Pārliecinājies, ka nemiera cēlēja ir projām, Rorans noņēma dunci no Džeoda kakla, tad atdeva ieroci Nolfavrelam un atkal apsēdās pie durvīm piestumtajā krēslā.
Džeods paberzēja kaklu un tad ironiski piebilda: Ja mums neizdosies vienoties, labāk nogaliniet mani; tā būs vienkāršāk, nevis skaidrot Helēnai, kāpēc es uz viņu sakliedzu par niekiem.
- Izsaku tev līdzjūtību, Garkāji, Lorings novilka.
- Tā nav viņas vaina… nepavisam. Viņa vienkārši nesaprot, kāpēc mūs piemeklējušas tādas likstas. Džeods nopūtās. Iespējams, pats esmu pelnījis pārmetumus, jo neuzdrošinājos viņai visu izstāstīt.
- Ko visu? Nolfavrels iepīkstējās.
- To, ka esmu vārdenu aģents. Džeods uz mirkli apklusa, vērodams kārvahalliešu apstulbušās sejas. Varbūt man būtu jāsāk no paša sākuma. Roran, iespējams, beidzamo mēnešu laikā tavas ausis ir sasniegušas baumas par jaunu Jātnieku, kas gatavs stāties pretī Galbatoriksam?
-Jā, šādas tādas pļāpas ir dzirdētas, bet es tām īsti neticu.
Džeods vilcinājās. Es nezinu, kā citādi to pateikt, Roran… taču Alagēzijā i?- jauns Jātnieks un tas ir tavs brālēns Eragons. Korē atrastais akmens īstenībā bija pūķa ola, kuru vārdeni pirms daudziem gadiem ar manu palīdzību nozaga Galbatoriksam. Pūķis pieņēma Eragonu un izšķīlās viņa aizgādībā, brālēns nosauca pūķi par Safiru. Šī iemesla dēļ razaki parādījās Palankāra ielejā pirmo reizi. Viņi atgriezās, jo Eragons bija kļuvis par bīstamu Impērijas ienaidnieku un Galbatorikss cerēja, ka, sagūstot tevi, viņiem izdosies savaldīt arī tavu brālēnu.
Rorans atgāza galvu un sāka neprātīgi, kaucoši smieties, līdz acīs sariesās asaras un vēders sāka sāpēt no krampjiem. Lorings, Birgita un Nolfavrels uzlūkoja smējēju ar izteiksmi, kas likās radniecīga bailēm, taču Roranam viņu viedoklis tobrīd bija vienaldzīgs. Viņš smējās par Džeoda apgalvojuma absurdumu. Viņš smējās par baiso iespējamību, ka tirgotāja stāstītais ir patiesība.
Dziļi, gārdzoši rīdams gaisu, Rorans pamazām atguvās, kaut gan brīdi pa brīdim viņu tomēr pārņēma ne visai līksmu spurdzienu lēkmes. Noslaucījis seju piedurknē, viņš ar skarbu smaidu lūpās paskatījās uz Džeodu. Faktiem tevis stāstītais atbilst; tas man ir jāatzīst. Bet tiem atbilst vēl savs pusducis skaidrojumu, par kuriem esmu domājis savā prātā.
Tad ierunājās Birgita: Ja Eragona akmens bija pūķa ola, no kurienes tā radās?
Ak jā, Džeods atbildēja, par šiem notikumiem es visu zinu sīki un smalki…
Iekārtojies krēslā ērtāk, Rorans, nespēdams noticēt pats savām ausīm, klausījās, kā Džeods risina fantastisku stāstu par to, ka Broms vecais īgņa Broms! reiz esot bijis Jātnieks un pat palīdzējis izveidot vārdenus, tad Džeods atklājis slepenu pazemes eju uz Urubēnu. Pēc tam vārdeni izdomājuši, kā nozagt Galbatoriksam trīs atlikušās pūķa olas, tomēr kad Broms stājies pretī Atkritēju Morzanam un nogalinājis viņu izdevies izglābt tikai vienu olu. It kā viss iepriekš stāstītais neizklausītos pilnīgi neiespējami, Džeods sāka klāstīt par vienošanos starp vārdeniem, rūķiem un elfiem, ka ola tikšot ik pa laikam nogādāta no Duveldenvārdenas uz Beoru kalniem un atpakaļ tāpēc ola un tās pavadoņi atradušies netālu no milzīgā meža, kad tiem no slēpņa uzbrucis Ēna.
Ēna gan ha! nodomāja Rorans.
Kaut arī Rorans vēl arvien nespēja noticēt tam, ko dzirdēja, viņš pievērsās Džeoda stāstam ar divkāršu uzmanību, kad sākās runa par to, kā Eragons atrada olu un uzaudzēja Safiru mežā netālu no Garova saimniecības. Tolaik arī Rorans pats bija ļoti aizņemts viņš gatavojās pārcelties uz Demptona dzirnavām
Terinsfordā taču jauneklis ļoti labi atcerējās, cik izklaidīgs bija Eragons, kā viņš katru brīvu mirkli pavadīja ārpus mājas, darot sazin ko…
Kad Džeods izskaidroja, kā un kāda iemesla dēļ gāja bojā Garovs, Rorans pārskaitās uz brālēnu kā gan viņš uzdrīkstējās turēt pūķa parādīšanos noslēpumā, ja tā nepārprotami apdraudēja visus apkārtējos?! Viņš ir vainīgs rņana tēva nāvē!
