“Mums būs grūti ceļot, ja reiz jādodas rekrutēšanas tūrē,” es piesardzīgi ierunājos. “Divi nepilngadīgie bez uzraudzības.”
Seidija noklanīja galvu. “Bez Amosa. Bez atbildīga pieaugušā. Diez vai Heopss skaitās.”
No durvju puses atskanēja balss: “Izklausās, ka te kāds piedāvā darbu.”
Atskatījos, un no pleciem tūliņ novēlās vai piecsimt kilo smaga sēru nasta. Pret durvīm atspiedusies, tur stāvēja tumšmataina sieviete leoparda raksta kombinezonā, ar zeltainām acīm un diviem lieliem nažiem rokās. “Basteta!” iekliedzās Seidija.
Kaķu dieviete mums jautri uzsmaidīja, it kā viņai prātā būtu tūkstošiem blēņu. “Kāds izsaucis pavadoni?” Pāris dienu vēlāk Seidijai bija gara jo gara telefonsaruna ar omi un opi Faustiem Londonā. Ar mani viņi
nevēlējās runāt, tāpēc es pat neieklausījos. Pēcāk Seidija nokāpa zālē ar atsvešinātu skatu. Sabijos — ļoti sabijos —, ka viņa skumst pēc Londonas.
“Nu?” es nepacietīgi vaicāju.
“Teicu, ka ar mums viss ir kārtībā,” viņa teica. “Viņi pastāstīja, ka policija ir pārtraukusi uzmākties saistībā ar sprādzienu Britu muzejā. Acīmredzot Rozetas akmens neskarts atgriezies vietā.”
“Kā pēc burvja mājiena,” es piebildu.
Seidija pavīpsnāja. “Policija nospriedusi, ka tā bijusi gāzes eksplozija, negadījums. Tētis vairs nav aizdomās turamais, arī mēs ne. Viņi teica, ka varu atgriezties Londonā. Pēc dažām nedējām sākies pavasara semestris. Manas draudzenes Liza un Emma esot par mani apvaicājušās.” Klusumā bija dzirdami vien uguns sprakšķi pavardā. Pēkšņi zāle šķita lielāka, tukšāka.
Visbeidzot es ievaicājos: “Ko tu viņiem atbildēji?” Seidija parāva uz augšu uzaci. “Ak Dievs, tu gan brīžiem esi neapķērīgs. Un kā tu domā?”
“Ai.” Mēle šķita kā smilšpapīrs. “Laikam jau būs labi satikt draugus un atgriezties vecajā istabā, un…”
Seidija mani iedunkāja. “Kārter! Es teicu, ka nevaru doties mājās, jo es jau esmu mājās. Mana vieta ir šeit. Pateicoties Duātai, es jebkurā laikā varu satikt savus draugus. Un tu taču bez manis būtu pagalam.”
Es laikam smaidīju kā tāds muļķītis, jo Seidija man lika novākt dumjo smaidu no sejas, taču pati izklausījās apmierināta. Man šķiet, viņa saprata, ka beidzot ir izdarījusi ko tiešām labu. Es tiešām bez viņas būtu pagalam. (Un jā, Seidij, es arī nespēju noticēt, ka tikko tā pateicu.)
Kolīdz šķita, ka dzīve iegājusi atpakaļ parastās sliedēs, mēs ar Seidiju sākām savu jauno misiju. Mūsu galamērķis bija skola, ko Seidija bija noredzējusi sapnī. Es neatklāšu, kas tā par skolu, taču Basteta mēroja garu ceļu, lai mūs turp nogādātu. Šo ierakstu mēs veicām pa ceļam. Vairākas reizes haoss centās mūs apturēt. Vairākas reizes mums ausīs nāca baumas, ka ienaidnieki uzsākuši citu faraonu pēcnācēju medības, mēģinot izjaukt mūsu plānus.
Pie skolas nonācām dienu pirms pavasara semestra sākuma. Gaiteņi bija tukši, tāpēc iekļūt iekšā bija viegli. Mēs ar Seidiju nejauši izvēlējāmies skapīti, un viņa lika man uzlikt kombināciju. Es izsaucu maģiju un saliku ciparus: 13/32/33. Nūjā, kāpēc gan bojāt labu formulu?
Seidija izrunāja burvju vārdus, un skapis iekvēlojās. Tad viņa tur ielika paciņu un aizvēra durvis.
“Vai tu esi pārliecināta?” es vaicāju.
Viņa pamāja ar galvu. “Skapis pa daļai ir Duātā. Tas glabās amuletu, līdz atnāks īstais cilvēks.”
“Bet ja nu džeds nonāk neīstās rokās…”
“Tā nenotiks,” viņa solīja. “Faraonu asinis ir spēcīgas. Amuletu atradīs pareizie bērni. Ja viņi sapratīs, kā to izmantot, modīsies viņu spējas. Mums jāpaļaujas, ka dievi viņus aizvadīs līdz Bruklinai.”
