Šīs parādības spilgtākais piemērs bija pats Menojas koks, kas reiz bija mitis Elesmērā kā elfa Lineja. Šķita, ka, pateicoties svinību dunai klajumā, sulas tā zaros sāk ritēt straujāk. Zari ik pa brīdim nolīgojās, kaut vēju nemanīja; reižu reizēm stumbra iečīkstēšanās šķietami sasaucās ar mūzikas plūdumu, turklāt no koka likās strāvojam gaiša labvēlība, kas gūlās pār visiem tuvumā esošajiem…
Tad vēl Eragons atcerējās divas sāpju lēkmes, to, kā viņš bija kliedzis un vaidējis šaudīgajās ēnās, kamēr elfi turpināja līksmot viņam apkārt un tikai Safira piesteidzās, lai palīdzētu…
Agaeti Blodhren svinību trešajā dienā bet to Eragons uzzināja tikai pēcāk viņš stājās elfu priekšā, lai noskaitītu savas vārsmas. Jauneklis piecēlās un paziņoja: Es neesmu nedz kalējs, nedz prasmīgs grebējs, audējs, podnieks, gleznotājs vai kādu citu mākslu piekopējs. Es nevaru līdzināties jums spējā veikt brīnumus ar buramvārdiem. Tāpēc vienīgais, kas man atliek, ir manis paša piedzīvotais, ko esmu centies atainot stāstā, kaut gan arī
bards es neesmu. Tad, gluži kā Broms savulaik Kārvahallā bija cēlis priekšā savas dziesmas, Eragons sāka skandēt:
Jūras malā karaļvalsts
Zilu kalnu pakājē;
Tur saltā ziemas mijkrēslī
Reiz dzima vīrs, kam mērķis viens:
Sakaut naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.
Viedu vīru audzināts Seno koku paēnā,
Viņš noskrēja briežus un uzveica lāčus, Un vecajo padomus guva,
Kā uzveikt naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.
Mācījās viņš zagli tvert, Kas pēc laupījuma tīko, Un atvairīt bultas, un nelabo veikt Ar senajām gudrības zintīm,
Lai kautu naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.
Ātri gadi projām trauc, Jauneklis jau kļuvis vīrs, Tā dzīslās degošs nemiers verd Un jauno sirdi plosa kvēls.
Drīz viņš sastop meiteni, Slaidu, prātīgu un daiļu, Kam apkārt Gedas Gaisma plūst Un apmirdz viņas balto pieri.
Viņas acīs zila nakts Blāzmo tā kā ūdens klaids;
Jauneklis tajās rītu redz, Kad būs tie kopā un nebīsies
Vairs naidnieka no Durzas, Tālās ēnu zemes.
Nākamajos pantos Eragons atklāja, kā dziesmas varonis dodas uz Durzas zemi, kur viņš atrod naidnieku un cīnās pret to, par spīti ledainajām šausmām, kas stindzina viņa sirdi. Un, lai gan apdziedātais vīrs galu galā uzvarējis, viņš atturējies no pēdējā cirtiena, jo tagad, kad viņš bija pieveicis ienaidnieku, viņu vairs nebiedēja mirstīga cilvēka liktenis. Viņam vairs nevajadzēja nogalināt pretinieku Durzā. Tad dziesmas varonis ieslidinājis zobenu atpakaļ makstī, lai atgrieztos mājās un kādā vasaras vakarā apņemtu par sievu savu mīļoto. Abi kopā viņi aizvadījuši daudzas gaišas dienas, līdz vīra garā bārda nosirmojusi. Taču
Tumsā, pirms vēl gaisma svīst, Istabā dus sirmais vīrs. Redzot pretnieku tik vāju, Naidnieks pielavās pie cisām.
Paceļ galvu vecais vīrs, Paraugās bez baiļu sejā Saltai, drūmai, bargai Nāvei, Mūžīgai nakts karalienei.
Sen jau vīra vecā sirds Mierā pieņēmusi to; Tagad klusu gaida viņš Pēdējo nakts apskāvienu.
Maigi tā kā rīta vējš Nāve noliecas pār vīru, Atņem pulsējošo garu. Un tie dodas no tā laika Mūžam mājot Durzā, Tālā ēnu zemē.
Eragons apklusa un, juzdams, ka visi uz viņu skatās, ierāva galvu plecos un aši atrada savu vietu. Viņam bija kauns, ka atklājis tik daudz par sevi.
Tad ierunājās elfu augstmanis Datedrs: Tu, Ēnkāvi, noniecini savu veikumu. Liekas, tu esi atklājis sevī jaunas spējas.
Islanzadi pacēla bālo roku. Eragon-finiarel, tavas vārsmas nonāks Tialdari nama dižajā bibliotēkā, lai tās varētu baudīt ikviens, kas vēlas. Lai gan tavs sacerējums ir alegorija, tas palīdzēja daudziem no mums labāk izprast grūtības, ar kurām tev nācās saskarties kopš Safiras olas parādīšanās tavā dzīvē par to lielā mērā esam atbildīgi arī mēs. Nolasi mums dzejoli vēlreiz, lai mēs varētu dziļāk izprast katru rindu!
