Tad starp kareivjiem Rorans pamanīja divus uzkumpušus, greizus stāvus, kurus pazina pēc cieminieku daudzajiem stāstiem, ko bija dzirdējis pēc atgriešanās no Terinsfordas. Tie bija radījumi, kas nopostīja viņa sētu. Asinis sastinga Rorana dzīslās. Viņi kalpo Impērijai! Jauneklis jau sāka lavīties uz priekšu, pastiepdams roku pēc bultas, bet tad viņa ādas vesti satvēra Baldors un novilka Roranu pie zemes.
- Nevajag. Mūs abus nogalinās.
Rorans uzmeta biedram piktu skatienu, tad nikni izgrūda: Tie… tie ir tie nelieši… Viņš aprāvās, pamanījis, kā trīc paša rokas. Tie ir atgriezušies!
- Roran, Baldors uzstājīgi nočukstēja, tu neko nevari darīt. Klausies, viņi atrodas karaļa dienestā. Pat ja tev izdosies aizbēgt, tevi pasludinās ārpus likuma visā Impērijā, turklāt dabūs ciest visa Kārvahalla.
- Ko viņi grib? Ko viņi varētu gribēt? Karalis. Kāpēc gan Galbatorikss pieļāva mana tēva spīdzināšanu ?
- Ja viņi no Garova nedabūja to, kas viņiem vajadzīgs, un Eragons aizbēga kopā ar Bromu, tad, visticamāk, viņi ir nākuši pēc tevis. Baldors apklusa, ļaujot Roranam saprast izteikto vārdu nozīmi. Mums ir jāsteidzas atpakaļ un jābrīdina pārējie. Tad tev ir jāpaslēpjas. Zirgi ir tikai savādajiem radījumiem. Mēs nokļūsim Kārvahallā pirmie, ja skriesim.
Rorans pablenza cauri krūmiem uz bezrūpīgajiem kareivjiem. Viņa sirds mežonīgi sitās atriebes alkās, saukdama uzbrukt un cīnīties, redzēt abus nelaimes nesējus bultu caururbtus un taisnīgu sodu saņēmušus. Rorans bija gatavs krist, ja vien izdotos aizmirst sāpes un skumjas vienā vienīgā trauksmainā acumirklī. Jauneklim vajadzēja vien iznākt no slēptuves. Viss pārējais atrisinātos pats.
Tikai viens mazs solītis.
Apslāpējis vaidu, viņš sažņaudza dūri un nolaida galvu. Es nedrīkstu pamest Katrīnu. Mirkli viņš stāvēja sastindzis cieši aizmiegtām acīm, tad mokoši lēni pakāpās pāris soļu atpakaļ. Tad nu uz mājām.
Negaidīdams Baldora atbildi, Rorans slīdēja projām starp kokiem, cik ātri vien uzdrīkstējās. Kad nometne pagaisa no skatiena, viņš izlauzās uz ceļa un metās skriešus pa noblietēto zemi, pārvērzdams ātrumā vilšanos, dusmas un pat bailes.
Baldors klupšus krišus turējās viņam aiz muguras, atklātajās vietās tuvodamies biedram. Rorans palēnināja soli līdz ērtam riksītim, pagaidīja, līdz Baldors panāk viņu un sāk skriet līdzās, un tad teica: Tu brīdināsi cieminiekus. Man jāaprunājas ar Horstu. Baldors pamāja, un viņi atkal pielika soli.
Pēc divām jūdzēm abi apstājās, lai padzertos un mirkli atpūstos. Kad elsas norima, viņi turpināja ceļu pāri zemajiem pakalniem, kas apjoza Kārvahallu. Paugurainā apkārtne krietni kavēja puišu skrējienu, tomēr, par spīti tam, drīz vien pie apvāršņa parādījās viņu ciemats.
Rorans metās uz smēdes pusi, bet Baldors devās uz pilsētiņas galveno laukumu. Auļodams garām mājām, Rorans izmisīgi plānoja, kā varētu izbēgt vai arī nogalināt svešiniekus, neizraisot Impērijas dusmas.
Viņš iebrāzās smēdē brīdī, kad Horsts dzina ķīli Kvimbija ratu sānos un dziedāja:
… hei o!
Un zvanot un skanot
Dimd senā dzelzs! Nīgrā senā dzelzs.
Te sitiens, te blieziens pa zemes kauliem,
Es uzvarēšu nīgro seno dzelzi!
Ieraudzījis Roranu, Horsts sastinga ar gaisā paceltu veseri. Kas noticis, puis? Vai Baldors ievainots?
Rorans papurināja galvu un pieliecās, cenzdamies atgūt elpu. īsos, aprautos teikumos viņš izstāstīja to, ko abi bija redzējuši, un iespējamās sekas, īpaši uzsvērdams to, kas tagad bija skaidrs, dīvainie radījumi bija Impērijas uzsūtīti.
Horsts iebrauca ar pirkstiem bārdā. Tev ir jādodas projām no Kārvahallas. Paņem kaut ko ēdamu no mājas, tad aizskrien pēc manas ķēves Ivors ar lopiņu plēš celmus un tad jāj uz kalnu piekāji. Kad zināsim, ko kareivji grib, es aizsūtīšu Albrihu vai Baldoru ar ziņu.
- Ko tu teiksi, ja viņi vaicās pēc manis?
