Vai varbūt viņš neuzskata mani par gana pievilcīgu…
Safira, pūķi nemēdz būt neglīti, un tu esi visskaistākā starp visiem pūķiem.
Es esmu muļke, viņa novilka. Taču tad Safira pacēla kreiso spārnu, aicinādama apkopt viņas ievainojumu.
Eragons piekliboja pie pūķa un nopētīja tumši sarkano brūci, pateicīgs Oromisam par daudzajiem vīstokļiem, kas stāstīja par pūķu anatomiju. Cirtiens viņš šaubījās, kas bija vainīgs, nags vai zobs, bija pāršķēlis četrgalvaino muskuli zem Safiras ādas, tomēr ne tik dziļi, lai atsegtu kaulu. Eragons neskaitāmas reizes bija apārstējis virspusējas skrambas, taču šoreiz ar to vien nebūtu gana bija jāsadziedē arī savainotais muskulis.
Eragons izmantoja garus un sarežģītus buramvārdus, kaut gan pat nesaprata visas to daļas, jo bija iegaumējis burvestību no kāda sena teksta, kas neko daudz nepaskaidroja, tikai norādīja, ka tad, ja nav lauzti kauli vai skarti iekšējie orgāni, "šie burvju vārdi izārstēs jebkuru varmācīgā ceļā gūtu brūci, izņemot drūmo nāvi". Tikko jauneklis bija beidzis burties, viņš ar apbrīnu vēroja, kā Safiras muskulis sakustējās zem plaukstas, vēnas, nervi un muskuļu šķiedras saauga kopā un šķēlums aizvērās. Ievainojums bija tik liels, ka, ņemot vērā paša vājumu, viņš neuzdrīkstējās to dziedēt tikai ar paša enerģiju, tāpēc Eragons izlīdzējās arī ar Safiras spēku.
Tagad tur niez, pūķis noteica, kad dziedēšana bija galā.
Eragons nopūtās un atslīga pret raupjo bazalta sienu, cauri puspievērtajiem plakstiņiem vērodams saulrietu. Rādās, ka tev mani nāksies stiept projām no šejienes uz savas muguras. Esmu pārāk noguris, lai pakustētos.
Pūķim pagriežoties, sausi nočabēja alas grīda, un Safira nolika galvu turpat uz kauliem līdzās Eragonam. Kopš ierašanās Elesmērā esmu izturējusies pret tevi nelāgi. Es neņēmu vērā tavu padomu, kaut gan man vajadzēja klausīt tevi. Tu brīdināji mani par Glēdru, bet es biju pārāk lepna, lai saklausītu tavu vārdu patiesumu… Es izrādījos slikts biedrs, es nodevu pūku dzimuma būtību un aptraipīju Jātnieku godu.
Nē, tā nekad nerunā, Eragons kaismīgi iebilda. Safira, tu pildi savu uzdevumu godam. Iespējams, ir pieļauta kāda kļūda, taču tā ir godīga kļūda, turklāt tāda, ko tavā stāvoklī varēja pieļaut ikviens no mums.
Tas neattaisno manu izturēšanos pret tevi.
Jauneklis mēģināja ieskatīties Safiras acīs, taču viņa izvairījās no Eragona skatiena, līdz viņš pieskārās pūķa kaklam un sacīja: Safira, ģimenes locekļi piedod cits citam pat tad, ja ne vienmēr saprot, kāpēc tuvinieks rīkojas tieši tā, kā rīkojas… Tu esi mana ģimene tikpat, cik Rorans, pat vairāk. Un to nekas nespēs mainīt. Nekas. Kad Safira neatbildēja, Eragons pasniedzās un pakutināja aiz vienas no pūķa ausīm. Vai dzirdi mani? Nekas!
Safira, mēģinot apvaldīt smieklus, noklepojās, tad izlieca kaklu un pacēla galvu, lai izvairītos no Jātnieka dancojošajiem pirkstiem. Kā gan es spēšu paskatīties acīs Glēdram ?! Viņš bija drausmīgi nikns… Visa klints notrīcēja, kad viņš dusmās sāka plosīties.
Tu vismaz stājies viņam pretī, kad Glēdrs uzbruka.
Bija otrādi.
Eragons pārsteigumā sarauca uzacis. Lai būtu kā būdams, ir tikai viena iespēja tev jāatvainojas viņam.
Jāatvainojas!?
Tieši tā. Aizlido pie viņa un pasaki, ka jūties vainīga, ka tas nekad vairs neatkārtosies un ka tu vēlies turpināt mācīties pie viņa. Esmu pārliecināts, ka viņš visu piedos, ja tu dosi viņam tādu iespēju.
Lieliski, viņa klusā balsī novilka.
Kad būsi to izdarījusi, jutīsies labāk. Viņš pasmaidīja. To es zinu no paša pieredzes.
Safira norūcās un aizčāpoja līdz alas ieejai. Tur viņa nometās kņūpus un pārlaida skatienu bezgalīgajam mežam. Mums vajadzētu doties ceļā. Drīz iestāsies tumsa. Sakodis zobus, Eragons pieslējās stāvus katra kustība likās prasām pēdējos spēkus un, rausdamies pūķa mugurā, patērēja divreiz vairāk laika nekā parasti. Eragon?… Paldies, ka atsteidzies pie manis! Es zinu, cik bīstami tas bija muguras ievainojuma dēļ.
