Viņš bija noņēmis saulesbrilles, un man sāka likties, ka Seidijai taisnība. Viņš izskatījās pazīstams — kā no senas pagātnes.
“Man… man jāiet,” viņš teica un, sakārtojis cepuri, aizslāja projām pa ielu.
Tētis noskatījās Amosam pakaļ. Ar vienu roku viņš bija apskāvis Seidiju, bet otru iebāzis savā instrumentu somā, kas karājās pār plecu. Visbeidzot, kad Amoss pazuda aiz stūra, tētis nomierinājās. Izvilcis roku no somas, viņš uzsmaidīja Seidijai. “Sveika, mīļā.”
Seidija pastūma viņu prom un sakrustoja rokas uz krūtīm. “Ak tad tagad es esmu mīļā? Tu kavēji. Apciemojuma diena ir gandrīz beigusies! Kas ir Amoss, un kas tas par Per Ankhu?”
Tētis sastinga. Viņš paskatījās uz mani, it kā pūlēdamies saprast, cik daudz esam dzirdējuši.
“Nekas,” viņš uzspēlēti nepiespiesti attrauca. “Man ir lielisks plāns šim vakaram. Kurš piesakās uz privātu ekskursiju pa Britu muzeju?”
Seidija atkrita taksometra aizmugures sēdeklī pa vidu starp mani un tēti.
“Es nespēju noticēt,” viņa pikti izgrūda. “Mums ir viens vakars visiem kopā, un tu gribi strādāt.”
Tētis samocīti pasmaidīja. “Mīļā, būs jautri. Ēģiptes kolekcijas kurators pats personīgi mūs ielūdzis…”
“Jā, baigais brīnums.” Seidija pastūma sarkanu matu šķipsnu nost no acīm. “Mēs iesim apskatīt kaut kādas noputējušas ēģiptiešu relikvijas Ziemassvētku vakarā. Vai tu vispār kādreiz domā par kaut ko citu?”
Tētis nekļuva dusmīgs. Viņš nekad nedusmojas uz Seidiju. Viņš tikai skatījās ārā pa logu uz tumšajām debesīm un lietu.
“Jā,” viņš klusi atbildēja. “Es domāju arī par šo to citu.”
Vienmēr, kad tētis tā pieklusa un vērās tālumā, es zināju, ka viņš domā par mammu. Pēdējos pāris mēnešos tā notika bieži. Dažreiz es iegāju mūsu viesnīcas istabā un ieraudzīju tēti skatāmies mobilajā telefonā uz mammas bildi — galvā viņai lakats un zilās acis mirdz uz tuksneša fona.
Vai arī kādā no izrakumu vietām. Pieķēru tēti skatāmies tālumā un zināju, ka viņš atceras, kā viņi abi satikās — divi jauni zinātnieki izrakumos Valdnieku ielejā. Tētis bija Ēģiptes zinību speciālists. Mamma bija antropoloģe, kas meklēja senlaiku DNS. To stāstu viņš man bija stāstījis tūkstošiem reižu.
Mūsu taksometrs lēnām virzījās uz priekšu pa Temzas krastu. Gabaliņu aiz Vaterlo tilta tētis saspringa.
“Šoferīt,” viņš bilda, “piestājiet šeit uz mirkli.”
Vadītājs apturēja taksometru pie Viktorijas piestātnes.
“Tēti, kas par lietu?” es jautāju.
Viņš izkāpa no taksometra, it kā nebūtu mani dzirdējis. Kad arī mēs ar Seidiju izkāpām, viņš domīgi pētīja Kleopatras adatu.
Ja tev nav gadījies to redzēt, tā “adata” ir obelisks, nevis adata, un tai nav nekāda sakara ar Kleopatru. Briti laikam domāja, ka tāds nosaukums labi izlausās, kad atveda to uz Londonu. Tas ir apmēram divdesmit metru augsts un senajā Ēģiptē droši vien skaitījās liels, bet te, Temzas upes krastā, starp visām augstceltnēm, piemineklis izskatījās sīks un nožēlojams. Varēja pabraukt tam garām un nemaz nepamanīt, ka tikko palaists garām kaut kas, kas ir tūkstoš gadu vecāks par pašu Londonu.
“Ak Dievs,” Seidija dusmīgi soļoja uz riņķi. “Vai tiešām jāapstājas pie katra pieminekļa?”
Tētis skatījās uz obeliska spici. “Man bija vēlreiz jāredz,” viņš nočukstēja. “Vieta, kur tas notika…”
No upes vilka auksts vējš. Es gribēju kāpt atpakaļ taksometrā, bet tētis patiešām sāka mani uztraukt. Vēl nekad nebija redzēts tik apjucis un izklaidīgs.
“Kas?” es jautāju. “Kas te notika?”
“Pēdējā vieta, kur es viņu redzēju.”
Seidija rimās soļot. Viņa paskatījās uz mani un tad uz tēti. “Pagaidi. Vai tu runā par mammu?”
