“Tēt,” es noprasīju. “Kas notiek?”
“Nav laika skaidrot,” viņš teica. “Šī ir mūsu vienīgā iespēja. Viņi nāk pēc mums.”
“Kas nāk?” Seidija jautāja.
Tētis satvēra Seidiju aiz pleciem. “Mīļā, es tevi mīlu. I Jn man ļoti žēl… man žēl par daudz ko, bet tagad mums nav tam laika. Ja šis nostrādās, es apsolu, ka būs daudz labāk mums visiem. Kārter, tu man esi drosminieks. I’a ļauj ies uz mani. Neaizmirstiet aizslēgt doktora Mārtina kabineta durvis. Un atpakaļ nenāciet!”
Aizlēgt kuratora kabineta durvis nebija grūti. Tiklīdz tas bija darīts, mēs atskatījāmies atpakaļ uz telpu, no kuras iznācām, un redzējām, ka no Ēģiptes izstāžu zāles plūst zila gaisma, it kā tētis tur būtu iekārtojis milzīgu, mirdzošu akvāriju.
Seidija paskatījās uz mani. “Vai tev ir kaut vismazākā nojausma, ko viņš tur dara?”
“Nē,” es atteicu. “Bet pēdējā laikā viņš izturas dīvaini. Viņš daudz domā par mammu. Viņam ir viņas bilde…”
Es negribēju teikt neko vairāk. Un, man par atvieglojumu, Seidija pamāja ar galvu, it kā saprazdama, ko es gribu teikt.
“Kas viņam tajā darba somā?” viņa jautāja.
“Es nezinu. Viņš man teica, ka nedrīkstu to aiztikt.”
Seidija sarauca pieri. “Un tu neesi pat mēģinājis palūrēt? Ak Dievs, tu esi tik pareizs, Kārter. Nožēlojami.”
Grasījos taisnoties, bet tieši tad pēkšņi nodrebēja grīda.
Pārsteigta Seidija sagrāba manu roku. “Viņš teica, lai neejam atpakaļ. Tu droši vien domā klausīt uz vārda, vai ne?”
Taisnību sakot, man pret to nebija nekādu iebildumu, bet Seidija skriešus metās uz Ēģiptes zāli, un, brīdi vilcinājies, es viņai sekoju.
Nonākuši līdz Ēģiptes zāles durvīm, mēs apstājāmies. Tētis stāvēja pie Rozetas akmens ar muguru pret durvīm. Ap viņu uz grīdas mirdzēja zils aplis, it kā tur kāds būtu ieslēdzis paslēptas neona gaismas.
Tētis bija novilcis mēteli. Darba soma stāvēja viņam pie kājām plaši vaļā, un tajā varēja saredzēt apmēram pusmetru garu koka kasti, apzīmētu ar ēģiptiešu simboliem.
“Kas viņam rokā?” Seidija man čukstus jautāja. “Vai tas ir bumerangs?”
Un patiešām — tētis paceltā rokā turēja izliektu, baltu nūju. Tā izskatījās pēc bumeranga. Bet tētis nūju nevis svieda pa gaisu, bet pieskārās ar to Rozetas akmenim. Seidija skaļi ievilka elpu. Tētis ar to rakstīja uz akmens. Vietā, kur bumerangs pieskārās akmenim, uz tā parādījās zilas līnijas. Hieroglifi.
Tas bija neticami. Kā viņš varēja ar nūju rakstīt mirdzošus vārdus? Bet attēls bija skaidri saskatāms: auna ragi virs kastes un X.
“Atvērts" Seidija nočukstēja. Es paskatījos uz viņu, jo izklausījās, ka viņa tikko pārtulkojusi uzrakstīto vārdu, bet tas bija neiespējami. Es kopā ar tēti biju pavadījis gadus un spēju izlasīt tikai pāris hieroglifu. Tie ir ļoti sarežģīti.
Tētis pacēla gaisā rokas. Viņš skandēja: “Wo-seer, i-eu Un uz akmens parādījās vēl divi mirdzoši simboli.
Par spīti pārsteigumam, es atpazinu pirmo simbolu. Tas bija ēģiptiešu nāves dieva vārds.
“Wo-seer” es nočukstēju. Nekad nebiju dzirdējis to tā izrunātu, bet es zināju, ko tas nozīmē. “Ozīriss.”
“Ozīris, nāc" Seidija teica, it kā ieslīgusi transā. Tad viņas acis iepletās. “Nē!” viņa iekliedzās. “Tēti, nē!”
Tētis pārsteigts pagriezās. Viņš ierunājās: “Bērni…” bet bija par vēlu. Zeme notrīcēja. Zilā gaisma iesvēlās spoži balta, un Rozetas akmens uzsprāga.
