- Es nevaru to darīt, Rorana balsī ieskanējās izmisums un lūgums viņu saprast. Es nespēju nodrošināt tev pieklājīgu dzīvi, es nespēju…
- Vai tad tu nesaproti? Meitene pakāpās atpakaļ, un viņas saspringtajā balsī ieskanējās nepacietība. Es mīlu tevi, Roran, un es vēlos būt kopā ar tevi, bet tēvam ir citas ieceres. Apkārtnē netrūkst par tevi turīgāku vīru, un, jo ilgāk tu atliec sarunu ar tēvu, jo uzstājīgāk viņš spiež mani izvēlēties kādu, kurš viņam pašam iet pie sirds. Viņš baidās, ka palikšu vecmeitās un arī mani par to māc bažas. Kārvahallā mans laiks un manas izvēles iespējas ir tādas, kādas tās ir… Ja man nāksies iziet pie cita, es arī iziešu. Kad Katrīna pavērās uz Roranu ar jautājošu skatienu, viņas acīs mirdzēja asaras. Viņa gaidīja puiša atbildi, līdz beidzot, pacēlusi kleitas apakšmalu, aizsteidzās atpakaļ uz māju pusi.
Rorans stāvēja klajumā, sastindzis pārsteigumā. Katrīnas prombūtne viņam izrādījās tikpat sāpīga kā tēva sētas zaudējums pasaule pēkšņi kļuva auksta un nemīlīga. Viņam likās, it kā tumsā būtu aizsteigusies daļa viņa paša.
Pagāja vairākas stundas, pirms viņš spēja atgriezties Horsta namā un ieslīdēt gultā.
KAD MEDNIEKUS MEDĪ
Zem Rorana zābakiem birža zemes kukuržņi. Viņš gāja pa priekšu, laizdamies lejup ielejā, kas mākoņainā rīta pirmajās stundās likās vēsa un blāva. Baldors sekoja cieši aiz muguras, un abiem rokās bija uzvilkti loki. Neviens nebilda ne vārda mednieki vēroja, vai kaut kur apkārtnē manīs briežus.
- Skaties, Baldors ierunājās klusā balsī, norādīdams uz pēdu virkni, kas veda dzelkšņainu krūmu pudurī pašā Anoras krastā.
Rorans pamāja un devās uz priekšu pa pēdām. Tās izskatījās kādu dienu vecas, tāpēc viņš riskēja uzdot jautājumu: Vai tu, Baldor, varētu līdzēt man ar padomu? Manuprāt, tu labi izproti cilvēkus.
- Protams. Ko tu gribēji jautāt?
Krietnu brīdi mednieku kāju dipoņa bija vienīgais troksnis. Slouns vēlas izprecināt Katrīnu un nejau man. Katra diena, kas paiet, palielina iespēju, ka viņš sarīkos laulības pēc sava prāta.
- Ko par to saka Katrīna?
Rorans paraustīja plecus. Tas ir viņas tēvs. Katrīna nevarēs iebilst pret tēva gribu, ja viņas roku lūgt nenāks tas, kuru viņa vēlas redzēt sev līdzās.
- Proti, tu.
- Tā gan.
- Tad tāpēc tu pamodies tik agri. Šis nebija jautājums.
Īstenībā Rorans bija tā uztraucies, ka tā arī neaizvēra ne acu.
Viņš pavadīja visu nakti, prātodams par Katrīnu, pūlēdamies rast risinājumu šķietami neatrisināmajam samezglojumam. Es neizturēšu, ja zaudēšu viņu. Bet nedomāju, ka Slouns mums dos savu svētību, ņemot vērā manu rocību un visu pārējo.
- Arī es domāju, ka nedos, Baldors piekrita. Viņš ar acu kaktiņu paskatījās uz Roranu. Tad kādu padomu tu vēlies no manis?
Roranam paspruka smiekli. Kā man pārliecināt Slounu sev par labu? Kā atrisināt šo abpusgriezīgo stāvokli, nesākot
asinsnaidu? Viņš pacēla rokas pret debesīm. Ko gan man darīt?
- Vai tev pašam ir kāda doma?
- Būt jau ir, vienīgi man tā nešķiet īpaši daudzsološa. Man ienāca prātā, ka mēs ar Katrīnu vienkārši varētu paziņot, ka esam saderinājušies to gan mēs vēl neesam izdarījuši -, un nelikties ne zinis par sekām. Tas piespiestu Slounu samierināties ar mūsu laulībām.
Baldora piere savilkās krunkās. Iespējams, bet tas arī noskaņotu vairumu Kārvahallas ļaužu pret jums. Tikai retais atbalstītu šādu rīcību. Turklāt nebūtu īsti prātīgi likt Katrīnai izvēlēties starp tevi un viņas ģimeni; viņa var to tev pārmest garus gadus.
- Zinu jau, zinu, bet vai gan man ir cita iespēja?
