Karaliene pamāja, un elfi atbrīvoja plašu laukumu Menojas koka pakājē. Visapkārt šim aplim viņi sasprauda zemē kokgriezumiem rotātas kārtis ar lukturiem, bet tikmēr mūziķi ar flautām, arfām un bungām sapulcējās uz vienas no garajām saknēm. Arjas aizvadīts līdz laukuma malai, Eragons tika apsēdināts starp elfu un Oromisu, bet abās pusēs trijotnei nometās Safira un Glēdrs kā divi dārgakmeņiem izrotāti klintsbluķi.
Oromiss uzrunāja Eragonu un Safiru: Esiet uzmanīgi, jo tas būs ļoti svarīgi jums kā Jātniekiem.
Kad visi elfi bija iekārtojušies, divas elfu jaunavas aizgāja līdz apļa vidum un nostājās ar muguru viena pret otru. Abas bija ļoti skaistas un pilnīgi vienādas, izņemot matu krāsu: vienai cirtas bija melnas kā aizmirsts dīķis, bet otras elfas mati mirdzēja kā spulga sudraba pavedieni.
Tās ir Sargātājas, Iduna un Neija, Oromiss pačukstēja.
Uz Islanzadi pleca sēdošais Blagdens iesaucās: Wyrda!
Kustēdamās pilnīgā saskaņā, abas elfas pacēla rokas pie kakla un atsprādzēja piespraudes, kas ļāva baltajiem tērpiem noslīdēt zemē. Viņas palika pilnīgi kailas, tiesa, abu ķermeņus klāja lāsmojošs pūķa tetovējums. Tas sākās ar pūķa asti, kas bija apvijusies ap Idunas kreiso potīti, tad vijās augšup pa elfas kāju un gurnu, tad šķērsoja Neijas muguru, lai beigtos ar galvu, kas atdusējās uz Neijas krūtīm. Katra pūķa zvīņa bija citā krāsā; spilgtie toņi padarīja tetovējumu līdzīgu varavīksnei.
Elfas savija rokas tā, ka pūķis saplūda vienā veselā, līgani, bez kādiem pārrāvumiem pārvilnīdams no viena ķermeņa uz otru.
Tad abas pacēla gaisā pa kailai pēdai un ar klusu būkšķi cirta tās pret nomīdīto zemi.
Atskanēja vēl viens būkšķis.
Kad klajumā atbalsojās trešais būkšķis, bundzinieki uztvēra ritmu. Vēl pēc viena būkšķa artisti ķērās pie savu zeltīto instrumentu stīgām, bet vēl pēc mirkļa pulsējošajai melodijai pievienojās elfi ar flautām.
Iduna un Neija sāka dejot, sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk, iezīmēdamas ritmu ar kāju cirtieniem pret zemi un izvīdamās tā, ka šķita kustas nevis elfās, bet gan uz viņu ķermeņiem uztetovētais pūķis. Abas meta loku pēc loka, un pūķis likās traucamies apkārt pa apli.
Tad dvīnes pievienoja melodijai savas balsis, pastiprinot dunošo ritmu ar spalgiem izsaucieniem. Buramvārdu vārsmas bija tik sarežģītas, ka Eragons nesaprata to jēgu. Kā vējš pieņemas spēkā pirms vētras, tā elfi pievienojās skandējumam, dziedādami vienā valodā, vienā garā un vienā saliedētībā. Eragons nezināja vārdus, taču kādā brīdī aptvēra, ka, neapturamās skaņu straumes aizrauts, izrunā tos kopā ar pārējiem. Viņš dzirdēja, ka arī Safira un Glēdrs ducina līdzi melodijai šī pulsējošā skaņa bija tik spēcīga, ka likās vibrējam viņa kaulu smadzenēs, liekot pār kaklu pārskriet tirpām un gaisam ņirbēt.
Iduna un Neija griezās arvien straujāk, līdz viņu pēdas pārvērtās putekļainā viesulī, mati kā vēdekļi planda ap galvu, bet elfu ādu pārklāja tikko jaušama sviedru membrāna. Drīz viņas kustējās pārcilvēciskā ātrumā un arī mūzika kulminēja neprātīgi izkliegtu vārsmu vētrā. Tad pār pūķa tetovējumu pārskrēja gaismas zibsnis, no galvas līdz pat astes galiņam, un pūķis sakustējās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir māns, bet tad radījums samirkšķināja acis, pacēla spārnus un salieca asos nagus.
No pūķa žokļiem izšāvās liesmu strūkla, un tas metās uz priekšu, atbrīvodamies no elfu ādas, pacēlās gaisā, tur brīdi sastinga uz vietas, tikai vēcinot spārnus. Astes galiņš palika savienots ar dvīnēm uz zemes gluži kā zaigojoša nabassaite. Milzīgais nezvērs pacēlās augstāk pretī melnajam mēnesim, izgrūda nepieradinātas būtnes senlaiku rēcienu, tad pagriezās un pārlaida acis elfu pulkam.
