu,” tētis teica. “Kad viņi to sapratīs…”
“Un bērni?” Amoss jautāja. Man uz spranda mati sacēlās stāvus. “Kas būs ar bērniem?”
“Es esmu padomājis par viņu drošību,” tētis teica. “Un, ja es to nedarīšu, mēs visi būsim apdraudēti. Tā ka liecies mierā.”
“Es nevaru, Džūlius.”
“Tātad tu gribi dueli?” tēta balss bija nāvīgi nopietna. “Tu mani nekad neesi varējis uzveikt, Amos.”
Nebiju redzējis tēti iekaistam kopš lielā negadījuma ar koka karoti un neko tādu vairs negribēju pieredzēt, bet izskatījās, ka abi vīri gatavojas kautiņam.
Pirms es paspēju noreaģēt, Seidija pielēca kājās un iesaucās: “Tēti!”
Viņš izskatījās pārsteigts, kad meita metās viņam ap kaklu, bet ne tik iztrūcināts, cik tas otrais — Amoss, kas atkāpās tik strauji, ka sapinās pats sava lietusmēteļa stērbelēs.