- Un atlikušajās divās reizēs tevi nogalinās. Parasti kaujas laukā nav prātīgi aizsviest savu ieroci. Rorans pamāja ar roku, apklusinādams Mandela iebildi. Savāc savas mantas un pēc stundas ceturkšņa gaidi mani tajā pakalnā otrpus upītei. Esmu nolēmis, ka tu nāksi mums līdzi uz Teirmu.
- Klausos! Ar aizrautīgu smaidu sejā Mandels iemetās teltī un sāka gatavoties ceļam.
Iedams projām, Rorans sastapa Feldu. Uz viena gurna viņa nesa jaunāko meitiņu. Sieviete palūkojās vispirms uz Roranu, tad uz Mandela rosīšanos teltī, un viņas vaibsti saspringa. Gādā, lai viņš būtu drošībā, Dižveseri! Nolikusi mazulīti zemē, viņa devās palīgā Mandelam sakārtot visu nepieciešamo.
Norunātajā vietā pirmais ieradās Rorans. Viņš notupās uz balta akmens un, vērodams jūru, izplānoja gaidāmo gājienu. Kad ieradās Lorings, Ģertrūde, Birgita un viņas dēls Nolfavrels, Rorans nolēca no bluķa un sacīja: Mums vēl ir jāsagaida Mandels; viņš nāks kopā ar mums.
- Kāpēc tā? Lorings gribēja zināt.
Arī Birgita sarauca pieri. Manuprāt, mēs vienojāmies, ka neviens cits mums nepiebiedrosies. Jo īpaši Mandels, jo viņu redzēja Nardā. Jau tava un Ģertrūdes klātbūtne ir bīstama, bet Mandels tikai vairos risku, ka mūs var sazīmēt.
- Esmu gatavs uzņemties šo risku. Rorans ieskatījās acīs visiem ceļabiedriem pēc kārtas. Viņam ir jābūt kopā ar mums. Galu galā pārējie paklausīja Roranam, un, kad ieradās Mandels, viņi sešatā devās uz dienvidu pusi, uz Teirmu.
TEIRMA
Piekrasti pa ceļam uz Teirmu veidoja zemi, lēzeni pakalni, ko klāja sulīga zāle un dažs labs mežrozīšu krūms, vītols un papele. Mīkstā, miklā zeme grima zem kājām un apgrūtināja iešanu. Pa labi no viņiem pletās ņirbošā jūra. Tālumā pa kreisi bija manāms Kores purpura siluets. Sniegiem klātās virsotnes tinās mākoņos un dūmakā. >
Kad Rorana pulciņš sasniedza īpašumus, kas bija izvietojušies Teirmas pievārtē te bija gan mazākas saimniecības, gan pamatīgas muižas -, viņi darīja visu iespējamo, lai paliktu nepamanīti. Nonākuši līdz ceļam, kas veda uz Teirmu no Nardas, viņi aši pārskrēja tam pāri un nogāja vairākas jūdzes uz austrumu pusi, uz kalniem, un tikai tad atkal pagriezās uz dienvidiem. Pārliecinājušies, ka apmetuši pilsētai līkumu, viņi atkal devās okeāna virzienā, līdz sasniedza ceļu, kas veda uz Teirmu no dienvidu puses.
Kamēr viņi burāja uz "Sarkanā vepra", Rorans apsvēra, ka Nardas priekšnieki, iespējams, nosprieduši, ka sargu slepkavas varēja atrasties starp vīriem, kuri aizburāja uz Klovisa baržām. Ja tā, ziņneši brīdinātu Teirmas garnizonu, lai tie pievērš uzmanību ikvienam, kurš varētu atbilst ciematnieku aprakstiem. Un, ja Nardu tomēr apciemojuši razaki, tad kareivji varēja zināt arī to, ka jāmeklē ne vien saujiņa slepkavnieku, bet Rorans Dižveseris un Kārvahallas bēgļi. Tādējādi Teirma varēja kļūt par milzīgām lamatām. Tomēr apiet pilsētu nebija iespējams, jo viņiem vajadzēja pārtiku un citu pārvietošanās līdzekli.
Rorans nolēma, ka labākā piesardzība pret iespējamo sagūstīšanu būtu gājienam uz Teirmu neizvēlēties tos, kurus redzēja Nardā. Izņēmums būtu Ģertrūde un viņš pats Ģertrūde tāpēc, ka viņa vienīgā zināja zālēm vajadzīgās sastāvdaļas, bet Rorans tāpēc, ka, par spīti vislielākajai atpazīšanas iespējai, viņš neuzdrīkstējās uzticēt nevienam citam to, kas bija jāpaveic Teirmā. Jauneklis apzinājās, ka viņam piemita spēja rīkoties tad, kad citi vilcinājās, piemēram, kā reizē, kad nācās nogalināt sargus. Pārējos gājējus izvēlējās, lai raisītu pēc iespējas mazāk aizdomu. Lorings bija pavecs, tomēr sīksts cīnītājs un lielisks melis. Birgita bija pierādījusi, ka spēj būt gan viltīga, gan stipra, bet viņas dēls, par spīti nedaudzajiem gadiem, jau bija nogalinājis karavīru kaujas laukā. Rorans cerēja, ka kopā viņi atgādinās vien ceļojošu radinieku pulciņu. "Proti, tad, ja Mandels kaut ko nesalaidīs dēlī," nodomāja Rorans.
