Es visu izlabošu, tētis teica un skatījās uz mani ar to vainīgo skatienu, kādu bieži man veltīja.
Nu ko, pilnīga izgāšanās, tēt.
Ko viņš ar to bija domājis? Man gribējās domāt, ka viss bijis tikai sapnis: mirdzošie hieroglifi, milzīgā čūska, zārks. Nekā tāda vienkārši nav. Bet es zināju patiesību. Es nebūtu varējusi nosapņot neko tik briesmīgu kā tā ugunsvīra seja, kad viņš pagriezās pret mums. “Drīz, puika,” viņš teica Kārteram, it kā viņš taisītos pēc mums atgriezties. No tās domas vien rokas sāka trīcēt. Es arī nespēju vien beigt domāt par Kleopatras adatu. Kā tētis to gribēja redzēt, it kā tur vajadzētu smelties drosmi, it kā tam, ko viņš grasījās pasākt Britu muzejā, būtu kāds sakars ar mammu.
Mans skatiens aizslīdēja pāri istabai un apstājās pie galda.
Nē, es nodomāju. Es to nedarīšu.
Tomēr piegāju pie galda un atvēru atvilktni. Es pastūmu malā pāris vecu žurnālu, savus saldumu krājumus, čupu ar veciem matemātikas mājasdarbiem, ko biju aizmirsusi nodot, un pāris bildes, kurās mēs ar Lizu un Emmu, manām draudzenēm, uzlaikojam smieklīgas cepures Kemdenas tirgū. Un pašā apakšā bija mammas fotogrāfija.
Omei ar opi ir kaudzēm bilžu. Viņiem ir Rūbijas piemiņas stūrītis gaiteņa skapī — mammas bērnības zīmējumi, viņas eksāmenu rezultāti, universitātes izlaiduma bilde, mīļākās rotaslietas. Tas viss ir ļoti dīvaini. Es biju apņēmusies nebūt tāda pati kā viņi un nedzīvot pagātnē. Galu galā, mammu es tik tikko atcerējos, un nekas nespēja mainīt to, ka viņa ir mirusi.
Bet man bija viena bilde. Tajā bija redzama mamma ar mani mūsu Losandželosas mājā tikko pēc manas piedzimšanas. Viņa stāvēja uz balkona, un fonā bija Klusais okeāns, un rokās viņa turēja saviebušos, mazu bērniņu, kas vienu dienu izaugs un kļūs par aculiecinieci lam, kas notiek. Kā zīdainis es nebiju visai skaista, bet mamma izskatījās lieliski, pat ģērbusies šortos un apdilušā T kreklā. Acis viņai bija tumši zilas. Gaišie mati atsprausti, āda — nevainojama. Ja salīdzinām ar manējo, bija pamats ieslīgt depresijā. Visi man mūžam apgalvoja, ka es līdzinoties viņai, bet es pat nespēju tikt vaļā no pumpas uz zoda, kur nu vēl izskatīties tik pieaugusi un skaista.
(Beidz smīnēt, Kārter.)
Tā bilde mani fascinēja, jo es gandrīz neatcerējos, ka bija, kad dzīvojām visi kopā. Bet galvenais iemesls, kāpēc es glabāju to bildi, bija simbols uz mammas I' krekla: viens no tiem dzīvības simboliem — anha k rusts.
Mana mirusī mamma, kas nēsā dzīvības simbolu. Nekas nevarēja būt vēl skumjāks. Bet viņa smaidīja prelim tā, it kā zinātu kādu noslēpumu. It kā viņa un tētis Initu slepeni sazvērējušies.
Kaut kas atausa man atmiņā. Tas druknais vīrs lietusmētelī, kas strīdējās ar tēti otrpus ielai — viņš teica kaut ko par Per Ankhu.
Vai viņš domāja anhu, to pašu dzīvības simbolu, un, ja tā, ko nozīmēja per? Viņš droši vien nedomāja bumbieri, kā pear angļu valodā.
Man bija dīvaina sajūta, ka, ja es redzētu vārdus Per Ankh uzrakstītus ar hieroglifiem, es zinātu, ko tie nozīmē.
Es noliku mammas bildi. Paņēmu zīmuli un vienu no vecajiem matemātikas mājasdarbiem. Es gribēju zināt, kas notiktu, ja es mēģinātu uzzīmēt Per Ankh. Vai pie manis vienkārši atnāktu pareizais zīmējums?
Brīdī, kad es ar zīmuli pieskāros papīram, istabas durvis atvērās. “Keinas jaunkundz?”
Es pagriezos un nosviedu zīmuli.
Durvīs stāvēja policijas inspektors. “Ko jūs darāt?” “Pildu matemātikas mājasdarbu,” es teicu.
Griesti manā istabā bija diezgan zemi, un inspektoram nācās pieliekties, lai ienāktu iekšā. Mugurā viņam bija gaišs uzvalks, kas piestāvēja bālajai sejai un sirmajiem matiem. “Tātad, Seidij. Es esmu inspektors Viljamss. Aprunāsimies? Apsēdies.”
