“Vecs triks, Džūlius,” liesmojošais vīrs noaurojās.
Tētis paskatījās uz mums, mēmi skubinādams mūs bēgt. Pa pusei nespēju noticēt, ka viss notiek pa īstam. Varbūt es biju bezsamaņā un man rādījās murgi. Man blakus Seidija paķēra akmens atlūzu.
“Cik?” tētis ātri iejautājās, cenzdamies nenovērst liesmojošā vīra uzmanību. "Cik no jums es atbrīvoju?”
“Visus piecus, protams,” vīrs noteica, it kā kaut ko
-.kaidrotu bērnam. “Tev būtu jāzina, ka mēs vienmēr nākam visi kopā, Džūlius. Drīz es atbrīvošu vēl citus, un viņi būs ļoti pateicīgi. Es atkal kļūšu par valdnieku.” “Dēmonu dienas,” tētis noteica. “Viņi tevi apturēs, pirms būs par vēlu.”
Liesmojošais vīrs iesmējās. “Tev liekas, ka burvji spēs mani apturēt? Tie vecie muļķi nespēj pārstāt strīdēties paši savā starpā. Lai šis stāsts tiek stāstīts no jauna. Un šoreiz tu vairs nekad necelsies!”
Liesmojošais vīrs pamāja ar roku. Zilais aplis, kas ieskāva tēti, nodzisa. Tētis sniedzās pēc savas kastes, bet tā aizslīdēja projām pa grīdu.
“Visu labu, Ozīris,” liesmojošais virs noteica. Ar vēl vienu rokas vēzienu viņš apkārt mūsu tētim uzbūra mirdzošu zārku. No sākuma tas bija caurspīdīgs, bet tad lēnām sabiezēja un pārvērtās ēģiptiešu zelta sarkofāgā, kas bija rotāts ar dārgakmeņiem. Tētis bezspēcīgi sitās pret tā sienām, raudzīdams izlauzties, vēl pēdējo reizi ieskatījās man acīs, es no viņa lūpām nolasīju vārdu Bēdz!, un tad zārks iegrima grīdā, it kā tā būtu pārvērtusies ūdenī.
“Tēti!” es iekliedzos.
Seidija svieda savu akmeni, bet tas izskrēja cauri liesmojošā vīra galvai, nenodarījis ne vismazāko postu.
Viņš atskatījās, un uz biedējošu mirkli liesmās parādījās viņa seja. Tas, ko es redzēju, šķita neiespējams. Izskatījās, it kā divas dažādas sejas būtu uzliktas viena otrai virsū — viena bija gandrīz kā cilvēkam ar bālu ādu, ļaunīgiem, asiem vaibstiem un mirdzošām, sarkanām acīm. Otra — kā zvēram ar tumšu spalvu un asiem ilkņiem.
Biedējošāka nekā sunim, vilkam vai lauvai — tā izskatījās pēc dzīvnieka, kādu es nekad nebiju redzējis. Sarkanās acis skatījās man virsū, un es zināju, ka miršu.
Aiz muguras ieskanējās skaļi soļi, kas nāca no Lielās zāles. Balsis izkliedza pavēles. Tā bija apsardze, varbūt arī policija —, bet viņi noteikti nepagūs laikus.
Liesmojošais vīrs šāvās mums virsū, taču kaut kas viņam lika atsprāgt atpakaļ, kad mūs šķīra vien pāris centimetru. Gaisā nosprakšķēja elektrība. Amulets man ap kaklu kļuva nepatīkami karsts.
Liesmojošais vīrs iešņācās un mani vērīgi noskatīja. “Tātad… tas esi tu”
Ēka vēlreiz notrīcēja. Otrā telpas galā uzsprāga daļa sienas. Sienas caurumā parādījās divi stāvi — vīrietis un meitene, ko mēs redzējām pie Adatas. Mantijas plandījās, un abiem rokā bija scepteri.
Liesmojošais vīrs ierēcās, vēlreiz uz mani paskatījās un teica: “Drīz, puika.”
Tad visa telpa piešķīlās liesmu pilna. Karstuma vilnis izspieda visu gaisu man no plaušām, un es nogāzos uz grīdas.
Pēdējais, ko redzēju, bija vīrs ar šķelto bārdu un meitene zilajā tērpā, kas stāvēja man līdzās. Es dzirdēju apsardzi kliedzam un skrienam arvien tuvāk. Meitene noliecās man pāri un no jostas izvilka garu, līku dunci. “Mums jārīkojas ātri,” viņa teica tam otrajam.
“Vēl ne,” tas negribīgi atteica. Viņa balsī jautās izteikts franču akcents. “Mums jābūt pārliecinātiem, pirms viņus iznīcinām.”
Es aizvēru acis un ieslīgu bezsamaņā.
3 ieslodzījumā ar kaĶi
sendija
(Dod šurp to sasodīto mikrofonu.)
