Pusceļā uzmanību piesaistīja satrauktu balsu čala pie "Septiņiem kūlīšiem". Viņš ieinteresēts pagriezās un devās uz krodziņa pusi, kur Roranu sagaidīja savāds skats. Uz lieveņa sēdēja pusmūža vīrs no ādas gabaliņiem šūdinātā mētelī. Līdzās viņam stāvēja mantu maiss, kuru greznoja izšuvums slazdenieka amata rīku tērauda žokļi. Vairāki duči ciematnieku klausījās, kā viņš, dzīvi žestikulējot, stāsta: Tā nu, kad ierados Terinsfordā, gāju pie tā vīra Neila. Goda vīrs es viņam palīdzu lauku darbos pavasarī un vasarā.
Rorans pamāja. Ziemu slazdenieki pavadīja kalnos, lai pavasarī atgrieztos pārdot ādas kādam no ādmiņiem, piemēram, Gedrikam. Tad viņi parasti pieteicās darbā, visbiežāk par puišiem lauku sētās. Ņemot vērā, ka Kārvahalla bija uz ziemeļiem vistālākais ciemats Korē, daudzi slazdenieki izvēlējās iet caur šejieni un tas bija viens no iemesliem, kāpēc kārvahalliešiem bija pašiem savs krogs, kalējs un ādminis.
Pēc pāris alus krūkām lai ieeļļotu manu runājamo, jūs tak saprotat, pēc pusgadu ilgas nīkšanas, teju nepasakot ne vārda, ja nu vienīgi nolādot šo pasaulīti līdz pašam apvārsnim, kad gadījies zaudēt lāčkodēju, es atnāku līdz tam Neilam ar svaigām putām bārdā, un mēs sākam dzīt klaču. Kad nu esam iesiluši, es šim draudzīgi prasu, kas dzirdams par Impēriju, kas dzirdams par karali kaut viņam zobi izbirtu un pats viņš no gangrēnas sapūtu! Vai dzimis, miris, pasludināts ārpus likuma kāds, par ko man nebūtu jāzina? Un uzminiet, ko šis! Neils paliecas uz priekšu, sametas pagalam nopietns un teic, ka pienākot ziņas par savādiem notikumiem, tā gan, te no Drasleonas, te no Gileadas, te no citiem Alagēzijas nostūriem. Urgļi esot pavisam pazuduši no cilvēku apdzīvotiem novadiem un labi, ka tā, tikai neviens nezina, kāpēc un uz kurieni tie aizgājuši. Tirdzniecība Impērijā esot teju pamirusi pārāk daudz uzbrukumu un laupīšanu, turklāt, cik nu esmu dzirdējis, tas neesot prastu laupītāju roku darbs, uzbrukumi esot pārāk plaši un smalki aprēķināti. Preces pat nenozogot, tik sadedzinot vai citādi samaitājot. Bet tas vēl nav viss, ak nē, zvēru pie tavas svētītās vecmāmiņas ūsu galiem.
Slazdenieks papurināja galvu un, ierāvis malku no sava vīna maisa, turpināja: Ļaudis sačukstas, ka ziemeļu novados plosoties Ēna. Šis esot manīts pie paša Duveldenvardena un tad atkal Gileadas tuvumā. Mēļo, ka šā zobi esot novīlēti smaili, acis sarkanas kā vīns un mati sarkani kā asinis, ko viņš dzer. Vēl ļaunāk, šķiet, kaut kas mūsu jauko, aptaurēto karali ir pamatīgi satracinājis. Pirms piecām dienāmļ žonglieris no dienvidiem, vientuļi kātojot uz Ceunonu, iegriezās Terinsfordā. Viņš zināja stāstīt, ka karapulki visās malās maršējot un pulcējoties, lai gan, kam tas, viņam neesot jaušams. Vīrs paraustīja plecus. Kā mans paps mācīja, kad es vēl pupu zīdu, kur mana dūmus, tur var meklēt guni. Iespējams, pie vainas ir vārdeni. Viņi vecajiem Dzelžu Kauliem ir sagādājuši ne vienu vien sāpīgu suņanaglu uz pēcpuses. Vai varbūt Galbatorikss beidzot nolēmis, ka viņam apnicis auklēties ar Surdu. Vismaz šis zina, kur to meklēt, ne tā kā ar tiem dumpiniekiem. Viņš nospiedīs Surdu, kā lācis nospiež skudru, nospiedīs kā likts.
Rorans samiedza acis, kad ap slazdenieku uzsprāga jautājumu uguņošana. Stāsts par Ēnu likās apšaubāms izklausījās pārāk līdzīgs stāstam, ko varētu izdomāt piedzēries mežcirtējs, taču pārējais izklausījās gana nelāgi, lai patiešām varētu būt taisnība. Swda… Kārvahallu sasniedza vien ziņu druskas par šo tālo zemi, bet vismaz Rorans zināja: lai gan formāli starp Surdu un Impēriju bija noslēgts miers, surdieši dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka daudz spēcīgākais ziemeļu kaimiņš varētu iebrukt viņu zemē. Šī iemesla dēļ, kā runāja, Surdas karalis Orins atbalstīja vārdenus.