- Pirms spert tik pārgalvīgu soli, es tomēr ieteiktu mēģināt noskaņot Slounu par labu sev. Ir iespēja, ka tev tas tomēr izdosies, ja viņš sapratīs, ka neviens nevēlēsies precēties ar nelaimīgu un pūcīgu Katrīnu. Jo īpaši tad, ja tu būsi tepat tuvumā, lai nabaga vīram uzliktu ragus. Rorans saviebās un nepacēla skatienu no zemes. Baldors iesmējās. Ja tev tas neizdosies nu ko, tad tu vari rīkoties ar apziņu, ka esi izmēģinājis visas citas iespējas. Un arī cilvēki retāk nospļausies tev aiz muguras, pārmetot ieražu neievērošanu, turklāt dažs labs teiks, ka tieši Slouna stūrgalvība piespieda jūs tā rīkoties.
- Ne viens, ne otrs ceļš nav viegls.
- To tu jau zināji. Baldors atkal kļuva nopietns. Nav šaubu, ka jums nāksies dzirdēt skarbus vārdus, ja tu nostāsies pret Slounu, taču viss galu galā nokārtosies iespējams, ne īpaši patīkami, bet vismaz ciešami. Ja neņem vērā Slounu, jūs aizvainosiet tikai tādus vīzdeguņus kā Kvimbijs. Starp citu, es nesaprotu, kā Kvimbijs spēj izbrūvēt tādu varenu dziru, pats būdams tik stīvs un nīgrs.
Rorans, visu saprazdams, pamāja. Kārvahallā aizvainojumi mēdza gruzdēt gadiem ilgi. Es priecājos, ka mēs varējām aprunāties. Man ir bijis… Viņš apklusa, atcerēdamies bezgalīgās sarunas ar Eragonu. Eragons reiz sacīja: kaut arī viņi nav asinsbrāļi, tomēr ir brāļi itin visādā citādā ziņā. Apziņa, ka līdzās ir kāds, kurš tevi vienmēr uzklausīs, lai vai kāda diennakts stunda vai citi apstākļi, bija sniegusi dziļu mierinājumu. Turklāt varēji paļauties, ka šis cilvēks tev vienmēr palīdzēs, lai ko tas maksātu.
Eragona pazušana lika Roranam justies tā, it kā viņš pats būtu izsmelts tukšs.
Baldors neuzbāzās, lai Rorans pabeigtu iesākto teikumu, tikai apstājās iedzert malku ūdens no ādas maisa. Rorans paspēra vēl vairākus soļus uz priekšu un tad arī apstājās, jo viņa pārdomas pārtrauca smārds, kas iecirtās degunā.
Kaut kur netālu smagi smaržoja pēc apsvilinātas miesas un sadegušiem priedes zariem. Kurš gan te vēl varētu atrasties bez mums ? Dziļi elpodams, viņš apgriezās uz riņķi, cenzdamies noteikt virzienu, no kura vējoja īpatnējā smarža. Pa ceļu uz to pusi, no kuras viņi bija atnākuši, aiztraucās viegla vēja brāzma, uzvēdīdama karstu, dūmainu vilni. Ēdiena aromāts bija tik izteikts, ka mutē saskrēja siekalas.
Viņš pamāja Baldoram, un ceļabiedrs atsteidzās šurp. Vai saod?
Baldors palocīja galvu. Abi kopā viņi atgriezās uz ceļa un devās pa to uz dienvidiem. Pēdas trīsdesmit tālāk ceļš meta līkumu ap papeļu puduri, lai pēc tam pagaistu no skatiena. Tuvodamies pagriezienam, viņi saklausīja te pieaugošu, te atplūstošu balsu šalkoņu tās slāpēja rīta miglas biezais klājiens ielejā.
Pie papeļu pudura Rorans palēnināja soli un tad apstājās. Būtu muļķīgi pārsteigt cilvēkus, kuri, iespējams, arī bija devušies medībās. Tomēr kaut kas darīja jaunekli tramīgu. Varbūt tas bija daudzo balsu dēļ runātāju pulciņš likās esam prāvāks nekā vislielākā ielejas ģimene. īpaši nedomādams, viņš nogāja no ceļa un ieslīdēja krūmos, kas robežojās ar koku puduri.
Ko tu dari? čukstus vaicāja Baldors.
Rorans pielika pirkstu pie lūpām, tad devās uz priekšu paralēli ceļam, cenzdamies spert soļus pēc iespējas klusāk. Aiz līkuma viņš apstājās kā zemē iemiets.
Ceļmalas zālītē bija izkārtojusies kareivju apmetne. Rīta gaismas strēle apspīdēja trīsdesmit bruņucepures, kamēr to īpašnieki mielojās ar meža putniem un sautējumu, kas vira uz vairākiem ugunskuriem. Vīri izskatījās nošķiedušies ar dubļiem un citiem ceļojot iegūtiem traipiem, taču Galbatoriksa ģerbonis liesmu mēle ar zeltā izšūtu apmali bija skaidri saskatāms uz viņu sarkanajām tunikām. Zem tām kareivji nesāja brigandīnus, smagus ādas bruņukreklus, kam bija piestiprinātas rievotas tērauda plāksnītes, kā arī biezi oderēti gambesoni, kas pasargāja vietas, ko nesedza bruņas. Vairums kareivju bija bruņoti ar zobenu, tiesa, bariņā manīja kādu duci loka šāvēju un vēl pusduci vīru ar baisa izskata arbaletiem.