- Ko gan viņš domāja? Rorans izgrūda.
Džeods paskatījās uz jaunekli ar mierīgu izpratni un Roranu tas satracināja vēl vairāk. Tirgotājs teica: Es šaubos, vai Eragons visu saprata. Jātnieki un viņu pūķi ir saistīti tik cieši, ka parasti ir grūti nodalīt vienu no otra. Eragons vienkārši nespētu nodarīt pāri Safirai ne vairāk kā spētu no brīva prāta nozāģēt sev kāju.
- Labāk būtu to izdarījis, Rorans nomurmināja. Viņa dēļ es esmu piedzīvojis ne mazāk sāpīgus notikumus.
- Tev ir tiesības justies tā, kā jūties, Džeods piekrita, taču neaizmirsti, ka Eragons devās projām no Palankāra ielejas tādēļ, lai pasargātu tevi un pārējos kārvahalliešus. Uzskatu, ka viņam tā bija ļoti grūta izšķiršanās. No Eragona viedokļa raugoties, viņš upurēja sevi, lai parūpētos par tavu drošību un mēģinātu atriebt tava tēva nāvi. Un, kaut gan viņa bēgšana tomēr nedeva iecerēto iznākumu, domāju, sekas būtu daudz briesmīgākas, ja Eragons būtu palicis Kārvahallā.
Rorans nebilda ne vārda līdz brīdim, kad Džeods minēja iemeslu, kāpēc Broms un Eragons ieradušies Teirmā, proti, lai izpētītu pilsētas kuģu grāmatas un mēģinātu noskaidrot razaku midzeņa atrašanās vietu. Un vai viņiem tas izdevās? izsliedamies pilnā augumā, iesaucās Rorans.
- Izdevās gan.
- Nu, kur tad viņi slēpjas? Žēlīgā debess, Džeod, saki ātrāk! Tu taču saproti, cik tas man ir svarīgi!
- No ierakstiem bija acīmredzams un vēlāk es saņēmu ziņu no vārdeniem, ka Eragons apstiprinājis mūsu pieņēmumu, razaku midzenis atrodas vietā, ko sauc par Helgrindu, netālu no Drasleonas.
Rorans satraukumā sažņaudza dūrē vesera kātu. Līdz Drasleonai ir tāls ceļš, taču pie Teirmas atrodas vienīgā izmantojamā pāreja starp šejieni un Kores dienvidu galu. Ja man izdotos visus droši aizvadīt ceļā, tad es varētu doties uz šo Helgrindu, izglābt Katrīnu, ja viņa tur atrastos, un tad gar Džietas upi doties lejup uz Surdu.
Laikam Rorana domas bija atspoguļojušās viņa sejā, jo Džeods papurināja galvu: Tas nav iespējams, Roran.
-Kas?
Nav vēl piedzimis vīrs, kurš spētu vienatnē nokļūt Helgrindā. Tā ir melna, kaila klints, kurā nav iespējams uzrāpties. Turklāt neaizmirsti par razaku negantajiem lidoņiem; visticamāk, viņu ligzda atrodas tuvu Helgrindas virsotnei, nevis tās pakājē, kur tiem varētu visvieglāk uzglūnēt. Ja tā, kā tu tiksi viņiem klāt? Un, ja tomēr spētu, vai tu tiešām tici, ka varēsi pieveikt abus razakus un abus lidoņus ja vien tur to nav vairāk? Es nešaubos, ka esi varens karotājs galu galā tavās un Eragona dzīslās rit vienas asinis -, taču šie briesmoņi ir pārāk baisi, lai tos spētu pieveikt parasts mirstīgais.
Rorans papurināja galvu. Es nespēju aizmirst Katrīnu. Tas var izrādīties veltīgi, taču man jāmēģina viņu atbrīvot, pat ja tas maksātu man dzīvību.
-Ja tu aiziesi bojā, Katrīnai tas nekādi nenāks par labu, Džeods atgādināja. Ja drīkstu dot padomu: mēģini tikt līdz Surdai, kā biji iecerējis. Kad nonāksi tur, esmu pārliecināts, varēsi saukt talkā Eragonu. Pat razaki nespētu pieveikt Jātnieku un pūķi atklātā cīņā.
Rorans acu priekšā ieraudzīja milzīgos, pelēkos nezvērus, uz kuriem jāja razaki. Lai kā tas viņu sāpinātu, jauneklim nācās atzīt, ka viņš nespētu nogalināt šādus monstrus, lai cik spēcīgs vai apņēmīgs viņš būtu. Tajā mirklī, kad Rorans pieņēma šo patiesību, jauneklis beidzot noticēja Džeoda stāstam jo, ja viņš tā nerīkotos, Katrīna viņam būtu zudusi uz visiem laikiem.