Kārters palūkojās uz mani, un uz brīdi es manīju šaubas viņam sejā. Hors viņu mudinātu uz asinsatriebību. Es vilcinājos. Šādi Izīda un Hors senā pagātnē nostājās viens pret otru. Nevarēju to pieļaut tagad.
Vēl jo vairāk, Kārtera sejā pamanīju to skatienu, kāds viņam bija ciemošanās reizēs, kad bijām viens otram sveši, bet spiesti pavadīt laiku kopā, izliekoties par laimīgu ģimeni, jo to no mums sagaidīja tētis. Es nevēlējos atgriezties tur. Es vairs neizlikos. Mēs esam ģimene, un mums jādarbojas kopā.
“Skaties, Kārter!” es pametu gaisā patiesības spalvu un sarāvu burvestību.
“Nē!” Kārters iekliedzās.
Taču spalva sašķīda sudraba putekļos, kas pielipa čūskas veidolam, liekot tam uz mirkli kļūt redzamam.
Kārters ar vaļā muti noraudzījās, kā virs Vašingtonas debesīs lokās čūska, palēnām zaudējot spēkus.
Netālu no manis kāds iekliedzās: “Nožēlojamie dievi!”
Es pagriezos un turpat blakus ieraudzīju Seta mīluli — Šausmu Seju atņirgtiem ilkņiem un briesmoņa viepli — man virs galvas bija pacelts robains nazis. Paspēju vien nodomāt: esmu pagalam, tad ar acs kaktiņu samanīju metālisku zibsni. Atskanēja pretīgs būkšķis, un dēmons sastinga.
Kārters nāvīgi precīzi bija sviedis savu zobenu. Dēmons, izlaidis nazi no rokas, saļima uz ceļiem un blenza uz asmeni, kas bija ietriekts viņam sānā.
Nogāzies uz muguras, viņš nikni nošņācās. Melnie redzokļi pagriezās pret mani, un viņš ierunājās pavisam citā balsī — griezīgā, sausā: tā rāpuļa vēders beržas pret smilti. “Vēl viss nav galā, dievēn. Šo visu es izkalu ar savu balsi vien, ar nelielu savas būtības drupaču, tupēdams ieslodzījumā. Iedomājies, ko visu es spēšu, kad būšu saveidojies pilnībā.”
Pretīgi nosmīnējis, viņš pamira. No mutes izplūda sīka sarkanu dūmu strūkliņa — kā tārps vai tikko izšķīlies čūskulēns — un cēlās debesīs, saplūstot ar to, no kurienes bija nācis. Dēmona līķis sabira smiltīs.
Es vēlreiz palūkojos uz sarkano milzu čūsku debesīs. Tad izsaucu spēcīgu vēju un izkliedēju to.
Vašingtona piemineklis nodzisa. Plaisa aizvērās, un man rokā vairs nebija buramvārdu grāmatiņas.
Es paspēru dažus soļus tuvāk Setam — tas vēl aizvien bija baltās enerģijas važās. Es biju izrunājusi viņa patieso vārdu. Viņš vismaz pagaidām nekur nepazudīs. “Jūs abi redzējāt čūsku debesīs,” es ierunājos. “Apopu.” Kārters pārsteigts pamāja. “Viņš centās ielauzties mirstīgo pasaulē, Sarkano piramīdu izmantojot kā vārtus. Ja tā spēks atbrīvotos…” Viņš ar pretīgumu palūkojās uz smilšu kaudzi, izbijušo dēmonu. “Seta karakungs — Šausmu Seja… Viņu no sākta gala bija apsēdis Apops, dancinot Setu pēc savas stabules.”
“Smieklīgi!” Sets nikni blenza manī, spirinādamies savās važās. “Čūska debesīs bija viens no taviem trikiem, Izīda. Ilūzija.”
“Tu zini, ka tā nav,” es teicu. “Set, es būtu varējusi tevi aiztriekt bezdibenī, taču tu pats redzēji īsto ienaidnieku. Apops centās izlauzties no sava cietuma Duātā. Viņa balss bija apsēdusi Šausmu Seju. Viņš tevi izmantoja.” “Mani neviens neizmanto!”
Kārters ļāva izkliedēties savam kareivja veidolam. Viņš nolaidās uz zemes un izsauca savu zobenu. “Apopam tava eksplozija bija nepieciešama savu spēku vairošanai, Set. Tiklīdz viņš tiktu cauri Duātai un atklātu, ka esam miruši, varu saderēt, ka tu būtu bijusi viņa pirmā maltīte. Haoss būtu uzvarējis.”
“Es esmu haoss!” uzstāja Sets.
“Daļēji,” es piekritu. “Taču tu vēl aizvien esi viens no dieviem. Tiesa, ļauns, neuzticams, cietsirdīgs, zemisks… ” “Mās, tu liec man sarkt.”
“Taču tu esi visstiprākais dievs. Antīkajā pasaulē tu biji Ra uzticamais karakungs, sargāji viņa laivu no Apopa. Ra nebūtu spējis čūsku sakaut bez tevis.”
