“Atpūšas.” Es uzliku plaukstu viņam uz pieres. Bija sācies drudzis. Sāpes viņa prātā bija tik asas, ka grieza kā ar bārdasnazi. Atcerējos buramvārdus, ko Izīda man iemācīja Ņūmeksikā.
“Kuš,” es nočukstēju. “Hah-ri.”
Virs viņa sejas iekvēlojās vārgi hieroglifi.
Amoss atkal iegrima miegā, taču es zināju, ka tas tikai uz brīdi.
Ar Ziu bija vēl ļaunāk. Kārters glāstīja viņai galvu un pārliecinoši stāstīja, ka viss būs kārtībā, taču viņa izskatījās slikti. Āda bija dīvaini iesarkana, sausa un vārīga, it kā stipri apdedzināta saulē. Zālē visapkārt vāri zaigoja hieroglifi — atliekas no aizsargapļa —, un man šķita, ka zinu, kas bija noticis. Zia bija izmantojusi pēdējās enerģijas paliekas, lai pasargātu Amosu un sevi, kad piramīda iegruva.
“Sets?” viņa ar mokām izstomīja. “Vai viņš ir prom?” “Jā.” Kārters paskatījās uz mani un sapratu, ka sīkumus labāk paturēt pie sevis. “Viss ir kārtībā, pateicoties tev. Slepenais vārds nostrādāja.”
Viņa gandarīta pamāja ar galvu un aizvēra acis. “Hei,” Kārtera balss drebēja. “Tev jāpaliek nomodā. Tu taču nepametīsi mani divatā ar Seidiju, ko? Viņa nav diez ko labs kompanjons.”
Zia mēģināja pasmaidīt, taču šī piepūle viņai lika saviebties. “Es nekad… neesmu bijusi šeit, Kārter. Tikai ziņa — vietas sargātāja.”
“Izbeidz. Nē. Tā nedrīkst runāt.”
“Atrodi viņu, labi?” lūdza Zia. Viņai pār degunu noritēja asara. “Viņai., būtu paticis… randiņš parkā.” Viņa lēni novērsās un ar neko neredzošu skatienu vērās debesīs.
“Zia!” Kārters saspieda viņas roku. “Izbeidz. Tu nedrīksti… Tu nedrīksti vienkārši…”
Es notupos viņam blakus un pieskāros Zias sejai. Tā bija auksta kā akmens. Kaut ari es sapratu, kas bija noticis, nekādi nenāca prātā, ko teikt un kā brāli mierināt. Cieši aizmiedzis acis, viņš nolieca galvu.
Un tad tas notika. Pa Zias asaras ceļu — no acs kaktiņa līdz pat deguna pamatnei — viņas vaigs ieplaisāja. Parādījās mazākas plaisas, kas aizskrēja pār visu seju. Viņas miesa izkalta, sacietēja… pārvērtās mālā.
“Kārter,” es iesāku.
“Kas ir?” viņš izmisis pavaicāja.
Viņš paskatījās uz mani mirklī, kad no Zias mutes izpeldēja maza, iezilgana gaismiņa un uzlidoja debesīs. Kārters šokā atkāpās. “Ko — ko tu izdarīji?”
“Neko,” es teicu. “Viņa ir šabti. Viņa pati teica, ka nemaz nav šeit. Viņa bija tikai vietas sargātāja.”
Kārters izskatījās samulsis. Bet tad viņa acīs atmirdzēja gaisma — sīks cerību stariņš. “Tad… īstā Zia ir dzīva?”
“Iskanders viņu sargāja,” es teicu. “Kad Neftīdas gars savienojās ar īsto Ziu Londonā, Iskanders zināja, ka viņai draud briesmas. Iskanders viņu paslēpa un aizvietoja ar šabti. Atceries, ko teica Tots: šabti ir lieliski kaskadieri? Tāda bija viņa. Un Neftīda man teica, ka tiekot sargāta gulošā saimniekā.”
“Bet kur…”
“Es nezinu,” es atbildēju. Un apzinoties Kārtera pašreizējo stāvokli, man bija bail uzdot patieso jautājumu: ja visu šo laiku Zia bija šabti, vai mēs viņu vispār pazinām?
īstā Zia nekad nav bijusi mūsu tuvumā. Viņa nezina, cik es patiesībā esmu brīnišķīgs cilvēks. Nedod Dievs, viņai pat Kārters varētu nepatikt.
Kārters pieskārās šabti sejai, un tā sabirza putekļos. Viņš pacēla Zias zizli, kas joprojām bija no dzelzs, taču turēja to vārgi, it kā baidītos, ka arī tas varētu pazust. “Tā zilā gaisma,” viņš atsāka, “es redzēju tādu izskrienam no Zias Pirmajā nomā. Līdzīgi kā šabti to darīja Memfisā — kad savas domas sūtīja atpakaļ Totam. Tātad Zia noteikti bija kontaktā ar savu šabti. To nozīmē gaisma. Viņas it kā dalījās atmiņās, vai ne? Viņai jāzina, ko pārcietusi šabti. Ja īstā Zia ir kaut kur un dzīva, viņa varētu būt kaut kur ieslēgta vai tādā kā maģiskā miegā, vai… mums viņa jāatrod!” Es nebiju pārliecināta, vai būs tik vienkārši, taču nevēlējos strīdēties. Redzēju izmisumu viņa acīs.
