- Vai drīkstu apvaicāties par jūsu piedāvājuma dabu?
- To es jums diemžēl nevaru atklāt.
- Lieliski, kungs, virssulainis sacīja. Es nodošu jūsu lūgumu, taču man jūs jābrīdina, ka šobrīd Džeods ir aizņemts, un es šaubos, vai viņš vēlēsies atrauties no pašreizējās nodarbes. Kā man jūs pieteikt?
- Piesakiet mani kā Dižveseri. Virssulaiņa mute noraustījās, it kā vārds būtu viņu uzjautrinājis, tad tuklais vīrs nozuda durvīs un aizvēra tās.
- Ja viņa vaigi būtu vēl mazliet apaļāki, viņš ne mazmājiņā netilptu iekšā, caur mutes kaktiņu nomurmināja Lorings. Nolfavrels nokrekšķēja īsu smiekliņu.
Birgita ieteicās: Cerēsim, ka kalps neatdarina sava kunga manieres.
Pēc kāda brīža durvis atkal pavērās un virssulainis visai strupi paziņoja: Džeods ir piekritis pieņemt jūs savā kabinetā. Viņš pagāja sāņus un ar roku pamāja, lai kārvahallieši nāk dziļāk. Iesim turp! Kad visi bija sapulcējušies lepnajā priekšnamā, virssulainis paslīdēja viņiem garām un devās pāri zālei ar pulēta koka apdari, līdz apstājās pie vienas no daudzajām durvīm, atvēra tās un vedināja ciematniekus ienākt.
DŽEODS GARKĀJIS
Ja Rorans prastu lasīt, viņu būtu vairāk pārsteigušas retās grāmatas, kas no grīdas līdz griestiem bija izkārtotas plauktos gar kabineta sienām. Taču tagad viņš lielāko uzmanību pievērsa slaidam vīram ar sirmot sākušiem matiem, kurš stāvēja pie ovāla rakstāmgalda. Vīrs Rorans pieņēma, ka tas ir pats Džeods, izskatījās tikpat noguris, cik noguris jutās Rorans. Kabineta saimnieka seju klāja grumbas, vaibsti likās rūpju nomākti un skumji. Kad viņš pagriezās pret ienācējiem, pie kreisajiem deniņiem pazibēja nelāga rēta. Pēc Rorana domām, tā liecināja par to, ka šajā vīrā slēpjas tērauds. Iespējams, dziļi noglabāts un sen nelietots, tomēr tērauds.
- Sēdieties, lūdzu, Džeods aicināja. Es savā mājā nemīlu ceremonijas. Viņš ar ziņkāres pilnām acīm vēroja kārvahalliešus, kas uzmanīgi iekārtojās ar mīkstu ādu apvilktajos klubkrēslos. Vai varu piedāvāt jums smalkmaizītes un glāzīti aprikožu liķiera? Es šobrīd nevaru runāties īpaši ilgi, bet redzu, ka esat pavadījuši ceļā ne vienu vien nedēļu, un es pats gluži labi atceros, cik sausa bija mana rīkle pēc tādiem ceļojumiem.
Lorings pasmaidīja. Tiesa gan. Malciņš liķiera mums patiešām noderētu. Jūs esat ļoti laipns, kungs.
- Manam puikam gan tikai glāzi piena, Birgita piekodināja.
- Protams, kundze. Džeods piezvanīja virssulainim, nodeva rīkojumus, tad atkal atlaidās savā krēslā. Baidos, ka esmu nelabvēlīgākā stāvoklī. Cik noprotu, jūs zināt manu vārdu, bet es nezinu jūsējos.
- Dižveseris, gatavs jums pakalpot, Rorans sacīja.
- Mardra, gatava jums pakalpot, piebalsoja Birgita.
- Kells, gatavs jums pakalpot, Nolfavrels teica.
- Un es būšu Volijs, gatavs jums pakalpot, pabeidza Lorings.
- Esmu jūsu rīcībā, atsaucās Džeods. Rolfs minēja, ka jums esot kāds lietišķs piedāvājums. Būs tikai godīgi, ja darīšu jums zināmu, ka šobrīd nevaru nedz pirkt, nedz pārdot preces, turklāt man nav zelta, lai ieguldītu, vai lepnu kuģu, lai pārvadātu vilnu un pārtiku, dārgus akmeņus un smalkas garšvielas pāri nemierīgajai jūrai. Ko es varu darīt jūsu labā?
Rorans atbalstīja elkoņus pret ceļgaliem, tad sakrustoja pirkstus un, skatīdamies uz tiem, sakopoja domas. Viens neveikls vār'ds var mās nogalināt, viņš sev atgādināja. Es runāšu vienkārši, kungs. Mēs pārstāvam cilvēku grupTi, kurai dažādu iemeslu dēļ ir jāiegādājas krietns daudzums preču par ļoti nelielu naudas summu. Mēs zinām, ka jūsu īpašumus aizparīt pārdos izsolē, lai atgūtu naudu parādu atmaksai, tāpēc mēs vēlētos piedāvāt tik, cik spējam, par tām lietām, kas mums būtu vajadzīgas. Mēs labprāt sagaidītu izsoli, taču apstākļi neļauj mums kavēties vēl divas dienas. Ja mēs varam noslēgt ar jums darījumu, tam ir jānotiek šovakar vai, vēlākais, rīt.
