Oromiss apmierināts pamāja. Lieliski.
Pēc divpadsmit minūtēm no tumšajām ēnām starp kokiem kā sudrabots spoks izšāvās Folkvirs, mētādams kuplās krēpes un satraukumā sprauslādams. Ērzeļa sāni pēc straujā skrējiena cilājās.
Uzlēcis nelielā elfu zirdziņa mugurā, Eragons atvadījās: Es atgriezīšos, tikko spēšu.
- Dari, kas tev jādara, Oromiss novēlēja.
Tad Eragons ar papēžiem pieskārās Folkvira sāniem un uzsauca: Traucies, Folkvir! Traucies! Zirgs metās uz priekšu un ieskrēja Duveldenvārdenā, ar neticamu izmanību mezdams līkločus starp mezglainajām priedēm. Eragons vadīja rikšotāju uz Safiras pusi, izmantodams prāta ainas.
Ņemot vērā to, ka ceļa cauri pamežam nebija, nokļūšana līdz Sašķaidīto Olu Akmenim tādam zirgam kā Ledusliesma būtu prasījusi trīs četras stundas. Folkvirs turp nokļuva pēc mazliet vairāk nekā stundas.
Bazalta klints pakājē, kas pacēlās no zemes kā zaļi plankumots pīlārs un slējās krietnas simt pēdas virs koku galotnēm, Eragons nomurmināja: Stāt! un noslīdēja zemē. Viņš paskatījās uz tālumā vīdošo Sašķaidīto Olu Akmens virsotni. Safira atradās tur, augšā.
Jauneklis apgāja apkārt klintij, meklēdams augšupceļu, taču velti laikazoba noslīpētais akmens izskatījās nepieejams. Nekur zemes tuvumā nemanīja plaisas, izciļņus vai citus negludumus, ko viņš varētu izmantot, lai uzrāptos pa stāvo sienu.
"Tas var izrādīties pagrūti," viņš nodomāja.
- Gaidi tepat, Eragons pavēlēja Folkviram. Zirgs paskatījās uz viņu saprātīgām acīm. Paganies, ja gribi, bet gaidi tepat, sarunājuši? Folkvirs klusi iezviedzās un ar samtaino purnu pabakstīja Eragona roku. Jā, labs puika. Tu man krietni izlīdzēji.
Piekalis skatienu klints virsotnei, jauneklis sakopoja visus savus spēkus un tad iesaucās senvalodā: Augšup!
Tikai pēc tam viņš aptvēra ja nebūtu pieradis atrasties gaisā Safiras mugurā, pieredzētais varēja izrādīties tik satraucošs, ka viņš būtu zaudējis burvestībai nepieciešamo uzmanību un nosities. Zeme zem kājām strauji attālinājās, bet koku stumbri kļuva arvien tievāki. Viņš ielidoja zaru biežņā un turpināja traukties augšup, pretī tumstošajām vakara debesīm. Zari šaustīja seju un plecus, bet Eragons tikai lauzās augšup. Tomēr atšķirībā no Safiras pikējumiem šoreiz svara sajūta nezuda likās, it kā zem kājām viņam vēl arvien būtu stingrs pamats.
Pacēlies virs Sašķaidīto Olu Akmens virsotnes, Eragons palidoja gabaliņu uz priekšu, atlaidās no burvestības un piezemējās sūnām klātā laukumiņā. Piepūles nogurdināts, viņš nometās tupus un mirkli nogaidīja, lai pārliecinātos, vai sasprindzinājums neliks iesāpēties mugurai. Tomēr nekas nenotika, un jauneklis atviegloti nopūtās.
Klints virsotni veidoja vairāki roboti torņi, ko norobežoja dziļas un platas vagas, kurās auga vien reta savvaļas puķe. Smailes bija sacaurumojušas neskaitāmas alas. Dažas bija dabiski veidojušās, bet citas milzīgu nagu izkasītas bazaltā. Alu grīdu klāja biezs ķērpju izraibinātu kaulu slānis tās bija seno pūķu medījumu atliekas. Tur, kur reiz bija ligzdojuši pūķi, tagad mājoja putni vanagi, piekūni un ērgļi, kas no ligzdām vēroja svešinieku, gatavi uzbrukt, ja tas apdraudētu viņu perējumu.
Eragons devās uz priekšu pa nemīlīgo kori, uzmanīdamies, lai uz ļodzīgajiem akmeņiem neizmežģītu potīti vai lai nepieietu pārāk tuvu aizām, kas ik pa brīdim šķērsoja kolonnu. Ja viņš tādā ieveltos, kritiens nozīmētu drošu nāvi. Vairākas reizes viņam nācās rāpties pāri paaugstām akmeņu sienām, bet vēl divas reizes pacelties gaisā ar maģijas palīdzību.
Pūķu pazīmes varēja manīt visur te vīdēja dziļi skrāpējumi bazaltā, te skatam pavērās izkausēta akmens apļi, te plaisās starp akmeņiem līdz ar citiem gružiem varēja manīt krāsu zaudējušas zvīņas. Viņš pat uzmina uz kādas asas šķembas, kas, apskatot tuvāk, izrādījās zaļas pūķa olas lauska.
