Выбрать главу

Izgājis uz ceļa, Rorans devās uz ziemeļiem cauri Palankāras ielejai atpakaļ uz Kārvahallu. Par spīti pavasara zaļumam, kas bija cauraudis ieleju pēdējās nedēļās, smailos kalnus ceļa abās pusēs klāja sniegs. Virs galvas uz virsotņu pusi slīdēja vientuļš, pelēks mākonis.

Rorans pārbrauca ar plaukstu zodam, sajuzdams rugājus. Šo nelaimi izraisīja Eragons viņš un viņa nolādētā ziņkārība: kam viņam vajadzēja atstiept mājās to akmeni no Kores ? Pagāja vai­rākas nedēļas, līdz Rorans nonāca pie šī secinājuma. Viņš noklau­sījās, ko teica cilvēki, kuriem par to bija kas sakāms. Rorans bija vairākkārt lūdzis pilsētas dziedniecei Ģertrūdei, lai nolasa viņam priekšā Broma atstāto vēstuli. Cita skaidrojuma nebija. Lai kas tas akmens arī būtu, bet tas bija atvilcis šurp svešiniekus. Šī iemesla dēļ vien Rorans Garova nāvē vainoja Eragonu, lai gan uz viņu par to nedusmojās; Rorans zināja, ka Eragons nebija domājis neko ļaunu. Nē, viņa niknumu vairoja tas, ka Eragons bija atstā­jis Garovu neapglabātu un tad aizbēdzis no Palankāras ielejas, pamezdams savus pienākumus, lai kopā ar veco stāstnieku aizauļotu kaut kādā tukšpaurainā ceļojumā. Kā gan Eragonam varēja tik maz rūpēt mājāspalicēji ? Vai viņš bēga tāpēc, ka jutās vainīgs ? Nobijies? Vai Broms viņam sajauca galvu ar mežonīgām pasa­kām par senseniem piedzīvojumiem? Un kāpēc gan Eragons bija klausījies tādos pekstiņos tik briesmīgā brīdī?… Es pat nezinu, vai šobrīd viņš ir dzīvs vai miris.

Rorans saviebās un, cenzdamies noskaidrot prātu, izvingrināja plecus. Broma vēstule… Nolāpīts! Viņš nekad iepriekš nebija dzir­dējis tik smieklīgu savārstījumu, kurā aizdomas mijās ar draudī­giem mājieniem. Vienīgais, ko viņš saprata skaidri, bija ieteikums turēties pa gabalu no svešiniekiem bet to taču zināja pat mazs bērns! Tas vecis ir nojūdzies, nosprieda Rorans.

Ar acu kaktiņu pamanīta kustība lika jauneklim pagriezties un viņš ieraudzīja divpadsmit briežus, starp tiem arī jaunu buku ar samtainiem ragiem pazūdam starp kokiem. Viņš iegaumēja šo vietu, lai rīt varētu tos uziet. Rorans lepojās, ka spēja medīt gana veiksmīgi, lai Horsta namā būtu mazāk jārūpējas par gaļu, tomēr tik izveicīgs kā Eragons viņš nebija.

Iedams viņš turpināja kārtot domas. Pēc Garova nāves Rorans bija pametis darbu Demptona dzirnavās un no Terinsfordas pārcē­lies atpakaļ uz Kārvahallu. Horsts bija ļāvis viņam apmesties pie sevis un turpmākajos mēnešos arī sagādājis darbu smēdē. Sēras uz krietnu brīdi bija aizkavējušas Rorana lēmumus par nākotni, līdz beidzot pirms divām dienām viņš izlēma, kā rīkosies turpmāk.

Jauneklis gribēja precēt Katrīnu, miesnieka meitu. Uz Terinsfordu viņš bija devies pirmām kārtām tādēļ, lai nopelnītu naudu un nodrošinātu pēc iespējas bezrūpīgu kopīgās dzīves iesākumu. Bet tagad, zaudējis laukus, māju un jebkādu iespēju uzturēt sievu, Rorans nespēja ar tīru sirdsapziņu lūgt Katrīnas roku. Viņa paš­lepnums to nepieļautu. Tāpat Katrīnas tēvs Slouns, viņaprāt, īsti nepriecātos par precinieku ar tik trūcīgām nākotnes izredzēm. Pat pirms katastrofas Roranam bija licies, ka nāksies grūti pārlie­cināt Slounu, lai tas dotu meitu viņam par sievu; abi nekad nebija īsti labi sapratušies. Un precēties ar Katrīnu bez tēva ziņas nebija iespējams, ja vien viņi nevēlējās sašķelt meitenes ģimeni, sadus­mot ciematu ar tradīciju neievērošanu un, visticamāk, izraisīt asinsnaidu ar Slounu.

Domājot par stāvokli, kādā viņš bija nonācis, Roranam vienīgā iespēja likās mājas atjaunošana un lauku sakopšana, pat ja nāktos to visu paveikt vienatnē. Sākt ar tukšām rokām būtu smagi, bet, kad māja un klēts būtu zem jumta, viņš varētu vērsties pie Slouna ar augsti paceltu galvu. Nākamais pavasaris ir agrākais brīdis, kad es varētu iet pie viņa runāties, saviebies nodomāja Rorans.

