Inspektors Viljamss atvainodamies pacēla plaukstas, bet es tik un tā biju nikna. Lai cik ļoti Kārters man krita uz nerviem, es nevarēju ciest, kad cilvēki iedomājās, ka mēs neesam radinieki, vai kad dīvaini skatījās uz manu lēti, kad viņš iepazīstināja ar mums kā vienu ģimeni, — it kā mēs būtu pastrādājuši kaut ko sliktu. Stulbais doktors Mārtiņš muzejā. Inspektors Viljamss. Tā notika katru reizi, kad tētis, Kārters un es bijām visi kopā. Katru reizi, velns ar’ ārā.
“Es atvainojos, Seidij,” inspektors bilda. “Es tikai gribu būt drošs, ka atsijājam vainīgos no nevainīgajiem. Viss būs daudz vienkāršāk, ja tu ar mums sadarbosies, jebkāda informācija būs noderīga. Jebkas, ko tavs tēvs teicis. Cilvēki, ko viņš, iespējams, pieminējis.”
“Amoss,” es teicu, gribēdama redzēt viņa reakciju. "Viņš satika vīrieti, kuru sauc Amoss.”
Inspektors Viljamss nopūtās. “Seidij, tas nav iespējams. Tu to noteikti zini. Mēs runājām ar Amosu pirms nepilnas stundas. Pa tālruni, kas atrodas viņa mājās Ņujorkā.” “Viņš nav Ņujorkā!” es uzstāju. “Viņš ir tepat…”
Es paskatījos ārā pa logu, bet Amoss bija pazudis. Tipiski.
“Tas nav iespējams,” es teicu.
“Tieši tā,” teica inspektors.
“Bet viņš bija te!” es uzstāju. “Kas viņš ir? Viens no tēta kolēģiem? Kā jūs zinājāt, ka jāzvana viņam?”
“Tiešām, Seidij! Tev jābeidz izlikties.”
“Izlikties?”
Inspektors mani brīdi vēroja un tad savilka nopietnu seju, it kā būtu izšķīries par smagu lēmumu. “Mēs jau dzirdējām patiesību no Kārtera. Es negribēju tevi apbēdināt, bet viņš mums visu izstāstīja. Viņš saprot, ka vairs nav jēgas aizstāvēt tēvu. Tu varētu mums palīdzēt, un pret tevi netiks celtas nekādas apsūdzības.”
“Jums nevajadzētu melot bērniem!” es iekliedzos cerībā, ka mana balss aizskanēs līdz apakšstāvam. “Kārters nekad neteiktu neko sliktu par tēti, un arī es netaisos to darīt!”
Inspektors pat necentās izskatīties nokautrējies.
Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. “Žēl, ka tev ir šāda nostāja, Seidij. Man šķiet, ir laiks kāpt lejā… un apspriest notikuma sekas ar taviem vecvecākiem.”
4 mūs nolaupa nemaz ne svešinieks
sendija
Es dievinu ģimenes sanākšanas. Ļoti mīlīgi — ar Ziemassvētku rotājumiem ap kamīnu un siltu tējas krūzi, un Skotlendjarda detektīvu, kurš gatavs tevi arestēt.
Kārters sēdēja dīvānā, apskāvis tēta darba somu. Es nesapratu, kāpēc policija bija ļāvusi viņam to paturēt, l ai būtu jābūt pierādījumam vai kaut kam tamlīdzīgam, hei inspektors somai it kā nepievērsa nekādu uzmanību.
Kārters izskatījās šausmīgi — vēl sliktāk nekā parasti. Tas puika nekad nebija gājis normālā skolā, un viņš ģērbās kā profesora asistents — smilšu krāsas bikses un kreklā, un kājās viņam bija solīdas kurpes. Viņš Ir gana izskatīgs — augumā pietiekami liels un labi veidots, un mati tā nekas. Acis viņam ir tādas pašas kā tētim, un manas draudzenes Liza un Emma man ir teikušas, ka, spriežot pēc fotogrāfijas, viņš ir smuks. Tas gan m.m ne sevišķi patika, jo (a) viņš ir mans brālis un (b) manas draudzenes ir mazliet dīvainas. Ja runa ir par īliebēm, tad Kārters nezinātu pateikt, kas ir seksīgs, pat ta kas tāds iekostos viņam pēcpusē.
(Kārter, neskaties uz mani tā. Tu zini, ka tā ir taisnība.)
Un vispār man nevajadzēja būt tik ļaunai pret viņu. Viņš tēta pazušanu uztvēra vēl sāpīgāk par mani.
Ome un opis sēdēja viņam katrs savā pusē un izskatījās apmulsuši. Uz galda stāvēja kanniņa ar tēju un cepumi, bet neviens tos neēda. Galvenais inspektors Viljamss lika man apsēsties vienīgajā brīvajā krēslā. Tad viņš sāka svarīgi soļot šurpu turpu kamīna priekšā. Vēl divi policisti stāvēja pie durvīm — tā pati policiste, kas iepriekš, un vēl viens liela auguma vīrs, kas meta kārus skatus uz cepumiem.
