Nezinu, pēc kā izskatījos es pati, taču jutos stipra. Caur mani plūda Maatas spēks; es vadīju pār Dievišķajiem Vārdiem. Es biju Seidija Keina, faraonu asins. Un es biju Izīda, maģijas dieviete, slepeno vārdu glabātāja.
Kārteram rāpjoties piramīdā, Sets tīksminājās: “Hor, viens tu mani neapturēsi — ne jau tuksnesī, mana spēka avotā!”
“Tev taisnība!” es iesaucos.
Sets atskatījās un savilka seju no labajām. Sakopojot maģiju, pacēlu zizli un šķēpu.
“Tu aizmirsti, ka Hors nav viens,” es teicu. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”
Cirtu savu zizli pret akmeni un saucu: “Vašingtona, Kolumbijas apgabals!”
Piramīda sašūpojās. Uz brīdi viss pierima.
Sets saprata, ko es daru. Viņš nervozi iesmējās. “Tukšs numurs, Seidija Keina. Dēmonu dienu laikā portālu atvērt nevar!”
“Mirstīgais to nevar,” es piekritu. “Taču maģijas dieviete gan.”
Virs mums gaisu pāršķēla zibens. Alas virsotne izšķīda smilšu viesulī, kas bija tik liels kā pati piramīda.
Dēmoni mitējās kauties un šausmās palūkojās uz augšu. Burvji mēģināja izstostīt buramvārdus, sataisījuši bijīgas sejas.
Viesulis bija tik spēcīgs, ka aizrāva piramīdas bluķus un iesūca tos smiltīs. Un tad portāls sāka laisties lejup kā milzu vāks.
“Nē!” auroja Sets. Viņš centās portālu iznīcināt ar liesmām, tad pacirtās pret mani, svieda ar akmeņiem un spēra ar zibeņiem, taču bija par vēlu — portāls aprija mūs visus.
Šķita, ka pasaule sagriezusies kājām gaisā. Sekundes simtdaļu es prātoju, vai neesmu pieļāvusi šausmīgu kļūdu aprēķinos — ja Seta piramīda portālā eksplodētu, man nāktos mūžīgi lidināties caur Duātu miljardiem Seidijas smilšgraudiņu izskatā. Tad, nodārdot skaļam blīkšķim, mēs attapāmies vēsā rīta gaisā ar zilu debesjumu virs galvas. Zem mums plājās sniega klāts Vašingtonas Nacionālais parks.
Sarkanā piramīda vēl aizvien bija neskarta, taču tās virsmu izvagoja plaisas. Zelta virsotne mirdzēja centienos saglabāt savu maģiju, taču mēs vairs nebijām Fēniksā. Piramīda bija atrauta no sava spēka avota — tuksneša, un mūsu priekšā neskaidri iezīmējās vārti uz Ziemeļameriku — augstais, baltais obelisks, Maatas spēka centrs: Vašingtona piemineklis.
Sets kliedza uz mani seno ēģiptiešu mēlē. Tas noteikti nebija nekas labs.
“Es tevi saraušu gabalos!” viņš kliedza. “Es…”
“Mirsi?” ieteica Kārters. Viņš Setam aiz muguras bija pietrausies kājās un atvēzēja savu zobenu. Asmens ietriecās Seta bruņās pie ribām — cirtiens nebija nāvējošs, taču gana spēcīgs, lai Sarkanais dievs, zaudējis līdzsvaru, aizveltos lejup pa piramīdas nogāzi. Kārters dzinās pakaļ, un es saskatīju, kā Duātā no Vašingtona pieminekļa uz Flora avatāru aizstrāvo balta enerģija, to no jauna uzlādējot.
“Seidij, grāmatu!” skrienot uzsauca Kārters. “Ātrāk!”
Portāla izsaukšana mani droši vien bija apdullinājusi, jo Sets Kārtera teikto saprata daudz drīzāk par mani.
“Nē!” iesaucās Sarkanais dievs un klupa man virsū, taču pusceļā viņu pārtvēra Kārters.
Viņš iekampās Setā, raudzīdams to aizkavēt. Piramīdas bluķi krakšķēja un drupa zem viņu dievišķo veidolu svara. Piramīdas pakājē kņadu sāka celt visi tie burvji un dēmoni, kas tika ierauti portālā un pēc tam bezsamaņā izmesti laukā.
Seidij, grāmatu… Dažkārt labi, ka galvā bez tevis darbojas vēl kāds, jo otru var iepļaukāt. Grāmatu taču!
Izstiepu roku un izsaucu zilo sējumiņu, ko nozagām Parīzē: Grāmatu par Seta pieveikšanu. Es atlocīju papirusu; hieroglifi bija tik skaidri kā pirmās klases ābece. Izsaucu patiesības spalvu, kas tūliņ iemirdzējās virs lapas.
