Līdz krēslas laikam viņi bija salīguši naktsmājas "Zaļajā kastanī" visai draņķīgā krogū ar neciešamu alu un blusu apsēstām gultām. Vienīgā priekšrocība bija neticami zemā maksa par istabu. Lai ietaupītu mazumiņu naudas, viņi devās pie miera nevakariņojuši, saspiežoties pēc iespējas ciešāk, lai kāds no pārējiem krogus viesiem nenočieptu viņu makus.
Nākamajā rītā vēl pirms rītausmas Rorans kopā ar saviem biedriem pameta "Zaļo kastani", lai salūkotu pārtiku un jaunu pārvietošanās līdzekli.
Ģertrūde ieminējās: Esmu dzirdējusi stāstām par kādu izcilu zālīšu pazinēju, vārdā Andžela, kura dzīvojot Teirmā un protot vārīt brīnumainas ziedes un mikstūras. Iespējams, viņa pat pieprotot kādu nieku maģijas. Es labprāt viņu sameklētu, jo, ja kādam ir tas, ko es meklēju, tad tā būs viņa.
Tev nevajadzētu doties turp vienai, Rorans bilda. Tad viņš paskatījās uz Mandeļu. Pavadi Ģertrūdi, palīdzi ar iepirkumiem un dari visu iespējamo, lai pasargātu viņu, ja nu gadījumā jums uzbrūk. Iespējams, reizēm spriedze būs liela, tomēr pacenties, lai nesaceltu trauksmi, citādi tu nodosi savus draugus un ģimeni.
Mandels piešāva roku pie pieres un pamāja, ka visu sapratis. Tad viņš un Ģertrūde aizgāja taisnā leņķī pa tuvāko šķērsielu, bet Rorans un pārējie turpināja savas gaitas.
Roranam piemita upurim uzglūnošas plēsoņas pacietība, taču pat viņš sāka nepacietīgi dungot, kad rīts bija pārvērties pēcpusdienā, bet viņiem tā arī nebija izdevies atrast kuģi, kas varētu aizvest kārvahalliešus uz Surdu. Jauneklis bija uzzinājis, ka noskatītais trīsmastnieks, kuru sauca par "Pūķa spārnu", esot tik tikko uzbūvēts un tiekot posts pirmajam jūrasbraucienam; un ka viņiem neesot ne mazāko cerību salīgt to ar Blekmūra kuģošanas kompāniju, ja vien viņi negrasoties piebērt kapteiņa kajīti ar rūķu sarkano zeltu; turklāt Rorans lieliski apzinājās, ka ciematniekiem nebija naudas, lai noīrētu pat visdraņķīgāko tupeli. Problēmu neati'isinātu pat Klovisa baržu piesavināšanās, jo paliktu neatbildēts jautājums: ko viņi ēstu ceļojuma laikā?
Tas būs ļoti grūti, novilka Birgita, būs ļoti grūti nozagt kaut ko nepieciešamu šeit, kur čum un mudž no kareivjiem, kur mājas ir sabūvētas cieši jo cieši līdzās, bet vārtus vienmēr pieskata sargi. Ja mēs mēģināsim izvest no Teirmas ar pārtiku piekrautus ratus, viņi gribēs zināt, kur esam to dabūjuši.
Rorans pamāja. Ari tas.
Rorans bija ieminējies Horstam: ja ciematniekiem nākšoties bēgt no Teirmas tikai ar tiem pārtikas atlikumiem, kas bija palikuši no Nardas, viņi varētu aplaupīt dažu labu saimniecību, lai nebūtu jāmirst badā. Tiesa, Rorans lieliski saprata, ka tad viņi nebūtu ne ar ko labāki par nīstajiem ienaidniekiem. Un tas nu viņam galīgi negāja pie sirds. Viena lieta bija cīnīties pret Galbatoriksa pakalpiņiem un nogalināt tos vai pat atņemt Klovisam baržas, jo viņam galu galā bija citas iespējas sagādāt sev iztiku; bet gluži kas cits bija atņemt krājumus nevainīgiem zemniekiem, kuri cīnījās par izdzīvošanu tikpat izmisīgi, kā bija cīnījušies kārvahallieši Palankāra ielejā. Tā līdzinātos slepkavošanai.
Šie acīmredzamie fakti nospieda Rorana sirdi kā smagi akmens bluķi. Viņa iecere jau no sākta gala bija bijusi ļoti riskanta; tā vienlīdz balstījās uz bailēm, izmisumu, optimismu un pēdējā mirkļa improvizāciju. Viņš baidījās, ka ir ievedis ciematniekus ienaidnieku midzenī, kur viņus pieķēdēs pašu nabadzība. Es varētu glābties vienatnē un turpināt Katrīnas meklējumus, bet kas gan tā būtu par uzvaru, ja es pamestu pārējos ciematniekus vergot Impērijas labā? Lai kā mums veiktos Teirmā, es palikšu kopā ar tiem, kas man uzticējās tik ļoti, ka manu vārdu dēļ bija gatavi pamest senču mājas.
