“Ar ko?” opis pieprasīja. “Kas ir devis šādu rīkojumu?” “Ar…” inspektora sejā atkal iegūla tā dīvainā izteiksme. “Ar attiecīgajām iestādēm. Ticiet man, tas ir labāk nekā cietums.”
Kārters izskatījās pārāk izmisis, lai ko teiktu, bet, pirms es paspēju sākt just viņam līdzi, inspektors pagriezās pret mani. “Jūs arī, jaunkundz.”
Tikpat labi viņš būtu varējis iesist man ar āmuru pa galvu.
“Jūs izsūtāt arī mani7 .” es pārvaicāju. “Es šeit dzī1»
voju!
“Tu esi Amerikas pilsone, un, ņemot vērā notikumu apstākļus, būs labāk, ja atgriezīsies mājās.”
Es šokā skatījos uz viņu. Neatcerējos nevienas citas mājas, tikai šo dzīvokli. Mani draugi, mana istaba, viss, ko es pazinu, bija šeit. “Un kurp tad lai es braucu?” “Inspektor,” drebošā balsī bilda ome. “Tas nav taisnīgi. Es nespēju noticēt…”
“Es došu jums laiku atvadām,” inspektors viņas sakāmo pārcirta pusvārdā, tad saviebās, it kā pats brīnītos par to, ko dara. “Man… man jāiet.”
Tas viss bija pilnīgi neloģiski, un izskatījās, ka to saprot arī pats inspektors, bet viņš tik un tā gāja uz durvju pusi. Kad viņš atvēra ārdurvis, es gandrīz izlēcu no krēsla, jo aiz sliekšņa stāvēja vīrietis melnā — Amoss. Vairs nebija ne lietusmēteļa, ne cepures, taču viņam mugurā joprojām bija svītrainais uzvalks un uz deguna — apaļās brilles. Bizēs sapītajos matos vizēja zelta pērles.
Es gaidīju, ka Viljamss kaut ko teiks un brīnīsies, bet viņš nepievērsa Amosam ne mazāko uzmanību. Inspektors pagāja viņam garām un pazuda tumsā.
Amoss ienāca iekšā un aizvēra durvis. Ome un opis piecēlās kājās.
“Tu,” opis ierūcās. “Man vajadzēja nojaust. Būtu es ļaunāks, sasistu tevi zilumos.”
“Sveicināti, Fausta kungs un kundze,” Amoss teica. Viņš paskatījās uz mani un Kārteru, it kā mēs būtu problēmas, kas viņam atrisināmas. “Šķiet, pienācis laiks sarunai.”
Amoss ērti iekārtojās dīvānā un ielēja sev tēju. Viņš iekodās cepumā, kas bija diezgan bīstami, jo omes cepumi ir šausmīgi.
Man likās, ka opim tūlīt uzsprāgs galva. Seja viņam kļuva koši sarkana. Viņš nostājās Amosam aiz muguras un it kā atvēzējās sitienam, bet Amoss tikai turpināja košļāt savu cepumu.
“Lūdzu, apsēdieties,” viņš mums teica.
Un mēs visi apsēdāmies. Tas bija ļoti dīvaini — it kā mēs būtu gaidījuši viņa pavēli. Pat opis nolaida pacelto roku un apgāja apkārt dīvānam. Dusmīgi noelsies, viņš apsēdās blakus Amosam.
Amoss malkoja tēju un nopētīja mani ar manāmu nepatiku. Tas nav godīgi, es nodomāju. Es neizskatījos tik slikti, ņemot vērā visu, kas bija piedzīvots. Tad viņš paskatījās uz Kārteru un ievaidējās.
“Sliktāku brīdi nevarēja vēlēties,” viņš nomurmināja. “Bet nav izvēles. Viņiem nāksies braukt man līdzi.”
“Piedodiet?” es ieteicos. “Es netaisos nekur braukt ar kaut kādu svešu vīrieti, kam pie sejas pielipis cepums!”
Viņam patiešām pie zoda bija pielipušas drupačas, bet Amosu tas, acīmredzot, neuztrauca, jo viņš to pat nepārbaudīja.
“Es neesmu svešinieks, Seidij,” viņš teica. “Tu neatceries?”
Bija bail klausīties, ka viņš mani uzrunā kā labs paziņa. Uzmācās sajūta, ka man vajadzētu viņu pazīt. Paskatījos uz Kārteru, bet viņš izskatījās tikpat apmulsis kā es.
“Nē, Amos,” trīcēdama teica ome. “Tu nevari ņemt Seidiju. Mums bija vienošanās.”
“Džūliuss šovakar lauza to novienošanos,” Amoss attrauca. “Paši zināt, ka vairs nevarat rūpēties par Seidiju — pēc visa, kas noticis. Viņu vienīgā iespēja ir nākt man līdzi.”
“Kāpēc lai mēs ietu tev līdzi?” Kārters jautāja. “Tu gandrīz sakāvies ar tēti!”
