Es iedomājos, ka Seidija nekad neuzvedas normāli, bet izlēmu, ka labāk to neteikt.
Izkāpām no taksometra. Es izcēlu mūsu somas, kamēr tētis samaksāja šoferim — iedeva lielu žūksni naudas. Tad viņš izdarīja kaut ko ļoti dīvainu. Viņš iesvieda pāris mazu priekšmetu taksometra aizmugures sēdeklī — tie izskatījās pēc akmeņiem, bet ārā bija pārāk tumšs, lai es tos skaidri saskatītu. “Brauciet tālāk,” viņš teica šoferim. “Aizvediet mūs uz Celsiju.”
Tas bija pilnīgi neloģiski, jo mēs jau bijām izkāpuši no taksometra, bet šoferis aizbrauca tālāk. Es paskatījos uz tēti, tad atkal uz taksometru, un, pirms tas nogriezās ap stūri un pazuda tumsā, pamanīju dīvainu atspulgu mašīnas logā. Aizmugures sēdeklī sēdēja trīs pasažieri — vīrietis un divi bērni.
Noblisināju acis. Nevarēja būt, ka taksometrā jau būtu paspējis iekāpt kāds cits. “Tēti…”
“Taksometri Londonā nepaliek tukši uz ilgu laiku,” viņš noteica. “Bērni, ejam!”
Viņš iesoļoja aiz kaltajiem metāla vārtiem. Mēs ar Seidiju brīdi vilcinājāmies.
“Kārter, kas notiek?”
Es pakratīju galvu. “Nemaz nezinu, vai gribu to zināt.” “Tu vari palikt te aukstumā, bet es netaisos nekur iet, pirms viņš nav visu paskaidrojis.” Apcirtusies viņa aizsoļoja pakaļ tētim.
Tagad atskatoties uz visu, man tobrīd laikam būtu derējis bēgt. Vajadzēja grābt Seidiju pie rokas un mukt pa kaklu, pa galvu. Taču devos uz vārtiem viņai nopakaļ.
2 Sprādziens Ziemassvētko s
kārters
Britu muzejā biju ne jau pirmoreiz. Vispār es esmu bijis vairāk muzejos, nekā man gribētos atzīt, jo tas liek man izskatīties pēc pilnīga jefiņa.
(Tā ir Seidija, kas fonā kliedz, ka es tiešām esot pilnīgs jefiņš. Paldies, māšel.)
Muzejs bija slēgts un pilnīgi tumšs, bet kurators un divi apsargi mūs gaidīja pie ieejas.
“Doktor Kein!” Kurators bija mazs, šmulīgs vīrelis lētā uzvalkā. Bija redzētas mūmijas, kam bija vairāk matu uz galvas un labāki zobi. Viņš kratīja tēta roku, it kā tiktos ar rokzvaigzni. “Jūsu pēdējā publikācija par Imhotepu — lieliska! Nesaprotu, kā jums izdevās pārtulkot tos lāstus!”
“Im-ho-kas?” Seidija nočukstēja.
“Imhoteps,” es teicu. “Augstais priesteris, arhitekts. Daži saka, ka viņš bija burvis. Projektēja pirmo kāpņveida piramīdu. To tu taču zini.”
“Nezinu,” Seidija atcirta. “Neinteresē. Bet paldies.” Tētis pateicās kuratoram par mūsu uzņemšanu svētku vakarā. Tad viņš mani apņēma ap pleciem.
“Doktor Mārtiņ, es gribētu jūs iepazīstināt ar Kārteru un Seidiju.”
“Jā! Protams, jūsu dēls un…” Kuratora skatiens apstājās pie Seidijas. “Un šī jaunā dāma?”
“Mana meita,” tētis sacīja.
Doktors Mārtiņš uz brīdi saminstinājās. Ar visu to, ka cilvēks pats sevi iedomājas esam bez kādiem aizspriedumiem un pieklājīgu, vaigā allaž iegulst apmulsums, kad gadās uzzināt, ka Seidija pieder pie mūsu ģimenes. Man tas nepatīk, bet ar gadiem jau esmu pieradis.
Kurators atkal atplauka smaidā. “Nu, bet protams. Šeit, lūdzu, doktor Kein. Mums ir tas gods!”
Apsargi aizslēdza aiz mums durvis. Viņi paņēma mūsu somas, un viens sniedzās pēc tēta darba somas.
“Nē, nē,” tētis teica, saspringti pasmaidīdams. “Šī paliks pie manis.”
Apsargi palika gaitenī, un mēs nopakaļ kuratoram iegājām Lielajā zālē. Naktī tā izskatījās biedējoša. Gaisma, kas krita caur stikla kupola griestiem, uz sienām zīmēja ēnas kā milzīgus zirnekļu tīklus. Mūsu soļi skaļi skanēja pret balto marmora grīdu.
“Tātad,” tētis teica, “tas akmens.”
“Jā!” kurators atsaucās. “ Lai gan es nespēju iedomāties, kādu jaunu informāciju tur varētu smelties. Tas ir izpētīts caur un cauri — mūsu pats slavenākais artefakts.”
“Protams,” teica tētis. “Bet es, iespējams, varētu jūs pārsteigt.”
“Par ko viņš tagad runā?” Seidija iečukstēja man ausī.
Es neatbildēju. Nojautu, par kādu akmeni ir runa, bet nesapratu, kāpēc tētis to grib redzēt tik ļoti, ka mūs te atvilcis Ziemassvētku vakarā.