- Ka esi devies medībās un ka mēs nezinām, kad tu atgriezīsies. Tas nebūtu diži samelots, un es šaubos, vai viņi metīsies klīst pa mežu tevis meklējumos, jo baidīsies palaist garām tavu atgriešanos. Ja pieņemam, ka viņi tik tiešām meklē tevi.
Rorans pamāja, tad pagriezās un skriešus metās uz Horsta māju. Priekšnamā viņš paķēra pie sienas pakārtos ķēves seglus un somas, žigli satina segās riekšu kāļu, dažas bietes, kaltētu gaļu un maizes klaipu, tad pagrāba skārda katliņu un, pirms traukties tālāk, uz mirkli pakavējās, lai izstāstītu Elēnai, kas noticis.
Mantas veidoja neparocīgu vīstokli un traucēja, skrienot uz Ivora sētu austrumos no Kārvahallas. Ivoru viņš atrada aiz mājas, ar vītola stibu skubinot ķēvi, kas, muskuļus sasprindzinājusi, rāva no zemes nogāztas gobas skarainās saknes.
- Saņemies, mazā! sauca zemnieks. Vēl mazliet! Zirgs, sakopojis visus spēkus un iekozdamies putu klātajos laužņos, ar izšķirošo rāvienu izgāza celmu uz sāniem, tā ka tā saknes pastiepās pret debesīm kā samezglotu pirkstu puduris. Ivors pārtrauca ķēves pūliņus, pievilcis grožus un labsirdīgi paplikšķinājis zirgam pa muguru. Labi pastrādāts… Nu jau būs gana.
Rorans pa labu gabalu sveicināja sētas saimnieku un, piesteidzies tuvāk, norādīja uz ķēvi. Man vajadzēs to aizņemties. Tad jauneklis izstāstīja, ko bija nolēmuši kopā ar Horstu.
Ivors nolamājās un purpinādams sāka izjūgt ķēvi. Un tā vienmēr, tikko esmu sācis kaut ko darīt, notiek kas negaidīts un man jāmet iesāktajam miers. Kamēr neesmu ķēries pie darba, nekas tāds nenotiek. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš pikti noskatījās, kā Rorans rūpīgi apseglo zirgu.
Kad viss bija kārtībā, Rorans uzlēca tam mugurā un paņēma rokā loku. Atvaino par traucējumu, bet vajadzība izrādījās neatliekama.
- Ko tur padarīsi… Neuztraucies! Tikai uzmanies, lai tevi nenoķer.
- Uzmanīšos.
Iecirtis papēžus ķēvei sānos, Rorans vēl dzirdēja Ivora saucienu: Un nedomā slapstīties mana strautiņa augštecē!
Rorans pasmaidīja un papurināja galvu, bet pēc tam noliecās zemāk un pieplaka zirga kaklam. Drīz vien viņš sasniedza Kores piekalnes un devās augšup kalnos, kas veidoja Palankāras ielejas ziemeļu galu. Pēcāk viņš uzkāpa vēl augstāk līdz vietai, no kuras varēja vērot Kārvahallu, pats palikdams neredzams. Tad viņš piesēja zirgu un iekārtojās uz gaidīšanu.
Vērodams tumšās priedes, Rorans nodrebinājās. Atrašanās tik tuvu Korei darīja viņu nemierīgu. Tikai retais kārvahallietis uzdrošinājās spert kāju šajā kalnu grēdā, un no tiem, kam pietika dūšas, daudzi neatgriezās.
Nepagāja ilgs laiks, kad Rorans pamanīja, kā pa ceļu divās rindās aizsoļo kareivji, kuriem priekšgalā jāja divi draudīgi, melni stāvi. Kārvahallas nomalē viņus apturēja nīgru vīru pulciņš turklāt vairāki no viņiem bija bruņojušies ar kapļiem. Abas puses apmainījās ar dažām frāzēm, tad vienkārši nostājās viena pret otru kā rūcoši suņi, kuri gaida, vai kāds uzbruks pirmais. Pēc krietna brīža Kārvahallas vīri pagāja malā un ļāva nelūgtajiem viesiem doties uz ciemu.
Kas gan notiks tagad ? prātoja Rorans, pašūpodamies uz pēdām.
Līdz vakaram kareivji bija iekārtojuši nometni turpat līdzās ciematam. Viņu teltis veidoja zemu, pelēku kvartālu, ko pa brīdim izraibināja nometnes perimetru apsargājošie vīri. Nometnes centrā iekurtais milzu ugunskurs vēla dūmu mutuļus debesīs.
Arī Rorans bija iekārtojis savu apmetni un tagad vienkārši vēroja Kārvahallu un domāja. Jauneklis vienmēr bija uzskatījis, ka tajā reizē, kad svešinieki nopostīja viņa dzimto sētu, viņi atrada, ko bija meklējuši, proti, Eragona no Kores pārnesto akmeni. Tad jau viņi to tomēr nav atraduši, nosprieda Rorans. Iespējams, Eragons paguva aizbēgt ar visu akmeni… Iespējams, viņam likās, ka jābēg, lai pasargātu atradumu. Jauneklis saviebās. Tas gluži labi izskaidrotu, kāpēc Eragons bija devies projām, taču Roranam šāds skaidrojums tik un tā likās aiz matiem pievilkts. Lai kāds būtu iemesls, tam akmenim jābūt neticami vērtīgam karaļa acīs, lai sūtītu tādu vīru pulku tam pakaļ. Es nesaprotu, kas varētu padarīt to tik nozīmīgu. Varbūt tam ir kāds sakars ar burvestībām ?