Lai remdētu izsalkumu, viņi iegāja kādā maizes ceptuvē un nopirka svaigi ceptas rudzu maizes klaipiņu, kā arī mazu podiņu medus, lai nebūtu jāēd gluži sausa maize. Maksājot par pirkumu, Lorings ieminējās maiznieka palīgam, ka viņi meklējot kuģi, aprīkojumu un pārtiku.
Sajutis uzsitienu uz pleca, Rorans pagriezās. Vīrs ar pinkainiem melniem matiem un pamatīgi izspīlētu vēderu sacīja: Piedodiet, ka noklausījos jūsu sarunu ar jaunskungu, bet, ja jūs interesē kuģi un tamlīdzīgas lietas par labu cenu, tad es jums ieteiktu doties uz izsoli.
- Kas tā par izsoli? Rorans apvaicājās.
- Ak, skumjš stāsts, lai gan tagadiņās tādu nav retums. Vienu no mūsu tirgotājiem, vārdā Džeods Džeods Garkājis, kā mēs viņu mēdzam dēvēt šim aiz muguras, beidzamā laikā piemeklējusi gara nelaimju virkne. Nepilna gada laikā viņš zaudēja četrus kuģus un, kad mēģināja pārvest savas preces pa sauszemi, viņa karavānai uzbruka laupītāji un iznīcināja visu, ko nenozaga. Tie, kas šim bija aizdevuši naudu, piespieda Džeodu pasludināt bankrotu, un tagad aizdevēji grasās izpārdot viņa īpašumus, lai atgūtu zaudēto zeltu. Nezinu, kā izsolē būs ar pārtiku, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz visu citu jūs tur atradīsiet.
Rorana krūtīs iegailējās vārga cerības dzirkstele. Kad izsole notiks?
- Nu, diena ir atrodama uz visiem pilsētas ziņojumu dēļiem. Tas būs parīt, tā gan.
Nu Rorans saprata, kāpēc viņi par izsoli nebija uzzinājuši agrāk; kārvahallieši turējās no ziņojumu dēļiem pa gabalu, lai kāds neatpazītu Roranu no plakāta ar izziņoto atlīdzību.
- Lielum lielais paldies, viņš pateicās vīram. Iespējams, jūs aiztaupījāt mums lielas klapatas.
- Bija prieks izpalīdzēt.
Iznākuši no maiznīcas, Rorans un pārējie kārvahallieši sanāca ciešā lokā ielas malā. Rorans vaicāja: Kā jūs domājat, vai mums vajadzētu apsvērt šo iespēju?
- Tā ir vienīgā iespēja, ko mēs varam apsvērt, norūca Lorings.
- Birgita?
- Man vari nevaicāt tas taču ir acīm redzams. Tiesa, mēs nevaram gaidīt līdz parītdienai.
- Nevaram gan. Mēs varētu mēģināt tikties ar šo Džeodu un noslēgt darījumu pirms izsoles. Vai visi tam piekrīt?
Tā kā iebildumu nebija, viņi, apbruņojušies ar kāda pretimnācēja norādēm, devās meklēt Džeoda namu. Māja vai drīzāk neliela pils atradās Teirmas rietumu pusē, netālu no cietokšņa, starp citām tikpat greznām mājām, ko rotāja arabeskas, kaltas dzelzs vārti, statujas un jautri čalojošas strūklakas. Rorans nemaz īsti nespēja aptvert tādu pārticību; viņu pārsteidza, cik ļoti šo ļaužu dzīve atšķīrās no viņējās.
Rorans pieklauvēja pie Džeoda nama parādes durvīm, kas atradās līdzās slēgtam veikalam. Pēc mirkļa tās atdarīja tukls virssulainis, kura muti rotāja neticami spoži zobi. Viņš nopētīja četrus uz sliekšņa stāvošos svešiniekus ar nicīgu skatu, tad žilbinoši uzsmaidīja un pavaicāja: Kā varu jums palīdzēt, kungi un dāma?
- Mēs labprāt tiktos ar Džeodu, ja viņam būtu brīvs brīdis.
- Vai jums ir norunāta tikšanās?
Rorans nosprieda, ka virssulainis lieliski apzinās nekādas norunas nav bijis. Mūsu uzturēšanās Teirmā ir pārāk īsa, tāpēc nepaguvām pieteikt viesošanos iepriekš.
- Ak, tad man ar nožēlu jāsaka, ka velti esat tērējuši savu laiku. Manam kungam ir jārisina neskaitāmas problēmas. Viņš nevar veltīt uzmanību kuram katram skrandainu klaidoņu bariņam, kas iedomājas klauvēt pie viņa durvīm, lai lūgtu žēlastības dāvanas, virssulainis paziņoja. Viņš vēlreiz nozibināja izcilos zobus un sāka vērt ciet durvis.
- Pagaidiet! Rorans iesaucās. Mums nav vajadzīgas dāvanas; mēs esam atnākuši pie Džeoda ar lietišķu piedāvājumu.
Viena no sulaiņa uzacīm parāvās uz augšu. Vai tiešām?
- Tiešām. Palūdziet, lai viņš mūs uzklausa. Mēs esam pārvarējuši ceļu neiedomājami daudzu līgu garumā, un mums būtu ļoti svarīgi tikties ar Džeodu tieši šodien.