Viņš zināja, ka Katrīna ir gatava gaidīt vismaz kādu laiku.

Viņš turpināja raitā solī iet līdz pašam vakaram un tad jau arī skatienam pavērās ciemats. Nelielajā ēku pudurī uz auklām starp logiem karājās izžautā veļa. Vīri nāca mājup-no apkārtējiem laukiem, kuros bija biezi sakuplojuši ziemas kvieši. Aiz Kārvahallas pusjūdzi augstais Igualdas ūdenskritums, mirdzēdams saul­rietā, gāzās no Kores Anorā. Šī aina ar savu ierastību sasildīja Rorana sirdi. Kas gan varēja būt mierinošāks par apziņu, ka viss atrodas tur, kur tam vajadzētu būt.

Nogriezies no ceļa, viņš kāpa pakalnā, kur ar skatu uz Kori bija uzcelta Horsta māja. Durvis stāvēja vaļā. Rorans iesoļoja namā, devās uz virtuvi, kur skanēja balsis.

Pie telpas stūrī iestumtā galda, atbalstījis pret to rokas ar atrotītām piedurknēm, sēdēja Horsts. Vīram līdzās bija piesēdusi Elēna, viņa sieva, gaidību piektajā mēnesī esošās sievietes lūpās rotājās kluss smaids. Pretī vecāku pārim sēdēja dēli Albrihs un Baldors.

Kad ienāca Rorans, Albrihs pabeidza iesākto teikumu: … un es vēl nebiju izgājis no smēdes! Teins zvērēja, ka redzējis mani, bet es taču biju pilsētas otrā galā.

-   Kas noticis? Rorans vaicāja, nolaizdams no pleca mantu maisu.

Elēna saskatījās ar Horstu. Paga, sarūpēšu tev kaut ko ēdamu. Viņa nolika jaunekļa priekšā maizi un auksta sautējuma bļodu. Tad sieviete ieskatījās Roranam acīs, it kā meklēdama viņa skatienā kādu īpašu izteiksmi. Kā tur izskatījās?

Rorans paraustīja plecus. Viss, kas bija no koka, ir vai nu sadedzis, vai trupēs pārņemts nav nekā izmantojama. Aka ir kārtībā, un par to man laikam jāpriecājas. Kokus jaunai mājai būtu jācērt pēc iespējas ātrāk, ja gribu dabūt jumtu virs galvas līdz sējas laikam. Tagad pastāstiet man, kas noticis!

-   Ha! izsaucās Horsts. Pilsētiņā izcēlās pamatīgs jampadra­cis. Teinam ir pazudusi izkapts, un viņš uzskata, ka to paņēmis Albrihs.

-   Visticamāk, tā iekritusi kaut kur zālē, un viņš neatceras, kur to atstājis, Albrihs iespurdzās.

-   Iespējams, smaidot piekrita Horsts.

Rorans nokoda maizes kumosu. Nav jau īsti gudri apvainot tevi. Ja tev būtu vajadzīga izkapts, tu to vienkārši izkaltu.

-   Es zinu, Albrihs sacīja, atlaizdamies krēslā, bet tā vietā, lai to meklētu, viņš sāk ņurdēt, ka esot redzējis kādu aizejam no viņa lauka un ka tas esot mazliet atgādinājis mani… un, ņemot vērā, ka man nelīdzinās neviens cits, tad izkapti esot nozadzis es.

Tas gan tiesa, Albriham nelīdzinājās neviens cits. Puisis bija mantojis tēva vareno stāvu un mātes medus blondos matus, kas padarīja viņu labi pamanāmu Kārvahallā, kur izplatītākā matu krāsa bija brūnā. Pretstatā brālim Baldors bija tievāks un mati viņam bija tumši.

-   Esmu pārliecināts, ka izkapts atradīsies, Baldors klusi pie­bilda. Tikmēr gan mēģini pārāk nedusmoties par to.

-   Tev viegli runāt.

Apēdis pēdējo maizes kumosu un ķerdamies pie sautējuma, Rorans vaicāja Horstam: Vai rīt būšu tev vajadzīgs?

-   Ne īpaši. Es turpināšu ņemties ar Kvimbija ratiem. Nolādē­tais rāmis kā negrib, tā negrib stāvēt taisni.

Rorans apmierināts pamāja. Tas labi. Tad es nenākšu uz smēdi, bet došos medīt. Dziļāk ielejā redzēju bariņu ne pārāk izkāmējušu briežu. Vismaz to ribas nebija manāmas.

Baldora garastāvoklis jūtami uzlabojās. Vai es varu iet medī­bās kopā ar tevi?

-   Protams. Dosimies ceļā līdz ar rītausmu.

Pabeidzis ēst, Rorans nomazgāja seju un rokas, tad izgāja no mājas ieelpot svaigu gaisu, lai izvēdinātu galvu. Laiski izstaipījies, viņš devās uz pilsētiņas galveno laukumu.