Es domāju par to, ko viņš gribēja mums izstāstīt pie Kleopatras adatas, — par mūsu mammu un to nakti, kad viņa nomira. Un kāpēc viņš tik aizdomīgi skatās apkārt, it kā gaidīdams, ka atkal parādīsies tie dīvainie cilvēki, kas bija pie Adatas? Mēs bijām ieslēgti muzejā, mums visapkārt bija apsargi un augstākā līmeņa drošības sistēmas. Neviens mums te nevarēja tikt klāt — vismaz tā es cerēju.
Mēs nonācām Ēģiptes daļā. Pie sienām slējās milzīgas faraonu un dievu statujas, bet tētis gāja tām visām garām un uzreiz devās pie galvenā eksponāta zāles vidū.
“Skaisti,” tētis nomurmināja. “Un tā nav kopija?”
“Nē, nē,” kurators apgalvoja. “Mēs ne vienmēr ekspozīcijā turam oriģinālu, bet jums par godu — šis ir īstais.”
Mēs skatījāmies uz tumši pelēku, apmēram metru augstu un pusmetru platu akmens plāksni, kas stāvēja stikla kastē uz paaugstinājuma. Akmens plakanā mala bija noklāta ar trīs dažādu rakstu joslām. Pirmā bija senās Ēģiptes bilžu raksts — hieroglifi. Vidējā… brīdi apdomājies, es atcerējos, kā tētis to sauca: demotiskā rakstība no laika, kad grieķi valdīja Ēģiptē un daudzi grieķu vārdi tika iejaukti ēģiptiešu valodā. Pēdējā rindkopa bija grieķiski.
“Rozetas akmens,” es teicu.
“Vai tad tā nav datorprogramma?” Seidija jautāja.
Es gribēju teikt, ka viņa ir stulba, bet kurators mani pārtrauca ar nervozu smiekliņu. “Jaunā dāma, Rozetas akmens bija tas, kas palīdzēja atšifrēt hieroglifus! Napoleona armija to atrada 1779. gadā un…”
“Nūja,” teica Seidija. “Es atcerējos.”
Es zināju, ka viņa to saka tikai tāpēc, lai kurators aizvērtos, bet tētis nelikās mierā.
“Seidij,” viņš ierunājās, “līdz brīdim, kad tika atklāts šis akmens, parastie mirstīgie… es gribēju teikt, neviens jau gadsimtiem nebija spējis lasīt hieroglifus. Ēģiptes rakstu valoda bija pilnībā aizmirsta. Tad anglis Tomass Jungs pierādīja, ka Rozetas akmenī iekaltās trīs valodas pauž vienu un to pašu. Francūzis Šampolions turpināja viņa pētījumu un atšifrēja hieroglifu nozīmi.”
Seidija vienaldzīgi gremoja savu košļeni. “Un kas tur rakstīts?”
Tētis paraustīja plecus. “Nekas svarīgs. Pamatā — pateicības vēstule no kaut kādiem priesteriem valdniekam Ptolemajam V. Kad šī ziņa tika iekalta akmenī, tas nebija nekas svarīgs. Bet pēc daudziem gadsimtiem… pēc daudziem gadsimtiem tas kļuva par nozīmīgu simbolu. Iespējams, pat par pašu nozīmīgāko saikni starp seno Ēģipti un mūsdienu pasauli. Muļķīgā kārtā apjautu tā iespējas tikai tagad.”
Es vairs nesapratu, par ko viņš runā, un izskatījās, ka mulst arī kurators.
“Doktor Kein?” viņš ieteicās. “Vai jums kas kaiš?” Tētis dziļi ieelpoja. “Atvainojos, doktor Mārtiņ. Es tikai… skaļi domāju. Vai ir iespējams noņemt to aizsargstiklu? Un vai jūs varētu atnest tos dokumentus, ko es lūdzu sameklēt arhīvā?”
Doktors Mārtiņš pamāja, ievadīja kodu uz mazas pults, un stikla kastes viena siena atvērās.
“Man vajadzēs pāris minūšu, lai atnestu prasītos dokumentus,” doktors Mārtiņš teica. “Nevienu citu es nelaistu šim akmenim ne tuvumā. Es paļaujos, ka būsiet piesardzīgs.”
Viņš paskatījās uz mums, bērniem, kā tādiem, no kuriem sagaidāmas vien nepatikšanas.
“Mēs būsim ļoti piesardzīgi,” tētis apsolīja.
Kolīdz doktora Mārtiņa soļi noklusa tālumā, tētis mūs uzlūkoja satraukumā mirdzošām acīm. “Bērni, tagad kas ļoti svarīgs. Jums jāturas pa gabalu no šīs telpas.” Viņš noņēma no pleca savu darba somu un atvilka rāvējslēdzēju tik tālu, lai skatienam atklātos ķēde, kas domāta velosipēdu pieslēgšanai, un tai paredzēto slēdzeni. “Sekojiet doktoram Mārtiņam. Viņa kabinets ir I ielās zāles galā, kreisajā pusē. Tur ir tikai viena ieeja. Kad viņš iegājis kabinetā, aplieciet šo ķēdi ap durvju rokturi un aizslēdziet slēdzeni. Mums viņš jāaizkavē.” “Tu gribi, lai mēs viņu ieslēdzam kabinetā?” Seidija jautāja, pēkšņi ieinteresēta. “Satriecoši!”