“Man tevis pietrūka, Kārter,” viņš teica. “Es tev pat izstāstīt nespēju, cik ļoti. Taču tā bija pareizā izvēle. Mūsu visu izvēle. Ja tu mani augšpasaulē būtu izglābis, mēs visu būtu zaudējuši. Pirmo reizi tūkstoš gados mums ir izdevība atdzimt, un, pateicoties jums, mums ir izdevība savaldīt haosu.”
“Bija jābūt citam ceļam,” es teicu. “Tu būtu varējis cīnīties kā mirstīgais, bez… bez…”
“Kārter, kamēr Ozīriss bija dzīvs, viņš bija izcils valdnieks. Taču, kad nomira…”
“Viņš kļuva tūkstoškārt spēcīgāks,” es teicu, atceroties stāstu, ko tētis bija stāstījis.
Tētis pamāja. “Duāta ir reālās pasaules pamats. Ja šeit ir haoss, tas atbalsojas arī augšpasaulē. Ozlrisa atgriešanās tronī bija pirmais solis, tūkstoškārt svarīgāks nekā jebkas, ko es būtu varējis izdarīt augšpasaulē, — izņemot to, ka biju jums tētis. Un es vēl aizvien esmu jums tēvs.”
Man sūrstēja acis. Laikam sapratu, ko viņš teica, taču man tas nepatika. Seidija izskatījās vēl niknāka par mani, taču viņa spīvi blenza uz Anubisu.
“Asa mēle?” viņa uzstājīgi pavaicāja.
Tētis noklepojās. “Bērni, kā nojaušat, manai izvēlei bija vēl kāds iemesls.” Viņš pastiepa roku, un blakus nostājās sieviete melnā kleitā. Viņai bija zeltīti mati, gudras zilas acis un pazīstama seja. Viņa izskatījās pēc Seidijas.
“Mamma,” es izdvesu.
Viņa izbrīnā lūkojās uz mani un Seidiju, it kā mēs būtu spoki. “Džūliuss mani brīdināja, ka esat izauguši, taču es nespēju noticēt savām acīm. Kārter, varu saderēt, ka tu jau skujies…”
“Mammu.”
“ …un tiecies ar meitenēm…”
“Mammu!” Vai arī tev nācies ievērot, ka vecākiem piemīt spēja trīs sekundēs no visbrīnišķīgākajiem cilvēkiem pasaulē pārvērsties par pilnīgu katastrofu?
Viņa uzsmaidīja, un manī vienlaikus uzbangoja divdesmit dažādas emocijas. Es gadiem biju sapņojis, ka esmu atkal kopā ar saviem vecākiem mūsu mājās Losandželosā. Taču ne jau šādi: ka māja ir tikai iztēlē un mamma ir gars, un tētis… otrreiz pārstrādāts. Bija sajūta, ka zeme zem kājām šūpojas un sabirst smiltīs.
“Kārter, mēs nevaram atgriezties,” teica mamma, kā spēdama lasīt domas. “Taču nekas nav zudis, pat nāvē. Vai tu atceries nezūdamības likumu?”
Bija pagājuši jau seši gadi, kopš mēs kopā sēdējām dzīvojamā istabā — šajā dzīvojamā istabā, un viņa man priekšā lasīja fizikas likumus, kā lielākā daļa vecāku lasa vakara pasaciņas. Taču es vēl aizvien atcerējos. “Enerģija un matērija nezūd un nerodas no jauna.”
“Tā pārvēršas,” turpināja mamma. “Un dažkārt uz labu.”
Viņa satvēra tēta roku, un man bija jāpiekrīt — lai arī zili un spokaini, viņi izskatījās laimīgi.
“Mammu,” Seidija norīstījās. Beidzot viņa bija novērsusies no Anubisa. “Vai tu tiešām… vai tas bija…”
“Jā, manu drosmīgo meitēn. Manas domas sajaucās ar tavām. Es ar tevi ļoti lepojos. Un, pateicoties Izīdai, man šķiet, ka es tevi pazīstu.” Viņa sazvērnieciski pieliecās tuvāk. “Man arī garšo šokolādes konfektes, lai gan jūsu ome neatzina saldumu glabāšanu mājās.”
Seidija atviegloti pasmaidīja. “Es zinu! Viņa ir neciešama!”
Man šķita, ka viņas stundām turpinās tā pļāpāt, taču tad Tiesas zāle nodrebēja. Tētis palūkojās pulkstenī, kas man lika aizdomāties par to, diez kāda Mirušo valstībā ir laika zona.
“Mums pamazām jābeidz,” viņš teica. “Jūs gaida pārējie.”
“Pārējie?” es vaicāju.
“Dāvana, pirms aizejat.” Tētis pamāja mammai.
Viņa panāca uz priekšu un pasniedza man plaukstas izmēra paciņu, ietītu melnā audumā. Seidija man steidzās palīdzēt to atvērt, un iekšā bija jauns amulets — tas izskatījās kā kolonna vai koks, vai…
“Vai tā ir mugura?” klaji noprasīja Seidija.