- Kas īsti jums ir nepieciešams? Džeods vaicāja.
- Pārtika un citas kuģa aprīkošanai noderīgas lietas mēs pošamies tālākā jūras braucienā.
Džeoda nogurušajā sejā uzdzirkstīja ziņkāre. Vai jums padomā ir kāds noteikts kuģis? Jo es zinu ikvienu burinieku, kas vagojis šos ūdeņus beidzamo divdesmit gadu laikā.
- Mēs vēl neesam izlēmuši.
Džeods šo atbildi pieņēma bez turpmākas iztaujāšanas. Tagad es saprotu, kāpēc nolēmāt ierasties pie manis, taču domāju, ka jūs īsti neizprotat manu stāvokli. Viņš paplēta rokas, norādīdams uz apkārtējo telpu. Viss, ko jūs redzat, vairs nepieder man, bet gan maniem kreditoriem. Es nedrīkstu pārdot savus īpašumus un, ja es to darītu bez viņu piekrišanas, visticamāk, nonāktu cietumā par aizdevēju krāpšanu.
Kad kabinetā ar lielu sudraba paplāti, uz kuras atradās smalkmaizītes, slīpēta kristāla biķeri, glāze piena un karafe ar liķieri, ienāca virssulainis, nama saimnieks apklusa. Kalpotājs nolika paplāti uz polsterēta kāju soliņa un tad pasniedza dzērienus un uzkodas. Rorans paņēma savu biķeri un iemalkoja izturēto liķieri, prātodams, cik drīz būtu pieklājīgi atvadīties no Džeoda un turpināt meklējumus.
Kad Rolfs izgāja no istabas, nama saimnieks vienā rāvienā iztukšoja biķeri un tad turpināja: Es laikam jums nevarēšu palīdzēt, taču es pazīstu vairākus savas jomas pārstāvjus, kuri, iespējams… iespējams… spētu nākt jums talkā. Ja jūs man izklāstītu mazliet sīkāk, ko vēlaties nopirkt, es labāk saprastu, kuru no šīm paziņām jums ieteikt.
Neredzēdams šajā lūgumā nekādus draudus, Rorans sāka uzskaitīt to, bez kā kārvahallieši nevarēja iztikt, tad to, kas viņiem varēja noderēt, un, visbeidzot, lietas, kuras viņi gribēja, bet nekad nevarētu atļauties, ja vien neuzsmaidītu negaidīta veiksme. Brīdi pa brīdim Birgita vai Lorings atgādināja kaut ko, ko Rorans bija piemirsis, piemēram, lampu eļļu. Sajās reizēs Džeods uz mirkli pievērsās viņiem bet tad atkal ar smago plakstiņu aizēnotajām acīm arvien ciešāk uzlūkoja Roranu. Džeoda interese darīja Roranu nemierīgu; likās, ka tirgotājs zina vai vismaz nojauš, kas viņiem slēpjams.
- Cik nu es noprotu, ierunājās Džeods, kad Rorans tika galā ar visu vajadzību uzskaiti, ka ar jums vajadzīgo pietiktu, lai nogādātu vairākus simtus cilvēku līdz Feinsterai vai Arougsai… vai pat tālāk. Atzīšos, beidzamajās nedēļās esmu bijis visai aizņemts, taču neesmu dzirdējis par tādu ļaužu pulku tuvākajā apkaimē, turklāt nespēju iedomāties, no kurienes tāds varētu rasties.
Nekustīgu seju Rorans izturēja Džeoda skatienu, taču neko neatbildēja. Iekšēji viņš vārījās dusmās pats uz sevi par to, ka ļāvis Džeodam uzzināt pietiekami daudz, lai izdarītu šādu secinājumu.
Džeods paraustīja plecus. Labi, lai nu kā būtu, tā ir jūsu pašu darīšana. Kas attiecas uz pārtiku, es ieteiktu jums aprunāties ar Galtonu Tirgus ielā, bet ar visu pārējo jums varētu palīdzēt vecais Hamils ostā. Abi ir godavīri un jūs neapkrāps. Viņš pastiepās, paņēma no paplātes smalkmaizīti, nokoda kumosu un, kad bija to apēdis, vērsās pie Nolfavrela: Nu, ko, Kell, kā tev patika viesošanās Teirmā?
- Tīri labi, kungs, puisis atbildēja un pasmaidīja. Nekad nebiju redzējis tik lielu pilsētu, kungs.
- Vai tiešām?
- Jā, kungs. Es…
Juzdams, ka saruna ieguvusi bīstamu pavērsienu, Rorans pārtrauca Nolfavrelu: Es, kungs, gribēju apvaicāties, kas tas par veikaliņu līdzās jūsu mājai? Likās savādi, ka starp tik smalkām ēkām iekārtojusies tik necila bodīte.