“Mēs varējām gan,” es teicu. “Mēs no brīvas gribas atteicāmies no dieviem. Un tev vēl daudz jāmācās par to, kas ir iespējams.”
Kārters nosvieda zobenu. “Desžardēn, es nekāroju troni, kamēr pats nebūšu to nopelnījis. Un tas ies ilgi. Mēs mācīsimies dievu ceļu. Mēs mācīsim citiem. Tu vari izniekot savu laiku, cenšoties mūs iznīcināt, vai arī palīdzēt.” Sirēnas jau bija daudz tuvāk. No visām pusēm tuvojās policijas automašīnas, pamazām ielencot Nacionālo parku. Mums bija vien dažas minūtes, tad aplenkuma loks noslēgsies.
Desžardēns atskatījās uz burvjiem — droši vien izvērtēja, cik lielu atbalstītāju pulku spēs savākt. Viņa brāļi izskatījās bijīgi. Viens pat sāka man klanīties, tad apdomājās.
Viens pats Desžardēns būtu varējis mūs iznīcināt. Mēs tagad bijām vienkārši burvji — ļoti noguruši burvji, kam izpalikusi jebkāda apmācība.
Desžardēna nāsis papletās. Tad viņš nolaida savu zizli, un nu pārsteigta biju es. “Šodien ir bijis pārāk daudz iznīcības. Taču dievu ceļam jābūt slēgtam. Ja jūs vēlreiz stāsieties Dzīvības mājai ceļā…”
Šos draudus viņš atstāja karājamies gaisā. Viņš piesita savu zizli, un četri burvji ar pēdējiem spēkiem saplūda ar vēju un izzuda.
Pēkšņi uzbruka pārgurums. Uzmācās šausmas par visu, kam iets cauri. Bijām izdzīvojuši, taču tas bija pārāk vājš mierinājums. Man pietrūka vecāku. Man viņu šausmīgi trūka. Es vairs nebiju dieviete. Es biju parasta meitene, kam atlicis tikai brālis.
Tad iestenējās Amoss — centās pieslieties sēdus. Policijas mašīnas un draudīga izskata melni busiņi visapkārt bloķēja ceļu. Kauca sirēnas. Debesīs virs Potomakas upes traucās helikopters — tas strauji tuvojās. Dievs vien zina, kas mirstīgo ieskatos bija noticis pie Vašingtona pieminekļa, taču es nevēlējos, lai mani rāda nakts ziņās.
“Kārter, mums jātiek prom no šejienes,” es teicu. “Vai tu vari izsaukt pietiekami daudz maģijas, lai pārvērstu Amosu par kaut ko mazāku — par peli? Mēs paši varētu aizlidot.”
Viņš, vēl aizvien apjucis, pamāja ar galvu. “Bet tētis… mēs ne…”
Viņš aplaida bezpalīdzīgu skatu visapkārt. Es zināju, kā viņš jūtas. Piramīda, tronis, zelta zārks — viss bija pazudis. Mēs nomērojām tik garu ceļu, lai glābtu tēvu, un bijām viņu zaudējuši. Un Kārtera pirmā meitene gulēja viņam pie kājām kā māla lausku kaudze. Arī tas stāvokli nedarīja labāku. (Kārters iebilst, ka tā neesot bijusi nekāda meitene. Kā tad!)
Nedrīkstēju par to visu domāt. Man bija jābūt stiprai mūsu abu labā, vai arī tiksim aiz restēm.
“Svarīgāko vispirms,” es noteicu. “Amosu nepieciešams nogādāt drošā vietā.”
“Kur?” vaicāja Kārters.
Man prātā bija tikai viena vieta.
41 Mēs pārtraucam ierakstu, pagaidām
kārters
Nespēju noticēt tam, ka Seidija man atvēl pēdējo vārdu. Droši vien tas, ko esam piedzīvojuši kopā, viņai kaut ko mācījis. Au, viņa mani tikko iedunkāja. Nekas.
Lai kā, man prieks, ka viņa izstāstīja tos gala notikumus. Man šķiet, ka viņa to saprot labāk, nekā es. Un visa tā jezga ap to, ka Zia nav Zia un tētis netika izglābts… ar to bija ļoti grūti tikt galā.
Ja kāds jutās vēl sliktāk par mani, tas bija Amoss. Man bija atlicis pietiekami maģijas, lai pārvērstu sevi piekūnā un Amosu par kārnīti (ko, mani steidzināja!), bet, kad bijām tikuši pāris kilometru projām no Nacionālā parka, viņš lūkoja pārvērsties atpakaļ. Mēs ar Seidiju bijām spiesti nolaisties pie dzelzceļa stacijas, kur Amoss pārvērtās atpakaļ cilvēkā un savilkās trīcošā kamolā. Mēģinājām ar viņu runāt, taču viņš nespēja vārdus salikt kopā.
Beidzot mēs viņu iedabūjām stacijā. Kamēr mēs ar Seidiju sildījāmies un skatījāmies ziņas, viņš uz soliņa gulēja.