Amoss paskatījās uz tēta darba somu, kas gulēja kārteram klēpi. “Redzu, ka esi paturējis tēva somu. Tas labi. Tev tā noderēs. Runājot par strīdiem — mums ar Džūliusu tādu bijis daudz. Ja gadījumā tu, Kārter, nepamanīji, es mēģināju viņu atturēt no neapdomātas rīcības. Būtu viņš mani klausījis, mēs nebūtu šādā situācija.
Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā, bet izskal ijās, ka opis visu saprot.
“Tu ar tiem saviem māņiem!” viņš izsaucās. “Vai es neteicu, ka mēs par to negribam ne dzirdēt?”
Amoss pamāja uz iekšpagalmiņa pusi. Caur stikla durvīm varēja redzēt gaismas atspīdam Temzā. Tumsā, kad nevarēja redzēt, cik noplukušas ir dažas no apkārtnes mājām, skats bija gana skaists.
“Māņi?” Amoss jautāja. “Un tomēr jūs piemeklējāt dzīvokli Temzas austrumu krastā.”
Opis pietvīka vēl tumšāk sarkans. “Tā bija Rūbijas ideja. Viņai likās, ka tas mūs pasargās. Bet viņa kļūdījās ne šajā lietā vien, vai ne tā? Kaut vai uzticoties tev un Džūliusam!”
Izskatījās, ka Amosu tas neuztrauc. Viņš savdabīgi smaržoja — kā veco laiku garšvielas, sveķi un dzintars, kā vīraks Koventgārdena veikalos.
Iztukšojis tējas tasi, Amoss paskatījās uz omi. “Fausta kundze, jūs zināt, kas tagad sācies. Policija ir vēl tīrais sīkums.”
Ome norija siekalas. “Tu… tu pārgrozīji inspektora domas. Tu liki viņam izsūtīt Seidiju.”
“Bija divas iespējas — vai nu izsūtīšana, vai apcietinājums,” Amoss atteica.
“Paga,” es ievaicājos. “Tu mainīji inspektora Viljamsa domas? Kā?”
Amoss paraustīja plecus. “Tas nav uz ilgu laiku. īstenībā mums vajadzētu tikt līdz Ņujorkai tuvākās stundas laikā, pirms inspektors Viljamss sāk brīnīties, kāpēc ļāvis jums aizbraukt.”
Kārters neticīgi iesmējās. “No Londonas nav iespējams nokļūt Ņujorkā stundas laikā. Pat visātrākā lidmašīna …”
“Nūja,” piekrita Amoss. “Ne jau ar lidmašīnu.” Viņš atkal pievērsās omei, it kā viss būtu sarunāts. “Fausta kundze, Kārteram un Seidijai ir tikai viena droša izeja, jūs to zināt. Viņiem jābrauc uz savrupmāju Bruklinā. Tur es viņus varu pasargāt.”
“Tev pieder savrupmāja?” Kārters ieteicās. “Bruklinā?” Amoss viņam līksmi uzsmaidīja. “Ģimenes īpašums. Tur jūs būsiet drošībā.”
“Bet tētis…”
“Jūs viņam šobrīd nespējat palīdzēt,” Amoss skumji noteica. “Man ļoti žēl, Kārter. Es vēlāk visu paskaidrošu, bet Džūliuss gribētu, lai esat drošībā. Un tāpēc mums jarīkojas ļoti ātri. Diemžēl bez manis jums neviena cita vairs nav.”
Diezgan skarbi, es nodomāju. Kārters paskatījās uz omi un opi, tad piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka šeit nav vēlams. Kārters viņiem bija dzīvs atgādinājums par mūsu tēti. Un, jā — stulbs iemesls, lai nepieņemtu pašiem savu mazdēlu, bet tā nu tas bija.
“Nu, Kārters var darīt, kā viņš grib,” es teicu. “Bet es dzīvoju šeit. Un es nebraukšu projām kopā ar kaut kādu svešinieku.”
Es paskatījos uz omi, meklēdama atbalstu, bet viņa pēkšņi sāka pētīt mežģīņu galdautu, it kā tas būtu kļuvis |oti interesants.
“Opi, noteikti…”
Bet arī viņš neskatījās man ne virsū. Viņš pagriezās pret Amosu. “Tu vari viņus dabūt ārā no valsts?”
“Pagaidiet!” es iebildu.
Amoss piecēlies notrauca drupačas no žaketes. Viņš piegāja pie iekšpagalmiņa durvīm un paskatījās laukā, uz upi. “Policija drīz būs atpakaļ. Jūs varat stāstīt, ko vien gribat. Viņi mūs neatradīs.”
“Tu taisies mūs nolaupīt?” es pārsteigta jautāju. Es paskatījos uz Kārteru. “Vai tu spēj tam noticēt?”
Kārters uzmeta plecā tēta darba somu un piecēlās kājās, it kā būtu gatavs doties ceļā. Varbūt viņš vienkārši gribēja tikt projām no omes mājas. “Kā tu stundas laikā iedomājies nokļūt Ņujorkā?” viņš jautāja Amosam. “Tu teici, ka ar lidmašīnu ne.”