Nedēļu pirms Agaeti Blodhren svinībām, kad Eragons un Safira grasījās atgriezties no Telnēras kraujas savā miteklī, Oromiss ieminējās: Jums abiem vajadzētu padomāt, ko ņemsiet līdzi uz Asinszvēresta svētkiem. Ja vien iecerēto darbu radīšanai vai darbībai nav vajadzīga maģija, es ieteiktu izvairīties no gramarye izmantošanas. Neviens necienīs jūsu veikumu, ja to būs radījusi burvestība, ne jūsu pašu rokas. Tāpat es ieteiktu katram pagatavot kaut ko savu. Tāda ir ieraža.
Kad abi lidoja mājup, Eragons jautāja Safirai: Vai tev ir kas padomā?
Iespējams. Bet, ja neiebilsti, es gribētu pārliecināties, ka viss notiek tā, kā esmu iedomājusies, pirms savu ideju atklāju tev. Viņš paguva ievērot daļu ainas akmens pirkstu, kas slējās no meža sūnām, bet tad pūķis noslēpa šo attēlu viņa gara acīm.
Jauneklis pasmaidīja. Varbūt dosi vismaz kādu mājienu ?
Liesmas. Vesela liesmu jūra.
Atgriezies mājās un pārdomājis visas savas prasmes, Eragons nosprieda: Visvairāk es zinu par laukiTkopšanu, taču nez vai ar to kādu varētu pārsteigt. Es nespēšu sacensties ar elfiem nedz maģijas ziņā, nedz tajos amatos, no kuriem kaut ko saprotu. Elfu prasmes ir krietni izcilākas par Impērijas labāko meistaru spējām.
Taču tev ir kāda īpašība, kuras nav nevienam citam, Safira atgādināja.
Un kāda tā būtu ?
Tava būtība. Tevis piedzīvotais, tavs veikums, tavs stāvoklis. Izmanto to visu, lai radītu kaut ko vienreizēju. Lai ko tu izvēlētos, liec tam pamatā to, kas tev ir vissvarīgākais. Tikai tad tam būs dziļums un nozīme, un tikai tad tas uzrunās apkārtējos.
Eragons pārsteigts palūkojās uz Safiru. Nebiju iedomājies, ka tu tik daudz zini par mākslu.
Neko daudz jau es nezinu, viņa atzinās. Tikai tu aizmirsti, ka es pavadīju vienu pēcpusdienu, vērodama, kā Oromiss apglezno savus vīstokļus, kamēr tu lidoji kopā ar Glēdru. Toreiz Oromiss diezgan plaši apsprieda šo priekšmetu.
Ak jā. Pavisam biju piemirsis.
Kad Safira aizlidoja, lai ķertos pie savas ieceres, Eragons sāka staigāt šurpu turpu gar plašo atvērumu guļamistabas sienā, pārdomādams pūķa teikto. Kas man ir vissvarīgākais ? viņš vaicāja pats sev. Protams, Safira un Arja. Tāpat es gribu kļūt par labu Jātnieku, bet ko gan es varu pateikt par šīm tēmām tādu, kas nebūtu garlaikojoši acīmredzams ? Mani saista skaistais dabā, tomēr arī šajā ziņā elfi mani ir sen apsteiguši. Pati Elesmērā ir dzīvs piemineklis viņu aizrautībai. Viņš ieskatījās sevī un mēģināja aptvert, kas aizskar patības dziļākās, tumšākās stīgas. Kas uzjunda gana kaismes lai tā balstītos mīlestībā vai naidā ko viņš aizrautīgi vēlētos pavēstīt apkārtējiem?
Pēc garām pārdomām Eragons izlēma par trijām lietām: Durzas cirsto ievainojumu, bailēm, ka pienāks diena, kad viņam būs jāsatiekas kaujas laukā ar Galbatoriksu, un elfu epiem, kas viņu tik ļoti sajūsmināja.
Kad prātā sāka veidoties stāsts, kas apvienoja šos trīs elementus, Eragona domas pārņēma spējš satraukums. Viņš viegli uzskrēja augšā pa vītņu kāpnēm, vienā reizē pārlēkdams diviem pakāpieniem, iesteidzās kabinetā, tad apsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē un drebēdams sastinga virs baltas papīra lapas.
Spalva iečirkstējās, uzrakstīdama pirmās rindiņas:
Jūras malā karaļvalsts Zilu kalnu pakājē…
Vārdi likās paši plūstam no spalvas. Eragons jutās tā, it kā nevis radītu šo stāstu, bet kalpotu par starpnieku jau gatava stāsta nākšanai pasaulē. Nekad iepriekš jauneklis neko nebija sacerējis, tāpēc tagad viņu pārņēma atklājuma prieks, kas saistās ar jauniem apvāršņiem, jo īpaši tāpēc, ka iepriekš viņam ne mirkli nebija radušās aizdomas par gandarījumu, ko varētu sagādāt barda loma.