“Esmu diezgan foršs,” piekrita Sets. “Taču, pateicoties tev, Ra nu ir projām uz mūžīgiem laikiem.”
“Varbūt ne uz mūžīgiem,” es teicu. “Mums viņš jāatrod. Apops ir modies, tas nozīmē, ka mums nepieciešami visi dievi, lai viņu sakautu. Arī tu.”
Sets paraustīja savas baltās enerģijas važas. Pārliecinājies, ka netiks vaļā, viņš man blēdīgi uzsmaidīja. “Tu piedāvā apvienoties? Tu uzticētos man?”
Kārters sāka smieties. “Tu taču joko. Bet tu mums esi rokā, jo mums ir zināms tavs slepenais vārds. Vai ne, Seidij?”
Es savilku pirkstus dūrē, un važas ap Setu savilkās ciešākas. Viņš sāpēs iekliedzās. Tam bija nepieciešams daudz enerģijas, un es arī jutu, ka nespēšu viņu šādi valdīt uz ilgu laiku, taču nebija jēgas to Setam teikt.
“Dzīvības māja mēģināja izraidīt dievus,” es teicu.
“Tas nenostrādāja. Ja mēs tevi ieslodzīsim, mēs nebūsim ne par matu labāki par viņiem. Tas neko neatrisinātu.” “Es pilnībā piekrītu,” ierūcās Sets. “Ja vien tu važas atlaistu vaļīgāk…”
“Es tevi joprojām uzskatu par nelietīgu paklīdeni,” es teicu. “Taču tev ir jāveic uzdevums, un tevi nepieciešams kontrolēt. Es tevi palaidīšu vaļā,;a tu zvēri, ka uzvedīsies labi, ka atgriezīsies Duātā un netaisīsi nepatikšanas, līdz mēs tevi atkal sauksim. Un tad tu būsi nepatikšanās tikai kopā ar mums, cīņā pret Apopu.”
“Vai arī es nocirtīšu tev galvu,” piedāvāja Kārters. “Tādējādi tu tiksi izraidīts trimdā uz pietiekami ilgu laiku.”
Sets raudzījās te uz mani, te Kārteru. “Būt nepatikšanās kopā ar jums, ko? Tā ir mana specialitāte.”
“Zvēri pie sava vārda un Ra troņa,” es teicu. “Tu tagad pazudīsi un parādīsies tikai tad, kad mēs tevi sauksim.”
“Ak, es zvēru,” viņš pārāk ātri piekrita. “Pie vārda un Ra troņa un mūsu mātes zvaigžņotajiem elkoņiem.”
“Ja tu mūs nodosi,” es brīdināju, “es izmantošu tavu vārdu. Otrreiz es tevi nežēlošu.”
“Tu vienmēr esi bijusi mana mīļākā māsa.”
Es devu viņam vēl pēdējo triecienu, lai viņš paturētu prātā manu spēku, un tad liku važām atraisīties.
Sets piecēlies izstaipīja rokas. Viņš parādījās kā kareivis — sarkanās bruņās un ādās, ar melnu, šķeltu bārdu un mirdzošām, ļaunām acīm; taču Duātā bija redzama viņa otra puse — nikna elle, kas tikko valdījās un gaidīja, kad tai dos vaļu, lai nodedzinātu visu, kas gadīsies ceļā. Viņš piemiedza ar aci Horam, tad pa jokam nošāva mani ar savu rādītājpirkstu, iztēlodamies to par pistoli. “Ak, tas gan būs labi. Mums ies tik jautri.”
“Pazūdi, Ļaunā Diena!” es teicu.
Viņš sastinga kā sālsstabs un pagaisa.
Nacionālā parka sniegā bija iekusis ideāls kvadrāts, tieši tik liels kā Seta piramīda. Stūros vēl aizvien gulēja kāds ducis apdullušu burvju. Kad portāls vērās ciet, nabadziņi bija sākuši uztraukties, bet, piramīdai sagrūstot, viņi no jauna atslēdzās. Cietuši bija ari citi mirstīgie, kas gadījās tuvumā. Uz celiņa bija pakritis kāds agrā rīta skrējējs. Tuvējās ielās nekustīgi stāvēja mašīnas, kamēr šoferi saldi dusēja uz stūres.
Kaut gan — ne visi bija aizmiguši. Tālumā gaudoja policijas sirēnas, un, saprotot, ka mēs esam teleportējušies gandrīz prezidenta pagalmā, biju droša, ka drīz vien mūs ielenks bruņoti vīri.
Mēs ar Kārteru skrējām uz izkusušā kvadrāta centru, kur zālē gulēja Amoss un Zia. Nebija ne miņas no Seta troņa vai zeltītā zārka, taču es centos šīs domas atvairīt.
Amoss ierūcās. “Kas…” Viņa acīs bija manāmas šausmas. “Sets… viņš… viņš…”