Kad pūķa draudīgā acs pievērsās Eragonam, viņš saprata, ka šis radījums nav vis uzburts rēgs, bet maģijas saistīta un uzturēta saprātīga būtne. Safiras un Glēdra dungošana kļuva arvien skaļāka, līdz tā bija vienīgā skaņa, ko Eragons spēja saklausīt. Viņu rases gars nolaidās zemāk pār elfiem, skardams tos ar bezmiesisku spārnu. Pūķis apstājās Eragona priekšā, piekaldams jauneklim bezgalīgu, atvaram līdzīgu skatienu. Nezināma instinkta vadīts, Eragons pacēla labo roku. Pār plaukstu pārskrēja tirpas.
Jaunekļa prātā atbalsojās ugunīga balss: Tā ir mūsu dāvana tev, lai tu varētu veikt to, kas tev jāpaveic.
Pūķis pielieca kaklu un ar purnu pieskārās Eragona gedwēy ignasia. Starp abiem nosprakšķēja dzirkstele, un Eragons sastinga, juzdams, kā viņa ķermenī ielīst baltkvēles karstums un izkausē visu ap sevi. Acu priekšā uzplaiksnīja sarkans un melns, tad rēta uz muguras sāka sūrstēt tā, it kā tiktu dedzināta ar nokaitētu dzelzi. Mēģinādams nokļūt drošībā, Eragons iekrita jo dziļi sevī, kur viņu satvēra tumsa un viņam nebija spēka tai pretoties.
Pēdējais, ko Jātnieks dzirdēja, bija ugunīgā balss: Tā ir mūsu dāvana tev.
ZVAIGŽŅOTAJĀ KLAJUMĀ
Kad Eragons pamodās, viņš bija viens. Viņš atvēra acis un virs galvas ieraudzīja mitekļa kokgriezumiem rotātos griestus. Ārā vēl valdīja tumsa, un no mirgojošās pilsētas cēlās elfu svinību skaņas.
Pirms viņš paguva aptvert ko vairāk, prātā iešāvās norūpējusies un uztraukusies Safira. Viņa noraidīja ainu, kurā stāvēja līdzās Islanzadi zem Menojas koka, tad apvaicājās: Kā tu jūties ?
Es jūtos… labi. Labāk, nekā esmu juties pēdējā laikā. Cik ilgi es…
Tikai kādu stundu. Es būtu palikusi kopā ar tevi, bet elfiem bija vajadzīga Oromisa, Glēdra un mana klātbūtne, lai pabeigtu ceremoniju. Ja tu būtu redzējis viņu sejas, kad zaudēji samaņu! Nekas tāds iepriekš nebija pieredzēts.
Vai tu, Safira, to izdarīji ?
Es viena to nespētu, un pat Glēdrs ne. Mūsu rases atmiņas, kam veidolu un saturu piešķīra elfu maģija, svētīja tevi ar tām prasmēm, kādas mums, pūķiem, piemīt, jo vienīgi tu spēj paglābt mūs no nebūtības.
Es neko nesaprotu.
Ieskaties spogulī, pūķis ieteica. Tad atpūties un atgūsti spēkus es rītausmā atgriezīšos.
Safira izgāja no viņa apziņas. Eragons piecēlās un izstaipījās, pārsteigts par labo sajūtu, kas caurstrāvoja visu ķermeni. Aizgājis līdz mazgāšanās kambarim, viņš sameklēja spoguli, kuru izmantoja skujoties, un iznesa to tuvākā luktura gaismā.
Jauneklis pārsteigumā sastinga.
Daudzās fiziskās pārmaiņas, kas laika gaitā pārvērš cilvēku rases Jātnieka izskatu un ko Eragons jau bija sācis izjust, kopš izveidoja saikni ar Safiru, bija guvušas beigu veidolu īsajā brīdī, kamēr viņš bija gulējis bezsamaņā. Viņa seja tagad bija gluda un stūraina kā elfam, ausis smailas un acis ieslīpas kā viņiem, bet bālā alabastra krāsas āda likās tikko jaušami zaigojam, it kā maģiskas gaismas apspīdēta. "Es izskatos kā princis." Eragons nekad nebija lietojis apzīmējumu "skaists" attiecībā uz vīrieti, kur nu vēl sevi, taču šobrīd tas likās vienīgais vārds, kā raksturot paša izskatu. Tomēr no elfa viņš vēl arvien atšķīrās. Žoklis bija izteiktāks, uzacis biezākas, un seja platāka. Viņš šķita glītāks par teju ikvienu cilvēku un tomēr raupjāks par ikvienu elfu.
Ar drebošiem pirkstiem Eragons pasniedzas, lai sataustītu rētu pie kakla pamatnes.
Viņš neko nejuta.
Eragons norāva kamzoli un pagriezās ar muguru pret spoguli. Tā bija tikpat gluda kā pirms Farthenduras kaujas. Pārslidinot roku pār vietu, kur vēl nesen bija Durzas cirstais ievainojums, Eragonam acīs saskrēja asaras. Jauneklis zināja, ka viņš uz visiem laikiem var aizmirst par mežonīgajām muguras sāpēm.