“Mēs taču nezinām, kā viņus apmācīt,” es iebildu. “Pēdējo divu tūkstošu gadu laikā neviens nav mācījies dievu ceļu.”
“Gan mēs ko izdomāsim,” atbildēja Seidija. “Mums tas jādara.”
“Ja vien Apops mūs nenoķers pirmais,” es teicu. “Vai
Desžardēns un Dzīvības māja. Un ja Sets nelauzīs savu solījumu Vai arī tūkstoš citu lietu var noiet greizi.”
“Jā,” smaidot teica Seidija. “Būs jautri, ne?”
Mēs aizvērām skapīti un devāmies projām.
Tagad esam atgriezušies Divdesmit pirmajā nomā — Bruklinā.
Šo ierakstu mēs izsūtīsim dažiem rūpīgi izraudzītiem cilvēkiem un, iespējams, to publiskos. Seidija tic liktenim. Ja šis stāsts nonāk tavās rokās, tam noteikti ir kāds iemesls. Meklē džedu. Tavu spēju modināšana neprasīs pārāk daudz laika. Pēc tam tev nāksies iemācīties savas spējas izmantot un neiet bojā.
Kā jau sākumā teicu: stāsts vēl nemaz nav beidzies. Vecāki solīja, ka vēl tiksimies, tāpēc es zinu, ka mums atkal būs jāatgriežas Mirušo valstībā, kas ļoti priecē Seidiju, kamēr vien tur atrodas Anubiss.
Kaut kur ārā ir arī Zia — īstā Zia. Esmu nolēmis viņu uzmeklēt.
Taču svarīgākais, ka mostas haoss. Apops pulcē spēkus. Kas nozīmē, ka arī mums — dieviem un cilvēkiem — ir jāsakopo spēki, kā vecajos laikos. Tikai tā iespējams novērst pasaules bojāeju.
Keinu ģimenei ir daudz darāmā. Un arī tev.
Iespējams, tu vēlēsies sekot Hora vai Izīdas ceļam, vai Totam un Anubisam, vai Bastetai. Es nezinu. Taču, lai ko tu izlemtu, Dzīvības mājai nepieciešamas jaunas asinis, citādi tā nenoturēsies.
Tie esam mēs — Seidija un Kārters Keini.
Atbrauciet uz Bruklinu. Mēs gaidīsim.
AUTORA PĒCVĀRDS
Liela daļa šā stāsta ir balstīta uz faktiem, kas man liek domāt, ka abi stāstītāji, Seidija un Kārtcrs, ir vai nu veikuši izsmeļošus pētījumus…, vai arī stāsta patiesību.
Dzīvības māja tiešām pastāvēja, tā vairākas tūkstošgades bija svarīga Ēģiptes sabiedriskās dzīves daļa. Nezinu teikt, vai tā joprojām pastāv. Taču nav noliedzams, ka antīkajā pasaulē ēģiptiešu burvji bija izslavēti un lielākā daļa šajā stāstā minēto burvestību aprakstītas precīzi.
Arheoloģiskās liecības rāda, ka Ēģiptes burvestību atainojums stāstā atbilst īstenībai. Ir saglabājušies gan šabti, gan izliekti zižļi un burvju kastes, tos var aplūkot muzejos. Reāli ir visi Kārtera un Seidijas minētie artefakti un pieminekļi — izņemot sarkano piramīdu. Ir viena “Sarkanā piramīda” Gīzā, bet tā šādi iesaukta tikai tāpēc, ka oriģinālie baltie apšuvuma bluķi noplēsti, atklājot zem tiem sarkanā granīta bluķus. Vispār piramīdas īpašnieku Senneferu pārņemtu šausmas, ja viņš uzzinātu, ka piramīda nu ir sarkana — Seta krāsā. Kas attiecas uz stāstā minēto maģisko sarkano piramīdu, varam tikai paļauties uz apgalvojumu, ka tā tiešām ir iznīcināta.
Ja manās rokās nonāks vēl kāds ieraksts, es šo informāciju noteikti atklāšu. Tikmēr atliek vien cerēt, ka Kārtera un Seidijas pareģojumi par haosa mošanos ir maldīgi…
Saturs
1. Nāve Adatas galā
2. Sprādziens Ziemassvētkos
3. Ieslodzījumā ar kaķi
4. Mūs nolaupa nemaz ne svešinieks
5. Tikšanās ar mērkaķi
6. Brokastis ar krokodilu
7. Mazs vīrelis sasit galvu
8. Mafina spēlējas ar nažiem
9. Mēs bēgam no četriem vīriem brunčos
10. Basteta kļūst zaļa
11. Mēs satiekam cilvēku — liesmu metēju
12. Lēciens cauri smilšu pulkstenim
13. Es stājos pretī tītaram
14. Francūzis mūs gandrīz nogalina