Sveiki. Šeit Seidija. Mans brālis ir nožēlojams stāstnieks. Piedod. Bet tagad es esmu pie teikšanas, tā ka viss kārtībā.
Tātad. Sprādziens. Rozetas akmens miljons gabaliņos. Ļaunais ugunsdžeks. Tētis ieslodzīts zārkā. Baigs francūzis un arābu meitene ar dunci. Mēs atslēdzāmies. Tas arī viss.
Tātad, kad es atmodos, mums apkārt skraidīja policija, kā jau bija sagaidāms. Viņi mūs ar brāli izšķīra. Man pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš krīt uz nerviem. Bet mani viņi ieslēdza kuratora kabinetā uz ilgu laiku. Un jā, šim nolūkam viņi izmantoja mūsu velosipēda ķēdi. Kretīni.
Es, protams, biju šokā. Man tikko bija uzbrucis tas liesmojošais sazin kas. Man bija nācies noskatīties, kā tēti iesprosto sarkofāgā un iegremdē grīdā. Es mēģināju to izstāstīt policijai, bet vai viņus tas interesēja? Nē.
Un pats ļaunākais: neatstājās ledusauksta tirpoņa, it
kā man sprandu kāds durstītu ar adatām. Tā uznāca, kad es paskatījos uz tiem zilajiem, mirdzošajiem vārdiem, ko tētis uzrakstīja uz Rozetas akmens un es zināju, ko tie nozīmē. Varbūt kāda iedzimta kaite? Vai zināšanas par garlaicīgām Ēģiptes senlietām varētu būt pārmantojamas? Man jau nekad neveicas.
Kad mana košļene jau sen bija zaudējusi garšu, beidzot atnāca policiste. Viņa man neuzdeva nevienu jautājumu, tikai ietupināja policijas mašīnā un aizveda mani mājās. Pat tad man nebija ļauts neko paskaidrot omei ar opi. Policiste tikai mani iestūma manā istabā, kur man bija jāgaida. Un atkal jāgaida.
Man nepatīk gaidīt.
Es staigāju no viena istabas gala līdz otram. Mana istaba nav nekas īpašs — tikai bēniņu telpa ar logu un gultu, un galdu. Tur nebija daudz, ko darīt. Mafina paostīja manu kāju, un aste viņai saslējās gaisā kā pudeļu tīrāmā birste. Laikam nepatīk muzeju smaka. Nošņākusies viņa paskrēja zem gultas.
“Lielais paldies,” es nomurmināju.
Pavēru durvis, bet pie tām sardzē stāvēja tā pati policiste.
“Pie tevis pēc brīža atnāks inspektors,” viņa teica. “Lūdzu, paliec istabā.”
Es redzēju pirmo stāvu — opis soļiem mērīja istabu un lauzīja rokas, kamēr Kārters uz dīvāna runāja ar inspektoru. Neko nevarēju saklausīt.
“Vai es drīkstu aiziet uz tualeti?” es jautāju jaukajai policistei.
“Nē.” Viņa aizvēra durvis man deguna priekšā. It kā es varētu uzspridzināt tualeti.
I'.s izvilku savu aipodu un pārskatīju mūzikas izvēlni. Nekas mani neinteresēja. Es dusmīgi nosviedu iiipodu uz gultas. Ja esmu pārāk satraukta, lai klausītos muziķu, tas nozīmē, ka patiešām nav labi. Es gribēju zināt, kāpēc Kārters varēja runāt ar policiju pirmais. Tas nebija godīgi.
Paniekojos ar tēta iedāvināto karekli. Nebija ne jausmas, ko nozīmē tas simbols. Kārtera amulets bija skaidri saskatāma acs, bet manējais izskatījās mazliet pēc eņģeļa vai varbūt citplanētiešu robota.
Kāpēc tētis prasīja, vai tas vēl ir pie manis? Protams, ka bija. Tā bija vienīgā no viņa dabūtā dāvana. Nu, izņemot Mafinu, bet, ņemot vērā tā kaķa uzvedību, diez vai to varēja uzskatīt par īstu dāvanu.
Tētis tomēr bija mani bezmaz vai pavisam pametis, kad man bija seši gadi. Amulets bija mūsu vienīgā saikne. Labās dienās es uz to skatījos un ar sirsnību atcerējos tēti. Sliktajās dienās (kas pēdējā laikā bija arvien biežākas) es to lidināju pāri visai istabai un, lamādama tēti par to, ka viņa nav blakus, mīdīju to kājām, kas bija visnotaļ uzmundrinoši. Bet ar visu to es amuletu vienmēr atkal kāru kaklā.
Lai kā, bet pēc visiem tiem dīvainajiem piedzīvojumiem muzejā — un es to neesmu izzīdusi no pirksta — amulets kļuva karsts. Es to gandrīz noņēmu, bet nespēju atkauties no domas, ka amulets mani patiešām kaut kā pasargā.