Buramvārdus es sāku ar Dievišķajiem Vārdiem, pacēlos gaisā un lidinājos pāris centimetru virs piramīdas. Noskandēju radīšanas stāstu: par pirmo kalnu, kas pacēlās virs haosa, par dievu Ra, Geba un Nutas dzimšanu, par Maatas sākumu un pirmo cilvēces impēriju — Ēģipti.
Vašingtona obelisks iemirdzējās, pārklādamies hieroglifiem. Tā virsotne atspīdēja sudrabota.
Sets centās mani sakampt, taču Kārters viņu pārtvēra. Un sarkanā piramīda sāka brukt.
Iedomājos Amosu un Ziu, kas bija iesprostoti zem tonnām smagiem akmeņiem, un gandrīz sāku šaubīties, taču manī ierunājās mātes balss: mīļā, koncentrējies. Paturi acīs ienaidnieku.
Jā, piebalsoja Izīda. Iznīcini viņu\
Es nojautu, ka ne jau to māte bija domājusi. Viņa man lika vērot. Bija gaidāms kas svarīgs.
Caur Duātu es redzēju, kā ap mani sabiezē maģija, ietērpjot pasauli baltā mirdzumā, dodot Maatai jaunu spēku un iznīcinot haosu. Sets ar Kārteru turpināja cīņu, lai gan visapkārt piramīda bruka gabaliem vien.
Patiesības spalva spīdēja kā starmetis, pavērsts uz Sarkano dievu. Kad buramvārdi tuvojās galam, Seta veidols sāka šķīst un plukt.
Duātā viņam tika norauts virpuļviesulis, skatam atklājot melnādainu, kalsnu stāvu, līdzīgu novārgušam Seta zvēram — dieva ļauno būtību. Taču mirstīgo pasaulē, tajā pašā vietā stāvēja lepns kareivis sarkani gailošās bruņās, pilns apņēmības cīnīties līdz nāvei.
“Es saucu tevi par Setu,” es skandēju. “Es saucu tevi par Ļauno Dienu.”
Piramīda iebruka ar pērkonam līdzīgu dārdu. Sets iegāzās gruvešos. Viņš centās piecelties, bet Kārters trieca savu zobenu. Sets tik tikko paguva pacirst pretim zizli. Viņu ieroči krustojās, un Hors lēni nospieda Setu uz ceļiem.
“Seidij, ātrāk!” kliedza Kārters.
“Tu esi bijis mans ienaidnieks” es skaitīju, “un lāsts šai zemei.”
Pa Vašingtona pieminekli lejup šāvās baltas gaismas strēle. Tā pletās kā plaisa — durvis starp šo pasauli un briljantspožo, balto bezdibeni, kas iesprostotu Setu un viņa dzīvības spēku. Iespējams, ne uz mūžu, taču uz ļoti, ļoti ilgu laiku.
Lai noslēgtu buramvārdus, bija jānorunā vēl viena rinda: “Maatas ienaidniek, tu, kas neesi pelnījis žēlastības, tiec izraidīts uz pazemi.”
Rinda bija jāizrunā ar pilnīgu pārliecību. Tā pieprasīja patiesības spalva. Un kādēļ gan lai es tam neticētu? Tā bija patiesība. Sets nebija pelnījis žēlastību. Viņš bija Maatas ienaidnieks.
Taču es vilcinājos.
“Paturi acīs ienaidnieku,” bija teikusi māte.
Es palūkojos uz pieminekļa virsotni — Duātas pusē manīju piramīdas atliekas un dēmonu dvēseles, kas aizšāvās debesīs kā salūts. Seta haosa maģijai izkliedējoties, viss uzkrātais spēks, kam vajadzēja iznīcināt kontinentu, tika iesūkts mākoņos. Un man tā noskatoties, haoss mēģināja ietērpties veidolā. Tas līdzinājās Potomakas sarkanam atspulgam — milzīga, vismaz pusotru kilometru gara un simt metru plata asinssarkana upe. Tā locījās debesīs, lai iemiesotos pa īstam, un izstrāvoja negantas dusmas un vilšanos. Ne jau tā bija iecerēts. Par vāju bija gan spēki, gan haoss. Lai pienācīgi materializētos, bija nepieciešams miljoniem bojāgājušo, vesela kontinenta iznīcība.
Tā nebija upe. Tā bija čūska.
“Seidij!” kliedza Kārters. “Ko tu vēl gaidi?”
Es aptvēru, ka viņš to neredz. Neviens to neredzēja, izņemot mani.
Sets bija uz ceļiem, spirinājās un lādējās — baltā enerģija viņu rāva uz plaisas pusi. “Nu ko, ragana, trūkst dūšas?” viņš auroja. Tad viņš paglūnēja uz Kārteru. “Redzi, Hor? Izlda vienmēr ir bijusi gļēvule. Nekad nav spējusi visu nostrādāt līdz galam.”