Tad atskanēja pazīstama balss, kas man uzdzina tirpas: “Ko jūs esat sastrādājuši?”
Desžardēns vārda tiešā nozīmē kūsāja dusmās. Viņa sadriskātais apmetnis pēc kaujas vēl aizvien kūpēja. (Kārters domā, ka man nevajadzētu pieminēt viņa gaišsārtos bokseršortus, bet tie tiešām rēgojās!) Viņa zizlis kvēloja, un vaigu bārda bija apsvilusi. Viņam aiz muguras stāvēja trīs līdzīgi cietuši burvji, it kā nupat vien nākuši pie sajēgas.
“Re, cik labi,” es nomurmināju. “Tu esi dzīvs.”
“Jūs tirgojāties ar Setu?” Desžardēns niknojās. “Ļāvāt viņam aiziet?”
“Mēs neesam tavā pakļautībā,” iejaucās Kārters. Viņš
paspēra pāris soļu uz priekšu, uzlicis roku uz zobena spala, taču pastiepu roku un apturēju viņu.
“Desžardēn,” es ierunājos, cik rāmi vien spēju, “Apops ir modies, ja gadījumā esi to palaidis garām. Mums ir nepieciešami dievi. Dzīvības mājai no jauna jāieprotas senajās paražās.”
“Senās paražas mūs iznīcināja!” viņš kliedza.
Vēl pirms nedēļas viņa skatiens liktu man trīcēt. Viņš kaisa dusmās, un ap viņu kvēloja hieroglifi. Viņš bija Virslektors, un nupat biju sagrāvusi visu, pie kā Māja strādājusi kopš Ēģiptes krišanas. Kuru katru mirkli Desžardēns varēja mani pārvērst par kukaini, un tam vajadzēja mani biedēt.
Taču es ielūkojos viņam acīs. Šobrīd es biju spēcīgāka par viņu. Daudz spēcīgāka. Un es liku viņam to saprast.
“Jūs iznīcināja lepnība,” es atteicu. “Alkatība un savtība, tas viss kopā. Ir grūti izsekot dievu ceļiem. Taču tā ir daļa no maģijas. Nevar to vienkārši noslēgt.”
“Tev vara sakāpusi galvā,” viņš nošņāca. “Tevi apsēduši dievi, viņi vienmēr tā dara. Drīz tu aizmirsīsi, ka esi cilvēks. Mēs cīnīsimies un uzveiksim tevi.” Tad viņš nikni pablenza uz Kārteru. “Un tu — es zinu, ko Hors pieprasīs. Tu nekad nekāpsi tronī. Līdz pat pēdējam elpas vilcienam…”
“Aiztaupīsim to,” es atcirtu. Tad paskatījos acīs brālim. “Zini, kas mums jādara?”
Mēs sapratāmies. Nobrīnījos, cik viegli viss nolasāms. Man šķita, ka tas noteikti dievu dēļ, bet tad aptvēru, ka tā notiek tāpēc, ka mēs abi esam Keini — brālis un māsa. Un Kārters, lai dievi man stāv klāt, bija arī mans draugs.
“Tu esi par to pārliecināta?” viņš jautāja. “Tā mēs būsim neaizsargāti.” Viņš nikni pavērās uz Desžardēnu. “Vēlreiz kārtīgi uzplāt ar zobenu?”
“Es esmu pārliecināta, Kārter.”
Es aizvēru acis un koncentrējos.
Apdomā labi, brīdināja Izīda. Tas, ko līdz šim esam paveikušas, ir tikai mūsu abu iespējamā kopspēka sākums.
Tur jau tā lieta, es teicu. Es neesmu tam gatava. Man tur jānonāk vienai, caur grūtībām.
Kā mirstīgā tu esi par daudz gudra, noteica Izīda. Ļoti labi.
Iedomājies sajūtu, kad jāatsakās no bagātības skaidrā naudā. Iedomājies, kā tas ir — izmest visskaistāko dimantu kaklarotu pasaulē. Nošķirties no Izīdas bija vēl smagāk, daudz smagāk.
Taču tas nebija neiespējami. Es apzinos savas iespējas, teica māte, bet tikai tagad es pati sapratu, cik viņa bijusi vieda.
Es jutu, kā dievietes gars mani pamet. Daļa ieplūda manā kaklarotā, bet lielākā tiesa — Vašingtona piemineklī, atpakaļ Duātā, kur Izīda dotos… kaut kur citur. Citā saimniekā? Nez vai.
Kad atvēru acis, man blakus stāvēja bēdu sagrauzts Kārters ar Hora acs amuletu rokā.
Desžardēns bija tik pārsteigts, ka uzreiz aizmirsa savas angļu valodas zināšanas. “Ce nest pas possible. On ne pourrait pas…” (Tas nav iespējams. Jūs nevarējāt…)