Viņš kā apmāts turpināja rakstīt, aizmirsdams par maizi un ūdeni, uzrotījis piedurknes pāri elkoņiem, lai pasargātu tās no tintes šļakatām, kas neprātīgajā rakstīšanas ritmā šķīda pa gaisu. Eragons bija tā iegrimis radīšanā, ka dzirdēja vien dzejoļa pantmēru, redzēja vien balto lapu un domāja tikai un vienīgi par rindām, kas liesmoja viņa acu priekšā.
Pēc pusotras stundas jauneklis izlaida spalvu no stīvuma savilktajiem pirkstiem, atgrūda krēslu no galda un piecēlās. Viņa priekšā gulēja četrpadsmit pierakstītu lapu. Nekad iepriekš viņš vienā ņēmienā nebija uzrakstījis tik daudz. Eragons apzinājās, ka viņa dzejolis nelīdzināsies elfu un rūķu dižāko poētu darbiem, taču cerēja, ka tā tiešums liegs elfiem izsmiet viņa pūliņus.
Kad pārradās Safira, Eragons nolasīja dzejoli viņai. Ak, Eragon, tu esi tik ļoti mainījies kopš brīža, kad mēs devāmies projām no Palankāra ielejas. Domāju, tu nemaz nepazītu to zaļo puiku, kurš, atriebes alku dzīts, metās pa pēdām ļaundariem. Tas Eragons nespētu uzrakstīt elfu cienīgu epu. Es labprāt redzētu, par ko tu kļūsi nākamo piecdesmit vai simt gadu laikā.
Viņš pasmaidīja. Ja vien es nodzīvošu tik ilgi.
- Skarbi, bet patiesi, Oromiss atzina, kad Eragons nolasīja dzejoli arī viņam.
- Tad tev tas patīk?
- Tas labi ataino tavu pašreizējo prāta stāvokli, un to bija interesanti klausīties, taču dzejolis nebūt nav meistardarbs. Vai tev likās, ka atzīšu to par tik izcilu?
- Laikam jau ne.
- Tomēr esmu pārsteigts, ka spēji ko tādu radīt senvalodā. Šajā mēlē ir iespējams sarakstīt izdomātus notikumus. Grūtības rodas, ja sacerējums ir jānolasa, jo maģija neļauj izteikt nepatiesību.
- Es varu to noskaitīt arī balsī, Eragons atbildēja, jo uzskatu, ka viss tur rakstītais ir patiess.
- Un tas piešķir tavam sacerējumam milzu spēku… Esmu patīkami pārsteigts, Eragon-finiarel. Tavs dzejolis kļūs par cienīgu Asinszvēresta svinību papildinājumu. Pacēlis pirkstu, Oromiss iebāza roku drēbju krokās un iedeva Eragonam ar lenti pārsietu vīstokli. Uz šīs lapas ir deviņi atbūrumi es vēlos, lai tu ar tiem aizsargātu sevi un rūķi Oriku. Kā tu ievēroji Siltrimā, mūsu svinības ir spēka pilnas un var nodarīt postu tiem, kuru gars ir vājāks par mūsējo. Bez aizsardzības pastāv iespēja, ka jūs nomaldīsieties mūsu maģijas tīklos. Es esmu to pieredzējis. Pat ar šiem atbūrumiem jums ir jāpiesargās, lai vēja nestas ģeķības nesagrozītu galvu. Esi modrs, jo šajā laikā mēs, elfi, mēdzam ļauties neprātam brīnišķīgam, pacilājošam, tomēr neprātam.
Agaeti Blodhren svinību priekšvakarā svētki parasti ilga trīs dienas Eragons, Safira un Oriks kopā ar Arju aizstaigāja līdz
Menojas kokam, kur bija sapulcējies krietns elfu bariņš. Viņu melnie un sudrabotie mati ik pa brīdim uzmirdzēja lukturu gaismā. Islanzadi stāvēja uz saknes, kas bija pacēlusies virs zemes netālu no stumbra, slaida, bāla un skaista kā bērzs. Blagdens tupēja uz karalienes kreisā pleca, bet kaķace Moda ložņāja viņai aiz muguras. Te bija arī Glēdrs, sarkanās un melnās drānās tērpies Oromiss, kā arī citi elfi, kurus Eragons pazina, piemēram, Lifēns un Nari, un, jauneklim par lielu nepatiku, Vanirs. Virs galvas samtainajās debesīs mirdzēja zvaigznes.
- Pagaidiet šeit, Arja lūdza. Viņa izslīdēja cauri pūlim un atgriezās kopā ar Runonu. Kalēja, vērodama apkārt notiekošo, mirkšķināja acis kā pūce. Eragons sasveicinājās ar sirmo elfu, un viņa pamāja jauneklim un Safirai. Priecājos atkal satikt jūs, Spožzvīne un Ēnkāvi. Tad viņa pamanīja Oriku un uzrunāja viņu rūķiski. Oriks atsaucās ar lielu aizrautību, acīmredzot priecādamies aprunāties ar kādu dzimtās zemes raupjajā valodā.