“To dēvē par džedu,” atbildēja tētis. “Mans simbols — Ozlrisa mugura.”
“Fui,” nomurmināja Seidija.
Mamma iesmējās. “Tiešām nedaudz fui, taču, ja godīgi, tas ir spēcīgs simbols. Tas apzīmē stabilitāti, spēku…”
“Mugurkauls?” es vaicāju.
“Vārda tiešā nozīmē.” Mamma uz mani atzinīgi paraudzījās, un atkal uzbrāzās tās sirreālās šūpas. Es nespēju noticēt, ka te stāvu un sarunājos ar saviem kaut kādā mērā mirušiem vecākiem.
Mamma ielika amuletu man rokās. Viņas pieskāriens bija silts kā dzīvam cilvēkam. “Džeds apzīmē arī Ozīrisa spēku — dzīvības atdzimšanu no pelniem. Tieši tas būs vajadzīgs, kad jūs citos uzbangosiet faraonu asinis un atjaunosiet Dzīvības māju.”
“Mājai tas nepatiks,” iespraucās Seidija.
“Jā,” mamma līksmi piekrita. “Viņiem tiešām nepatiks.”
Tiesas zāle no jauna nodrebēja.
“Ir laiks,” teica tētis. “Bērni, mēs drīz atkal tiksimies. Taču līdz tam — saudzējiet sevi.”
“Piesargieties no ienaidniekiem,” piemetināja mamma.
“Un pasakiet Amosam…” tēta balss ieskanējās domīga. “Atgādiniet manam brālim, ka ēģiptieši tic saul-
rieta spēkam. Viņi tic, ka ik jauns rīts ir ne vien jaunas dienas, bet ari jaunas pasaules sākums.”
Pirms es paspēju saprast, ko tas nozīmē, Tiesas zāle izzuda, un mēs ar Anubisu stāvējām tumsas valstībā.
“Es parādīšu ceļu,” teica Anubiss. “Tas ir mans pienākums.”
Pagājām tumsā līdz vietai, kas neatšķīrās no citām. Taču, kad viņš pastiepa rokas, atvērās durvis. Ailā spoža spīdēja dienasgaisma.
Anubiss man pieklājīgi paklanījās. Tad viņš draiski pavērās Seidijai acīs. “Bija… uzmundrinoši.”
Seidija nosarka un aizskarta paslēja pret viņu pirkstu. “Vēl nekas nav beidzies, kundziņ. Es paļaujos, ka tu pieskatīsi manus vecākus. Un, kad nākamreiz būšu Mirušo valstībā, mēs abi vēl parunāsim.”
Viņa mutes kaktiņos bija jaušams smaids. “Es gaidīšu.”
Pa durvīm mēs iegājām dievu pilī.
Tā izskatījās tieši tāda, kādu Seidija pili bija redzējusi savās vīzijās: augstas akmens kolonnas, degošu ogļu pannas, pulēta marmora grīda, un telpas vidū tronis zeltā un sarkanā. Ap mums bija sapulcējušies visi dievi. Dažs bija tikai gaismas un uguns atblāzmas. Dažs — ēnu tēls, kas šaudījās, no dzīvnieka veidola pārtapdams par cilvēku un atkal otrādi. Dažus es atpazinu: Tots ņirbēja kā puisis izpūrušiem matiem, laboratorijas uzsvārcī, pirms pārvērtās zaļā gāzes mākonī; Hatora, dieviete ar govs galvu, neizpratnē palūkojās uz mani, it kā neatcerētos neko no tā burvju salsas incidenta. Es meklēju Bastetu, taču man apstājās sirds. Viņas pūlī nebija. Vispār lielāko daļu dievu es nepazinu.
“Ko gan mēs esam aizsākuši?” murmināja Seidija.
Es sapratu, ko viņa domāja. Troņa zāle bija simtiem dievu pilna — lieli un mazi — visi šaudījās pa telpu, pārtapdami jaunos tēlos, stipri un mirdzoši. Vesela pārdabiska armija… un visi cieši vērās uz mums.
Laimīgā kārtā pie troņa stāvēja divi seni draugi. Hors bija pilnā kaujas ietērpā, pie sāniem līkais zobens hepešs. Ar ogli apvilktās acis — viena zelta, otra sudraba — bija tik caururbjošas kā vēl nekad. Līdzās stāvēja Izīda mirdzoši baltā kleitā, ar gaismas spārniem.
“Esiet sveicināti,” teica Hors.
“Hm, sveiks,” es atsaucos.
“Viņš nu gan prot izteikties,” nomurmināja Izīda, tā ka Seidija nospurcās.
Hors norādīja uz troni. “Es zinu tavas domas, Kārter, tāpēc laikam zinu, ko tu grasies teikt. Taču man tev vēlreiz jāuzdod šis jautājums. Vai tu man piebiedrosies? Mēs kopā varētu valdīt pār zemi un debesīm. Maatai nepieciešams valdnieks.”