Ja slazdeniekam bija taisnība par Galbatoriksu, tas varēja nozīmēt, ka tuvākajā nākotnē uzglūnēja nelāgs karš, ko, visticamāk, papildinās augstāki nodokli un piespiedu karaklausība. Es labāk dzīvotu laikmetā bez milzu notikumiem. Lieli satricinājumi padara dzīvi grūtu, bet tādu kā mūsējā teju nepanesamu.
Kas vēl? Esot dzirdēti stāsti pat par… Te slazdenieks apklusa un ar zinīgu izteiksmi pabakstīja ar rādītājpirkstu degunu. Stāsti par jaunu Jātnieku Alagēzijā. Tad viņš palaida lielu, sirsnīgu smieklu, klapēdams vēderu un atgāzdamies atpakaļ.
Arī Rorans iesmējās. Stāsti par Jātniekiem parādījās ik pēc pāris gadiem. Pirmajās divās trīs reizēs tie izraisīja viņā interesi, bet drīz vien viņš iemācījās neticēt šādām pasakām, jo tās visas ātri vien izčākstēja. Tie, kas ilgojās pēc labākas nākotnes, šajās baumās uzdeva vēlamo par esošo.
Viņš jau grasījās doties tālāk, kad pamanīja pie krodziņa stūra stāvam Katrīnu. Viņa bija tērpusies garā, sarkanbrūnā kleitā, kas bija greznota ar zaļu lenti. Viņa vērās uz Roranu ar tādu pašu aizrautību, ar kādu puisis skatījās uz viņu. Jauneklis piegāja pie meitenes, pieskārās viņas plecam, un abi kopā aizslīdēja projām.
Viņi aizgāja līdz Kārvahallas nomalei, kur apstājās un sāka vērot zvaigznes. Debesis šonakt bija īpaši spožas, zaigodamas ar tūkstošiem Visuma liesmiņu. Un lokā pār viņu galvām no ziemeļiem uz dienvidiem stiepās majestātiska, pērļaina josla. Tā sniedzās no apvāršņa līdz apvārsnim gluži kā dimanta putekļi, kas izbērti no bezgalīgi dziļas krūkas.
Nepaskatījusies uz Roranu, Katrīna nolieca galvu viņam uz pleca un jautāja: Kā tev šodien gāja?
- Es biju atgriezies mājās. Viņš juta, ka meitene saspringst.
- Kā tur izskatījās?
- Šausmīgi. Roranam aizlūza balss, un viņš apklusa, cieši apskāvis mīļoto. Meitenes rudo matu smarža uz vaiga likās kā vīna, garšvielu un smaržu eliksīrs. Tā iesūcās dziļi viņā, silta un mierinoša. Māja, klēts, lauki viss ir nopostīts… Es nebūtu tos atradis, ja nezinātu, kur meklēt.
Viņa beidzot pagrieza seju pret Roranu. Meitenes acīs zaigoja zvaigznes, bet sejā jautās skumjas. Ak, Roran. Viņa viegli noskūpstīja puisi, tik tikko pieskardamās viņa lūpām. Tu esi zaudējis tik daudz, tomēr tavs spēks neļauj tev padoties. Vai tagad tu atgriezīsies savā sētā?
- Atgriezīšos gan. Lauku darbi ir vienīgais, ko es protu.
- Un kas notiks ar mani?
Rorans vilcinājās. Kopš brīža, kad viņš bija sācis aplidot Katrīnu, starp abiem pastāvēja vārdos neizteikts pieņēmums, ka viņi reiz apprecēsies. Nebija īstas vajadzības apspriest viņa nodomus tie bija skaidri kā diena, tāpēc meitenes jautājums satrauca jaunekli. Tāpat nelikās pieņemami atklāti izrunāt šo jautājumu brīdī, kad viņš nebija gatavs izteikt bildinājumu. Tā taču bija viņa loma izteikt piedāvājumu vispirms Slounam, tad Katrīnai -, nevis meitenes pienākums. Taču tagad, kad mīļotā bija paudusi savas bažas, viņam nāksies bilst kādu vārdu. Katrīn… Es šobrīd nevaru uzrunāt tavu tēvu, kā biju iecerējis. Viņš par mani tikai pasmiesies un viņam būs taisnība. Mums ir jāpagaida. Kad būšu uzcēlis māju, kur mums dzīvot, un pats ievācis pirmo ražu, tad viņš uzklausīs, kas man sakāms.
Katrīna vēlreiz pavērās debesīs un kaut ko tik klusi nočukstēja, ka Rorans nesaklausīja viņas teikto. Kā, lūdzu?
- Es jautāju vai tu baidies no viņa?
- Protams, nebaidos! Es…
- Tad tev ir jāprasa viņam atļauja jau rīt un jānosaka saderināšanās diena. Liec viņam saprast kaut arī tev šobrīd nekā nav, tu nodrošināsi man māju un kļūsi par znotu, ar kuru tēvs varēs lepoties. Nav ne mazākā iemesla šķiest mūsu dzīves gadus, dzīvojot atsevišķi, ja jūtas liek mums būt kopā.