Gandarītais Eragons pamāja ar galvu un izpildīja karalienes lūgumu. Pēc tam pienāca Safiras kārta rādīt elfiem savu veikumu. Viņa pacēlās spārnos un aizlidoja naktī, lai atgrieztos ar melnu akmeni reizes trīs lielāku par dūšīgu vīru. Nolaidusies uz pakaļkājām, viņa nolika akmeni stāvus klajuma nostūrī, kur tas ikvienam bija redzams. Spīdīgais bluķis likās izkausēts un pēc tam nesaprotamā veidā pārveidots savādos lokos, kas vijās cits ap citu kā sasaluši viļņi. Rievotās akmens mēles vijās tik dīvainos rakstos, ka acij bija grūti izsekot vienai līnijai no pamatnes līdz virsotnei skatiens nevilšus pārlēca no viena spirāles loka uz nākamo.
Šī bija pirmā reize, kad Eragons redzēja Safiras skulptūru, tāpēc viņš vēroja to ar tikpat lielu interesi kā elfi. Kā tu to izveidoji ?
Safirai acīs uzdzirkstīja gandarījuma prieks. Laizot izkusušu klinti. Tad viņa pieliecās un apdvesa akmeni ar liesmu straumi, ieskaudama milzu stabu zeltainā kolonnā, kas cēlās augšup pret zvaigznēm, mēģinādama tās nogrābt no debesīm ar saviem mirdzošajiem pirkstiem. Kad Safira aizvēra žokļus, skulptūras malas papīra plānumā meta ķiršsarkanu atblāzmu, bet akmens tumšajās iedobēs un rievās lēkāja mazas liesmiņas. Klints plūstošie loki likās kustamies hipnotizējošā gaismā.
Starp elfiem atskanēja apbrīnas izsaucieni, viņi sāka aplaudēt un dejot ap akmeni. Kāds iesaucās: Labi pastrādāts, Spožzvīne!
Tik skaisti, Eragons sacīja.
Safira ar purnu pieskārās jaunekļa rokai. Paldies, mazais.
Tad savu darinājumu izrādīja Glēdrs tas bija no sarkanā ozola bluķa ar viena naga smaili izgrebts Elesmēras skats no putna lidojuma. Pēc tam pienāca Oromisa kārta elfs bija pabeidzis vīstokli, kuru viņš mēdza ilustrēt Eragona stundu laikā. Vīstokļa augšmalā virknējās zīmju rinda "Dziesma par Vestari Jūrasbraucēju", bet apakšpusi greznoja ar elpu aizraujošu prasmi vissīkākajās detaļās izzīmēta fantastiska ainava.
Nākamajā mirklī Arja saņēma Eragona roku un izvadīja cauri mežam pie Menojas koka. Tur elfa sacīja: Skaties, kā dziest māņuguns. Līdz rītausmai mums ir atlikušas vien dažas stundas un tad visiem nāksies atgriezties aukstajā saprāta pasaulē.
Ap koku pulcējās arī citi elfi, kuru sejās gaiši mirdzēja aizrautīgas gaidas. No viņu vidus cēli iznāca Islanzadi un pa koka sakni takas platumā uzkāpa līdz vietai, kur tās lēzenais slīpums kļuva krietni stāvāks, līdz izliecās pāri viņas galvai. Karaliene apstājās uz mezglainās plaknes virs savu slaido, gaidošo pavalstnieku galvām. Kā nosaka mūsu paraža un līgums, ko Pūķu kara beigās noslēdza karaliene Tarmunora, pirmais Eragons un baltais pūķis, kurš pārstāvēja savu rasi un kura vārdu nedrīkst nosaukt nedz šajā, nedz kādā citā valodā, saistot elfu un pūķu likteņus, mēs esam satikušies, lai godinātu mūsu asinszvērestu ar dziesmām un dejām, un mūsu darba augļiem. Pirms daudziem jo daudziem gadiem, pēdējā reizē, kad notika šīs svinības, mūsu stāvoklis likās bezcerīgs. Kopš tā laika, pateicoties mūsu, rūķu un vārdenu pūliņiem, tas ir nedaudz uzlabojies, tomēr pār Alagēziju vēl arvien klājas Wyrdfell, Atkritēju, tumšā ēna, un mums vēl arvien ir jāsadzīvo ar apkaunojošo apziņu, ka esam pievīluši pūķus.
No senatnes jātniekiem, karaliene turpināja, ir izdzīvojis vien Oromiss un Glēdrs. Pagājušajā gadu simtā tukšumā aizgāja gan Broms, gan daudzi citi. Taču tagad mums ir jauna cerība Eragona un Safiras veidolā, tāpēc viņu atrašanās šeit šajā brīdī ir tikai pašsaprotama, jo mēs taču vēlreiz apliecinām zvērestu starp visām trijām rasēm.