Kad es atguvu samaņu, pirmais, ko dzirdēju, bija smiekli — baisi, prieka pilni smiekli, kas jaucās kopā ar muzeja signalizāciju.
Es jutos tā, it kā man būtu pārbraucis traktors. Pieslējos sēdus un izspļāvu Rozetas akmens šķembu. Zāle bija pilnībā sapostīta. Grīda liesmoja. Milzīgās statujas gulēja drupās. Sarkofāgi bija nogāzušies no paaugstinājumiem. Rozetas akmens gabali bija triekušies pa gaisu ar tādu spēku, ka sastrēguši sienās un citos eksponātos.
Seidija gulēja bezsamaņā man blakus, bet izskatījās nesavainota. Es pakratīju māsu aiz pleca, un viņa ievaidējās. “Au!”
Vietā, kur pirms tam stāvēja Rozetas akmens, bija palicis tikai apdedzis, vēl joprojām kūpošs paaugstinājums. Grīda bija nodegusi melna, izņemot zilo apli, kas vēl joprojām ieskāva mūsu tēti.
Viņš stāvēja ar seju pret mums, bet neizskatījās, ka mūs redzētu. Pierē rēgojās asiņojoša brūce. Rokās viņš bija cieši sagrābis bumerangu.
Es nesapratu, uz ko viņš skatās. Tad atkal telpā atbalsojās tie briesmīgie smiekli, un es atskārtu, ka tie skan tieši man priekšā.
Kaut kas stāvēja starp mums un tēti. Sākumā es to gandrīz nevarēju saskatīt — tas bija tikai tāds kā liesmu atspulgs. Bet, jo ciešāk skatījos, jo skaidrāk spēju saskatīt ēnu — liesmojošu vīrieša stāvu.
Augumā tas bija lielāks par tēti, un tā smiekli griezās man ausīs kā motorzāģis.
“Labi pastrādāts,” tas uzrunāja tēti. “Ļoti labi pastrādāts, Džūlius.”
“Tu netiki saukts!” Tēta balss notrīcēja. Viņš pacēla bumerangu, bet liesmojošais vīrs pakustināja vienu pirkstu, un nūja izlidoja tētim no rokas un, atsitusies pret sienu, sašķīda gabalos.
“Mani nekad nesauc, Džūlius,” vīrs noteica. “Bet, kad tu atver durvis, esi gatavs sagaidīt viesus.”
“Atpakaļ uz Duātu!” tētis iesaucās. “Man ir varenā valdnieka spējas!”
“Ak, kā nobijos,” liesmojošais vīrs uzjautrināts noteica. “Un, pat ja tu zinātu, kā tās spējas likt lietā, ko tu nezini, viņš tāpat nekad nav bijis manis cienīgs pretinieks. Es esmu visstiprākais. Un tagad tevi piemeklēs viņa liktenis.”
Es nesapratu neko, bet zināju, ka tētim vajag palīdzēt. Mēģināju pacelt turpat gulošu akmens šķembu, bet biju tik ļoti pārbijies, ka pirksti man bija auksti un nejutīgi. Rokas bija nelietojamas.
Tētis uz mani brīdinoši paskatījās: bēdziet! Es sapratu, ka viņš ar nolūku tūr liesmojošo vīru ar muguru pret mums, cerēdams, ka man un Seidijai izdosies nepamanītiem izbēgt.
Seidija vēl joprojām bija apdullusi. Man izdevās ievilkt viņu ēnā aiz kolonnas. Kad viņa mēģināja iebilst, es ar plaukstu aizspiedu viņai muti. Tas viņu atskurbināja. Viņa pamanīja, kas notiek, un rimās spirināties.
Sirēnas gaudoja. Zāles durvis dega spožās liesmās. Apsargi noteikti bija ceļā, bet es nebiju pārliecināts, ka tas mums ko līdzēs.
Tētis notupās uz grīdas un, nenolaizdams acis no pretinieka, atvēra savu simboliem rotāto koka kasti. No tās viņš izcēla mazu, lineālam līdzīgu stienīti. Viņš pie sevis kaut ko nomurmināja, un stienītis pārvērtās koka nūjā, kas bija tikpat gara, cik tētis.
Seidija iespiedzās. Es arī nespēju noticēt savām acīm, bet viss tikai izvērtās arvien dīvaināk.
Tētis nosvieda nūju pie liesmojošā vīra kājām, un tā pārvērtās trīs metrus garā, milzīgā čūskā ar vara krāsas zvīņām un sarkaniem redzokļiem. Tā lēca virsū liesmojošajam vīram, kas bez mazākās piepūles sagrāba to aiz rīkles. Vīra roka uzšķīlās baltās liesmās, un čūska pārvērtās pelnos.