“Fausta kungs un kundze,” teica inspektors Viljamss, “šķiet, ka mums ir divi bērni, kas atsakās sadarboties.”
Ome sāka raustīt savas kleitas malu. Ir grūti noticēt, ka ome ir mammas radiniece. Ome ir trausla un bāla, ar rokām un kājām kā žagariņi, kamēr mamma visās fotogrāfijās izskatās tik laimīga un dzīvespriecīga. “Viņi ir tikai bērni,” viņa izdvesa. “Jūs taču nevarat viņus vainot.”
“Fu!” teica opis. “Tas ir smieklīgi, inspektor. Viņi nav vainīgi!”
Opis jaunībā spēlēja regbiju. Viņam ir brangas rokas, vēders, kas bīstami iespīlēts kreklā, un acis, kas tik dziļi iegrimušas sejā, it kā tās kāds būtu tur iesitis ar varu (īstenībā tētis vienu reizi bija uzsitis, bet tas jau ir cits stāsts). Opis izskatās diezgan biedējošs. Parasti cilvēki vairījās stāties viņam ceļā, bet neizskatījās, ka tas atstāja iespaidu uz inspektoru Viljamsu.
“Fausta kungs,” viņš teica, “kā jums liekas, kas būs rakstīts rīta laikrakstos? Uzbrukums Britu muzejam. Uozetas akmens iznīcināts. Jūsu znots …”
“Bijušais znots,” opis izlaboja.
“…visticamāk, gājis bojā sprādzienā, vai arī aizbēdzis no notikuma vietas…”
“Viņš nebēga!” es iekliedzos.
“Mums jāzina, kur viņš ir,” inspektors turpināja. “Un vienīgie liecinieki, jūsu mazbērni, atsakās stāstīt patiesību.”
“Mēs izstāstījām patiesību,” teica Kārters. “Tētis nav miris. Viņš iegrima grīdā.”
Inspektors Viljamss paskatījās uz opi, it kā teikdams — nu, redzat? Tad viņš pievērsās Kārteram. “Jaunais cilvēk, tavs tēvs ir pastrādājis noziegumu. Viņš ir pametis jūs, lai izstrebjat to putru, kas ievārīta …”
“Tas tā nav!” es iesaucos, un mana balss dusmās trīcēja. Es nespēju noticēt, ka tētis ar nolūku atstātu mūs policijas varā. Bet doma, ka viņš varētu mani pamest, — nu, kā jau iepriekš teicu, tas man ir sāpīgs temats.
“Mīļā, lūdzu,” ome man teica, “inspektors tikai dara savu darbu.”
“Viņš to dara slikti!” es teicu.
“Iedzersim tēju,” ome ierosināja.
“Nē!” mēs ar Kārteru iesaucāmies vienā balsī, un man sametās omes žēl, jo viņa dīvānā sarāvās.
“Mēs varam jūs apsūdzēt,” inspektors brīdināja, pagriezdamies pret mani. “Mēs varam un tā arī darīsim …” Viņš sastinga, tad samirkšķināja acis vairākas reizes, it kā būtu aizmirsis, ko teikt.
Opis saviebās. “Hmm, inspektor?”
“Jā…” inspektors Viliams domīgi nomurmināja. Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka mazu, zilu grāmatiņu — Amerikas pasi. Tad viņš to iesvieda Kārteram klēpī.
“Tu tiec izsūtīts no valsts,” inspektors paziņoja. “Tev jāizbrauc no šās valsts divdesmit četru stundu laikā. Ja mums būs nepieciešams uzdot tev vēl kādus jautājumus, mēs ar tevi sazināsimies ar FIB starpniecību.” Kārters iepleta muti. Viņš paskatījās uz mani, un es zināju, ka tas, kas notiek, šķiet savādi ne tikai man vienai. Inspektors bija pilnībā mainījis savu nostāju. Tikko bija grasījies mūs apcietināt. Es par to biju pārliecināta. Un tagad viņš pēkšņi izsūta Kārteru no valsts? Pat abi pārējie policisti izskatījās apmulsuši.
“Ser?” ierunājās policiste. “Vai jūs esat drošs …” “Klusu, Linlej. Jūs abi varat iet.”
Abi policisti vilcinājās, līdz Viljamss pameta viņiem ar roku. Tad viņi izgāja no istabas un aizvēra aiz sevis durvis.
“Pagaidiet,” Kārters teica. “Pazūd mans tēvs, un jūs gribat, lai es braucu projām no valsts?” “Tavs tēvs ir vai nu miris, vai arī tiek meklēts par nozieguma pastrādāšanu,” inspektors teica. “Izsūtījums no valsts ir tava labākā iespēja. Viss jau ir saskaņots.”