Klints austrumu pusē slējās visaugstākais tornis, kura vidū kā uz sāniem sagāzta ogļraktuve vīdēja vislielākā ala. Tajā Eragons beidzot uzgāja Safiru. Pūķis gulēja, saritinājies pie tālākās sienas un uzgriezis muguru alas mutei. Safiras ķermeni raustīja trīsas. Uz alas sienām varēja manīt svaigas liesmu pēdas, un trauslo kaulu kaudzes bija izvandītas pa grīdu, it kā te būtu notikusi nežēlīga cīņa.
Safira, Eragons ierunājās balsī, jo viņas prāts vēl arvien bija slēgts.
Pūķa galva uzšāvās gaisā, un Safira paskatījās uz savu Jātnieku tā, it kā viņš būtu kāds svešinieks. Pielāgojoties saulei, kas spīdēja jauneklim aiz muguras, pūķa acu zīlītes sarāvās šaurās, melnās spraudziņās. Safira ierūcās atņirgtiem zobiem, gluži kā noklīdis suns, un tad atkal novērsās. Tajā mirklī viņa pacēla kreiso spārnu, atklādama garu, nelīdzenu brūci gurna augšpusē. Eragonam likās, ka sirds apstāsies krūtīs.
Jātnieks saprata, ka pūķis neļaus tuvoties, tāpēc rīkojās tāpat, kā bija darījis Oromiss, nogaidot Glēdra vēlību: jauneklis notupās starp izmētātajiem un sašķaidītajiem kauliem un gaidīja. Gaidīja nekustīgi, nebilzdams ne vārda, līdz kājas notirpa un rokas sasala ragā. Taču viņš nežēlojās par neērtībām. Tā bija cena, ko Eragons bija gatavs maksāt, lai palīdzētu Safirai.
Pēc krietna brīža viņa ierunājās: Es izturējos kā muļke.
Ikviens no mums reizēm izturas kā muļķis.
Tas nepadara vieglāku brīdi, kad saproti, ka šī ir tava kārta.
Laikam jau ne.
Es vienmēr esmu zinājusi, kā jārīkojas. Kad gāja bojā Garovs, es zināju, ka pareizi būtu dzīties razakiem pa pēdām. Kad mira Broms, zināju, ka, mums jādodas vispirms uz Gileadu un tad pie vārdeniem. Un, kad nogalināja Ažihadu, es zināju, ka tev jāzvēr uzticība Nasuadai. Man vienmēr ir bijis skaidrs, kurš ceļš jāizvēlas. Izņemot šo brīdi. Šobrīd es neko nesaprotu.
Safira, kas īsti notika ?
Taču tā vietā, lai atbildētu, pūķis mainīja sarunas tematu un sacīja: Vai tu zini, kāpēc šo vietu sauc par Sašķaidīto Olu Akmeni ?
Nezinu gan.
Tāpēc, ka kara laikā starp pūķiem un elfiem elfi mūs izsekoja līdz šai vietai un apkāva visus, kamēr mēs gulējām. Viņi izpostīja mūsu ligzdas, tad, izmantojot maģiju sašķaidīja olas. Todien mežos zem šīs klints lija asiņu lietus. Kopš tās nakts te nav dzīvojis neviens pūķis.
Eragons klusēja. Ne jau šī iemesla dēļ viņš bija atsteidzies šurp. Jauneklis bija gatavs gaidīt, līdz Safira spēs saņemties, lai runātu par to, kas bija noticis pirms viņa ierašanās.
Pasaki taču kaut ko! uzstāja pūķis.
Vai ļausi sadziedēt kāju ?
Liec tai mieru.
Tad es klusēšu kā statuja un sēdēšu alas stūrī, līdz pārvērtīšos putekļos, jo tu taču man esi dāvājusi pūka cienīgu pacietību.
Vēl pēc brīža sāka plūst vārdi saraustīti, rūgtuma un pašironijas pilni: Man ir kauns to atzīt. Kad mēs ieradāmies Elesmērā un es ieraudzīju Glēdru, mani pārņēma milzīgs prieks, ka ir izdzīvojis vēl kāds manas rases pārstāvis, izņemot Sruikanu. Iepriekš pūki es biju līdzējusi tikai Broma atmiņās. Un es iedomājos… es iedomājos, ka Glēdrs priecāsies par manu pastāvēšanu tikpat ļoti, kā es priecājos par viņējo.
Bet viņš taču arī priecājās.
Tu nesaproti. Es iedomājos, ka viņš kļūs par manu dzīvesbiedru, kaut gan iepriekš biju pārliecināta, ka nāksies visu mūžu aizvadīt vienai. Es iedomājos, ka mēs kopā ļausim atdzimt pūku rasei. Viņa nosprauslojās, un no nāsīm izšāvās liesmu mēles. Taču es kļūdījos. Viņš mani nevēlas.
Eragons rūpīgi izsvēra atbildi, lai neaizvainotu Safiru un vienlaikus nomierinātu viņu. Tas ir tāpēc, ka viņš zina tavs liktenis slēpjas vienā no divām atlikušajām olām. Turklāt nebūtu īsti pareizi, ja viņš pārotos ar tevi, būdams skolotājs.