Saskaņā ar 5. kanālu, visa Vašingtonas pilsēta bija bloķēta. Bija ziņojumi par sprādzieniem un dīvainām gaisinām pie Vašingtona obeliska, taču kameras bija spējušas uzfilmēt vienīgi izkusuša sniega kvadrātu, kas videomateriālu padarīja gaužām garlaicīgu. Tika piesaistīti eksperti, kas minēja terorismu, taču tāpat bija skaidrs, ka nav nodarīts nekāds kaitējums — tik vien kā pāris biedējošu gaismu. Pēc kāda brīža mediji sāka piesaukt negantu vētru vai šajos platuma grādos retu dabas parādību — ziemeļblāzmu. Pēc stundas varas iestādes blokādi atsauca.
Kaut Basteta būtu bijusi ar mums, jo Amoss ne tuvu nebija tādā formā, lai mūs pieskatītu; taču mums izdevās iegādāties biļetes līdz Ņujorkai “slimajam” tēvocim un sev pašiem.
Pa ceļam es gulēju, cieši satvēris Hora amuletu.
Bruklinā atgriezāmies ap saulrieta laiku.
Nams, protams, bija izdedzis, bet mums nebija, kur citur doties. Es zināju, ka esam rīkojušies pareizi, kad, iestūmuši Amosu pa durvīm, padzirdējām pazīstamo “Agh! Agh!”
“Heops!” iekliedzās Seidija.
Paviāns viņu cieši apskāva un tad uzrāpās uz pleciem. Viņš šķirstīja matus, meklējot kādu gardu pagādātu vabolīti. Tad viņš nolēcis paķēra pa pusei saplakušu basketbola bumbu un man uzrūca, norādot uz pagaidu grozu, ko pats pataisījis no apdegušiem dēļu galiem un veļas groza. Es aptvēru, ka tas ir piedošanas žests. Viņš piedeva man, ka man galīgi nepadodas viņa mīļākā spēle, un piedāvāja mācībstundas. Paveroties apkārt, es konstatēju, ka viņš ar saviem paviāna spēkiem centies te visu sakopt. Heopss bija notrausis putekļus no vienīgā nesadegušā dīvāna, sametis kamīnā Cheerios kastes un pat nolicis bļodu ar svaigu ūdeni aizmigušajai Mafinai. Dzīvojamās istabas tīrākajā daļā Heopss bija nokrāvis trīs atsevišķas spilvenu un segu kaudzes — mūsu guļvietas.
Man kaklā sakāpa kamols. Redzot tādu gādību, nevarēju iedomāties vēl labāku pārnākšanu mājās.
“Heops,” es teicu, “tu gan esi viens traki foršs paviāns.”
“Agh\” viņš atbildēja, norādot uz basketbola bumbu.
“Tu vēlies mani mācīt?” es vaicāju. “ Jā, esmu to pelnījis. Bet dod mums laiku…”
Smaids man uz lūpām pagaisa, kad ieraudzīju Amosu.
Viņš bija aizšļūcis līdz sagrautajai Tota statujai. Dieva ibisa galva iedragāta gulēja pie tēla kājām. Rokas bija nolūzušas, viņa plāksne un rakstāmirbulis mētājās uz grīdas. Amoss blenza uz bezgalvaino dievu — burvju aizstāvi — un es nojautu, ko viņš domā. Slikta zīme.
“Viss ir kārtībā,” es viņam teicu. “Mēs visu izlabosim.”
Ja arī Amoss mani dzirdēja, viņš nereaģēja, aizšļūca atpakaļ līdz dīvānam, nokrita sēdus un saķēra galvu rokās.
Seidija mani satraukti uzlūkoja. Tad viņa paskatījās uz nomelnējušajām sienām, saplaisājušajiem griestiem un apdegušajām mēbeļu atliekām.
“Nu ko,” viņa centās izklausīties jautra. “Kā būtu, ja ar Heopsu basketbolu uzrautu es, bet tu tīrītu māju?”
Ar visu maģiju vajadzēja vairākas nedēļas, lai savestu māju kārtībā. Lai padarītu to apdzīvojamu. Bez Izīdas un Hora palīdzības gāja grūti, taču tikām galā. Bija nepieciešama daudz stiprāka koncentrēšanās un daudz vairāk laika. Ik vakaru gulēt devos ar sajūtu, ka esmu nostrādājis divpadsmit stundu smagā darbā; taču mēs salabojām sienas un griestus, izvācām gruvešus, un visai drīz māja vairs neoda pēc dūmiem. Mēs pat paguvām salabot terasi un baseinu. Izvedām Amosu laukā, lai noskatās, kā mēs palaižam ūdenī krokodila vaska figūru un kā atdzīvojas Maķedonijas Filips.
To redzot, Amoss gandrīz pasmaidīja. Tad viņš iegrima krēslā uz terases un vientulīgi noraudzījās Manhetenas debesīs.