Viņš viegli uzsita pūķim pa plecu. Vai mēs atkal esam viens?
Mēs esam viens.
PŪKU DĀVANA
Dienas pirms Agaeti Blodhren svinībām Eragonam nesa reizē prieku un ciešanas. Muguras trauma lika sevi manīt biežāk nekā iepriekš, iedragādama viņa veselību un izturību, kā arī izpostīdama sirdsmieru: viņš visu laiku baidījās izraisīt jaunu lēkmi. Toties attiecības ar Safiru bija tuvākās kopš pūķa izšķilšanās. Viens otra prātā viņi pavadīja tikpat laika, cik paši savā. Reižu reizēm, kad Arja apciemoja kokā ieaudzēto mitekli, viņi devās pastaigās pa Elesmēru. Tomēr elfa nekad nenāca viena viņai līdzi vienmēr bija vai nu Oriks, vai kaķace Moda.
Šo pastaigu laikā Arja iepazīstināja Eragonu un Safiru ar izcilākajiem elfiem dižiem karotājiem, dzejniekiem un māksliniekiem. Viņa veda abus uz koncertiem, kas norisinājās zem priežu zariem, un izrādīja viņiem daudzus nemanāmus Elesmēras brīnumus.
Eragons izmantoja katru iespēju aprunāties ar Arju. Viņš izstāstīja elfai par puikas gadiem Palankāra ielejā, par Roranu, Garovu un Marianas tanti, atsauca atmiņā savādus atgadījumus ar Slounu, Etlbertu un citiem ciematniekiem, atzinās mīlestībā uz kalniem, kas slējās apkārt Kārvahallai, un uzbūra šaudīgos gaismas palagus, kas naktīs mēdza greznot ziemīgās debesis. Jauneklis atcerējās reizi, kad Gedrika miecēšanas mucā bija iekritusi lapsa, kuru nācās zvejot ārā ar tīklu. Viņš pastāstīja, kādu prieku sagādāja dārzeņa stādīšana, ravēšana un aprūpēšana, tas, kā zaļie asni, viņa koptie asni pabāza galvu no zemes Eragons zināja, ka Arja spēs to novērtēt labāk par daudziem citiem.
Arī Eragons uzzināja dažādus sīkumus par elfas dzīvi. Viņš dzirdēja pieminam viņas bērnību, viņas draugus un radus, atklāja daudz ko jaunu par to, ko Arja bija piedzīvojusi starp vārdeniem, par to viņa runāja visatklātāk, piesaukdama reidus un kaujas, kurās piedalījusies, līgumus, kurus palīdzējusi noslēgt, bezgalīgās pārrunas ar rūķiem un dižākos notikumus, kurus pieredzējusi, kalpodama par elfu vēstnieci.
Eragonam pavadot daudz laika kopā ar Arju un Safiru, viņa sirdi pārņēma miers, taču tas bija tik trausls, ka mazākais trieciens spētu to sagraut. Pat laiku jauneklis uztvēra kā ienaidnieku, jo pēc Agaeti Blodhren svinībām Arja grasījās doties projām no Duveldenvārdenas. Tāpēc Eragons turēja augstā vērtē katru ar elfu kopā pavadītu mirkli un ar bažām gaidīja svētku tuvošanos.
Elfi Agaeti Blodhren svinēšanai gatavojās ar lielu aizrautību visa pilsēta, var teikt, mutuļoja. Eragons nekad iepriekš nebija redzējis šīs rases pārstāvjus tik satrauktus. Viņi izgreznoja mežu ar krāsainiem audumiem un lukturiem, jo īpaši Menojas koka apkārtnē. Pašam Menojas kokam tika pa lukturim katra zara galā tie tur karājās kā mirdzošas asaras. Eragons ievēroja, ka pat augi, šķiet, gatavojās svētkiem, ietērpdamies jaunu, spilgtu ziedu rotās. Viņš bieži dzirdēja, kā elfi vēlu vakaros tiem dzied.
Katru dienu Elesmērā no citām mežos izkaisītajām pilsētām ieradās simtiem elfu, jo neviens nevēlējās palaist garām gadsimtkārtējās svinības par godu līgumam ar pūķiem. Eragons nojauta, ka daudzi no viņiem ieradušies arī tāpēc, lai satiktu Safiru. Brīžam rodas sajūta, ka es to vien daru kā atņemu viņu sveicienus, jauneklis nodomāja. Elfi, kuri pienākumu dēļ nevarēja ierasties Elesmērā, gatavojās svinēt svētkus vienlaikus ar svētkiem galvaspilsētā. Zināmu līdzdalības izjūtu bija iecerēts radīt, ar apburtu spoguļu palīdzību pieredzot Elesmēras ceremonijas. Turklāt galvaspilsētā novietotajos spoguļos varētu redzēt arī skatītājus, tā novēršot domu, ka svētku dalībniekus kāds izspiego.