Tētis aizlika Seidijai aiz auss matu šķipsnu, un.viņa bija tik pārsteigta, ka pat nepastūma prom viņa roku.
Man bija sajūta, ka lietū esmu sasalis ragā. Mammas nāve vienmēr bija aizliegtais temats. Es zināju, ka viņa mirusi kaut kādā negadījumā Londonā. Es zināju, ka mani vecvecāki vainoja tēti. Bet neviens mums neko vairāk nestāstīja. Es biju pārstājis uzdot tētim jautājumus — pa daļai tāpēc, ka tie viņu skumdināja, un arī tāpēc, ka viņš atteicās atbildēt. “Kad tu būsi vecāks,” bija viss, ko viņš mēdza atteikt, un tas, protams, briesmīgi krita uz nerviem.
“Tu gribi teikt, ka viņa nomira šeit?” es prasīju. “Pie Kleopatras adatas? Kas īsti notika?”
Tētis nolieca galvu.
“Tēti!” Seidija protestēja. “Es eju te garām katru dienu, un tu man saki, ka visu šo laiku esmu dzīvojusi neziņā?
“Vai tev vēl joprojām ir tas kaķis?” tētis jautāja, un tas likās ļoti stulbs jautājums.
“Protams, ka man vēl joprojām ir tas kaķis!” viņa teica. “Kāds tam ar to visu sakars?”
“Un tavs amulets?”
Seidijas roka pieskārās kaklam. Kad mēs bijām mazi, tieši pirms tam, kad Seidija pārvācās dzīvot pie vecvecākiem, tētis mums abiem iedeva ēģiptiešu amuletus. Manējais bija Hora acs — senajā Ēģiptē iecienīts aizsardzības talismans.
Mans tētis apgalvo, ka mūsdienu farmācijas simbols R esot vienkāršota Hora acs versija, jo medicīnai pienākas mūs pasargāt.
Es vienmēr nēsāju savu amuletu zem krekla, bet man likās, ka Seidija savējo droši vien ir pazaudējusi vai aizsviedusi.
Man par pārsteigumu, viņa pamāja. “Protams, ka man tas ir, tēti, bet nemaini sarunas tematu. Ome visu laiku runā, ka tu esot vainojams mammas nāvē. Tā taču nav taisnība, vai ne?”
Mēs gaidījām. Šoreiz mēs abi ar Seidiju gribējām vienu un to pašu — dzirdēt patiesību.
“Tajā naktī, kad nomira jūsu mamma,” tētis teica, “šeit, pie Adatas…”
Pēkšņs gaismas zibsnis izgaismoja piestātni. Pusakls es pagriezos un uz īsu brīdi pamanīju divus stāvus: gara auguma bālu vīru ar divās šķieznās sasukātu bārdu un krēmkrāsas mantiju mugurā, un meiteni ar vara krāsas adu, tērpušos tumši zilā mantijā un galvas lakatā. Tādas drēbes biju redzējis Ēģiptē simtiem reižu. Viņi vienkārši stāvēja viens otram blakus un mūs vēroja, un abi bija labi ja desmit metru attālumā no mums. Tad gaisma apdzisa. Abi stāvi izgaisa miglā. Kad acis aprada ar tumsu, viņu tur vairs nebija.
“Hīnm…” Seidija nervozi novilka. “Vai redzējāt?” “Kāpiet taksometrā,” tētis teica, stumdams mūs uz mašīnu. “Mums vairs nav laika.”
No tā brīža tētis vairs nerunāja.
“Šī nav īstā vieta sarunai,” viņš teica, skatīdamies atpakaļ. Viņš bija piesolījis taksometra šoferim liekas desmit mārciņas, ja tiksim līdz muzejam ātrāk nekā piecās minūtēs, un šoferis darīja, ko varēja.
“Tēt,” es mēģināju uzsākt sarunu, “tie cilvēki pie upes…” “Un tas otrs vīrs — Amoss,” Seidija piebalsoja. “Vai viņi ir no Ēģiptes policijas vai kaut kā tamlīdzīgi?”
“Klau, jūs abi divi,” tētis teica,” man šovakar vajadzēs jūs palīgos. Es zinu, ka ir grūti, bet jums jābūt pacietīgiem. Apsolu, ka visu paskaidrošu, kad nonāksim muzejā. Es visu izlabošu.”
“Ko tu ar to domā?” Seidija uzstāja. "Ko tu izlabosi?” Tētis izskatījās pagalam skumjš, gandrīz vainīgs. Es iedomājos par to, ko Seidija tika teikusi, — ka mūsu vecvecāki vaino tēti mammas nāvē. Viņš taču nedomāja to, vai tomēr domāja?
Taksometrs iegriezās Lielajā Rasela ielā un, nokaucinājis bremzes, apstājās pie muzeja galvenajiem vārtiem.
“Dariet tāpat kā es,” tētis teica. “Kad mēs satiksim kuratoru, izturieties normāli.”