Es neapsēdos, un viņš arī ne, un tas noteikti viņu kaitināja. Ir grūti valdīt pār situāciju, ja esi saliecies ragā kā Kvazimodo.
“Izstāsti man pilnīgi visu, lūdzu,” viņš teica, “no tā brīža, kad jūsu tēvs ieradās jums pakaļ.”
“Es jau visu izstāstīju policijai muzejā.”
“Vēlreiz, ja tev nav iebildumu.”
Tā nu es viņam visu izstāstīju. Kāpēc gan ne? Kamēr es klāstīju visus dīvainos notikumus par mirdzošajiem burtiem un čūsku, viņa kreisā uzacs rāvās arvien augstāk un augstāk.
“Nu, Seidij,” teica inspektors Viljamss. “ Tev ir dzīva iztēle.”
“Es nemeloju, inspektor. Un man rādās, ka jūsu uzacs mēģina aizbēgt no sejas.”
Viņš mēģināja paskatīties pats uz savām uzacīm un tad saviebās. “Seidij, es esmu pārliecināts, ka viss notikušais tev ir ļoti smags pārdzīvojums. Es saprotu, ka tu vēlies pasargāt sava tēva reputāciju. Bet viņa vairs nav…” “Jo viņš pagaisa, iesprūdis zārkā,” es uzstāju. “Viņš nav miris.”
Inspektors Viljamss iepleta rokas. “Seidij, man ļoti žēl. Bet mums ir jānoskaidro, kāpēc viņš tā rīkojās…”
“Kā rīkojās?”
Viņš apmulsis nokremšļojās. “Tavs tēvs iznīcināja nenovērtējamus eksponātus un, izskatās, līdz ar to iegrūda pats sevi nāvē. Mēs gribētu noskaidrot — kāpēc.”
Es uz viņu skatījos. “Jūs gribat teikt, ka mans tēvs ir terorists? Vai jūs esat jucisV’
“Mēs esam sazvanījušies ar dažiem no tava tēva koleģiem. Cik var noprast, kopš tavas mātes nāves viņa uzvedība bija kļuvusi nekontrolējama. Viņš bija atsvešinājies no visiem un pārņemts ar saviem pētījumiem, arvien vairāk un vairāk laika pavadīja Ēģiptē …”
“Viņš ir ēģiptologs! Jums būtu viņš jāmeklē, nevis l.tuzdod stulbi jautājumi!”
“Seidij,” Viljamss teica, un bija noprotams, ka viņš cīnās ar vēlmi mani nožņaugt. Nez kāpēc es to bieži dzirdu pieaugušo balsis. “Ēģiptē netrūkst ekstrēmistu organizāciju, kas iebilst pret Ēģiptes dārgumu atrašanos citu valstu muzejos. Šie cilvēki, iespējams, kontaktējušies ar tavu tēvu. Iespējams, ka, būdams tādā stāvoklī, tavs tēvs izrādījās viegli pārliecināms. Ja esi dzirdējusi, ka viņš piemin kādus vārdus …”
Es pasoļoju viņam garām un piegāju pie loga. Biju tik nikna, ka domas jaucās. Es atsacījos ticēt, ka tētis ir miris. Nē, nē, nē. Un terorists? Nu, piedod. Kāpēc pieaugušie vienmēr bija tik stulbi? Viņi vienmēr saka “runā taisnību” un, kad tu tā arī dari, viņi netic. Kāda no tā jēga?
Vēros lejā uz tumšo ielu. Pēkšņi tā saltā kņudēšana pieņēmās spēkā. Es koncentrējos uz lielo koku, kur dienā biju satikusi tēti. Tur stāvēja un uz mani skatījās tas dūšīgais vīrs lietusmētelī un apaļajās brillēs — tas pats, ko tētis bija saucis par Amosu.
Droši vien pieklājās baidīties no sveša vīrieša, kas nakts melnumā blenž manā logā. Bet viņa seja bija raižpilna. Un viņš izskatījās tik pazīstams. Mani ļoti kaitināja, ka nespēju atcerēties, kāpēc viņš šķiet pazīstams.
Inspektors man aiz muguras nokrekšķinājās. “Seidij, par iebrukumu muzejā neviens tevi nevaino. Mēs saprotam, ka tu tiki iesaistīta pret pašas gribu.”
Es apcirtos. “Pret pašas gribu? Es ieslēdzu kuratoru viņa kabinetā.”
Inspektora uzacis atkal sāka lēnām raukties. “Lai tā būtu, bet tu noteikti nesaprati, ko tavs tēvs grasās darīt. Iespējams, ka tavs brālis bija iesaistīts?”
Es iesmējos. “Kārters? Nu, piedodiet.”
“Tātad tu domā aizstāvēt ari viņu. Tu uzskati viņu par īstu brāli?”
Es nespēju tam noticēt. Gribēju iesist viņam pa seju. "Ko tas nozīmē? Tāpēc, ka viņš neizskatās tāpat kā es?” Inspektors samirkšķināja acis. “Es tikai gribēju teikt…” “Es zinu, ko jūs gribējāt teikt. Protams, ka viņš ir mans brālis!”