Arī to, ka ienākt Teirmā vajadzētu no dienvidu puses, bija izdomājis Rorans. Tādējādi aizdomas, ka viņi nāk no Nardas, būtu krietni mazākas.
Tuvojās vakars, kad viņi ieraudzīja Teirmu, baltu un spokainu rietošās saules staros. Rorans apstājās, lai nopētītu pilsētu. Mūru ieskauta, tā slējās liela līča malā, neatkarīga un labi pasargāta pret jebkādu uzbrukumu. Starp mūra "zobiem" dega lāpas tur lokiem bruņoti kareivji devās bezgalīgās apgaitās. Augstu virs sienām pacēlās cietoksnis, bet virs tā daudzšķautņaina bāka, kuras dūmakainais stars taustīja tumšos ūdeņus.
- Tā gan ir liela, Nolfavrels sacīja.
Neatraudams skatienu no Teirmas, Lorings nošūpoja galvu. Tas gan tiesa.
Rorana uzmanību pievērsa kuģis, kurš bija pietauvots pie vienas no akmens piestātnēm, kas stiepās ārpus pilsētas. Trīsmastu burinieks izskatījās lielāks par visiem Nardā redzētajiem. Tam bija augsts priekšgals, divas airu rindas un divpadsmit pamatīgu, šķēpu šaušanai piemērotu ballistu katrā klāja pusē. Lieliskais kuģis izskatījās vienlīdz piemērots kā tirdzniecībai, tā karošanai. Vēl svarīgāk Roranam likās, ka tas varētu varētu uzņemt visus ciematniekus.
- Tas ir tas, kas mums vajadzīgs, viņš noteica, norādīdams uz kuģi.
Birgita rūgti nogremzās. Mums nāksies pārdoties verdzībā, lai atļautos braucienu ar to briesmoni.
Kloviss bija brīdinājis, ka Teirmas vārtus saulrietā aizslēdz, tāpēc viņi pielika soli, lai nakti nenāktos pavadīt klajā laukā. Jo tuvāk gaišajām sienām viņi nāca, jo blīvāka kļuva divkāršā ļaužu straume: vieni steidzās pamest Teirmu, otri tur nokļūt.
Rorans nebija iedomājies, ka satiksme uz ceļa izrādīsies tik dzīva, taču drīz vien aptvēra, ka tas palīdzēs viņu pulciņam izvairīties no nevēlamas uzmanības. Pasaucis Mandeļu, Rorans sacīja:
- Atpaliec pārdesmit soļus un cauri vārtiem nāc kopā ar citiem ļaudīm, lai sargi nedomātu, ka esi kopā ar mums. Mēs tevi pagaidīsim mazu strēķīti aiz vārtiem. Ja tev ko jautā, atbildi, ka vēlies salīgt darbu uz kāda kuģa.
- Skaidrs.
Kad Mandels bija drošā attālumā, Rorans nošļaupa vienu plecu, ļāva gaitā iezagties klibumam un ņēmās galvā atkārtot stāstu, ko Lorings bija izdomājis, lai izskaidrotu viņu klātbūtni Teirmā. Kad garām aizzvārojās rati ar tajos iejūgtiem vēršiem, Rorans nolēca ceļmalā un nolieca galvu, pateicīgs par ēnām, kas paslēpa viņa vaibstus.
Gājēju priekšā parādījās vārti, kurus izgaismoja raustīgi oranžos lāpturos iestiprināto pagaļu uguns abpus ieejai. Zem lāpām stāvēja pāris kareivju, uz kuru sarkanajiem kamzoļiem bija izšūta Galbatoriksa līkloču liesma. Apbruņotie vīri nepievērsa ne mazāko uzmanību nedz Roranam, nedz viņa ceļabiedriem, kas gausi izsoļoja zem vārtu pīķiem un tālāk cauri īsajam tunelim aiz tiem.
Rorans atlieca plecus un juta, ka daļa spriedzes pagaist. Kārvahallieši sanāca pulciņā pie kāda mājas stūra, kur Lorings nomurmināja: Pagaidām viss kārtībā.
Kad pārējiem pievienojās arī Mandels, viņi devās sameklēt lētu iebrauktuvi, kurā varētu noīrēt istabu. Ejot Rorans izpētīja pilsētas izkārtojumu aizsardzībai piemērotās mājas, jo tuvāk cietoksnim atradās, jo augstāk slējās. Ielas bija izplānotas ļoti precīzi. Ziemeļu-dienvidu virzienā ejošās apjoza citadeli, kā stari apjož debesu spīdekli, savukārt austrumu-rietumu virzienā izvietotās bija nedaudz izliektas, visas kopā veidodamas zirnekļa tīklam līdzīgu rakstu un nodrošinādamas neskaitāmas vietas, kur varēja uzbūvēt barikādes un izvietot karavīrus.
"Ja Kārvahalla būtu bijusi uzcelta šādi, viņš nodomāja, mūs nespētu uzveikt neviens, izņemot pašu karali."