- Vai ir prātīgi ļaut viņam visu stāstīt tai briesmonei? Lorings šaubījās.
Rorans paraustīja plecus. Nezinu, prātīgi vai ne, tomēr mēs nevaram viņam to liegt. Un, manuprāt, viņš neatgūs sirdsmieru, kamēr nebūs to izdarījis.
Rorans negāja uz istabu, bet devās pastaigā pa namu, instinktīvi izvairīdamies no kalpotājiem un pārdomādams Džeoda stāstīto. Viņš apstājās pie erkera loga, no kura varēja redzēt aiz mājas uzcelto stalli, un ievilka plaušās dzestro gaisu, kurā jautās dūmu smarža un tik pazīstamais kūtsmēslu smārds.
- Vai tu viņu ienīsti?
Rorans satrūkās un pagriezās durvīs stāvēja Birgita. Nākdama tuvāk, viņa cieši savilka ap pleciem lakatu.
- Ko tad? jauneklis pārvaicāja, kaut gan labi zināja, par ko Birgita jautā.
- Eragonu. Vai tu viņu ienīsti?
Rorans palūkojās tumstošajās debesīs. Es nezinu. Es ienīstu to, ka viņa rīcība kļuva par iemeslu tēva nāvei, tomēr viņš ir un paliek mans brālēns, tāpēc es viņu arī mīlu… Iespējams, ja man nebūtu vajadzīga Eragona palīdzība, lai izglābtu Katrīnu, es krietnu laiciņu negribētu neko par viņu dzirdēt.
- Tieši to pašu es izjūtu pret tevi, Dižveseri, tu reizē man esi vajadzīgs un nīstams.
Viņš iespurdzās drūmā priekā. Jā, mēs esam sasieti vienā jūgā, vai ne? Tev jāpalīdz man atrast Eragonu, lai es varētu atriebties razakiem par Kvimbija nāvi.
- Un lai pēcāk es varētu atriebties tev…
- Protams! Rorans izturēja Birgitas vērīgo skatienu, saprazdams, cik cieša ir saite, kas viņus vieno. Kopīgais mērķis, kopīgā dusmu liesma, kas ļāva viņiem rīkoties, kad citi nolaida rokas, likās sniedzam viņam savādu gandarījumu. Viņš šajā sievietē juta radniecīgu dvēseli.
Klīzdams tālāk pa māju, Rorans pie ēdamistabas izdzirdēja Džeoda balsi un apstājās. Ziņkāres dzīts, jauneklis piespieda aci spraugai pie durvju vērtnes. Džeods stāvēja pretī slaidai, gaišmatainai sievietei, kura, pēc visa spriežot, bija Helēna.
- Ja tas, ko tu apgalvo, ir patiesība, vai tu vari prasīt, lai es tev uzticos?
- Nevaru, Džeods atbildēja.
- Un tomēr tu piedāvā man kļūt par bēgli tevis dēļ?
- Reiz tu solīji pamest savu ģimeni un klīst pa plašo pasauli kopā ar mani. Tu lūdzi, lai es aizvedu tevi no Teirmas.
- Reiz. Toreiz tu ar savu zobenu un rētu man likies satriecoši pievilcīgs.
- Zobens un rēta man vēl arvien ir, viņš klusi piebilda. Es esmu pieļāvis ne vienu vien kļūdu attiecībās ar tevi, Helēna. Tagad es to apzinos. Tomēr es tevi vēl arvien mīlu un vēlos, lai tu būtu drošībā. Šeit mums nav nākotnes. Ja palikšu šeit, es tikai kaitēšu tavai ģimenei. Tu vari atgriezties pie tēva vai nākt man līdzi. Rīkojies tā, kā tev liekas labāk. Tomēr es lūdzu tevi dod man vēl vienu iespēju, uzdrošinies pamest šo pilsētu un atstāt aiz muguras rūgtās atmiņas, kas saistās ar mūsu dzīvi Teirmā. Mēs varam sākt visu no sākuma Surdā.
Sieviete krietnu brīdi klusēja. Vai tas jaunais puisis, kurš te pirms kāda laika mitinājās, patiešām bija Jātnieks?
- Patiešām. Helēna, pūš pārmaiņu vēji. Vārdeni gatavojas uzbrukumam, rūķi pulcē spēkus, un pat elfi ir sarosījušies savos senajos mājokļos. Tuvojas karš un, ja mums paveiksies, arī Galbatoriksa krišana.
- Vai tu esi vārdeniem svarīgs cilvēks?
- Viņi augstu vērtē manu ieguldījumu, palīdzot iegūt Safiras olu.
- Tātad viņi tev Surdā varētu piešķirt kādu amatu?
- Ļoti iespējams. Viņš uzlika rokas sievai uz pleciem, un viņa neatstūma Džeodu.
Tad Helēna nočukstēja: Džeod, Džeod, nesteidzini mani. Es nevaru šādu lēmumu pieņemt vienā mirklī.
- Bet vai tu par to padomāsi?
Sieviete notrīsēja. O jā. Es par to noteikti padomāšu.
Iesmeldzoties sirdij, Rorans devās projām.
Katrīna.
Pie vakariņu galda Rorans ievēroja, ka Helēnas skatiens bieži kavējas pie viņa, pētot un novērtējot un, jauneklis bija pārliecināts, salīdzinot viņu ar Eragonu.
Pēc vakariņām Rorans pasauca Mandeļu un izveda viņu pagalmiņā aiz mājas.
- Kas noticis? Mandels apvaicājās.
- Es gribēju aprunāties ar tevi zem četrām acīm.
- Par ko?
Rorana pirksti pārslīdēja pār vesera ieliekto galvu, un viņš iedomājās, ka jūtas gluži kā Garovs toreiz, kad tēvs izklāstīja viņam savus uzskatus par atbildību; Rorans pat juta, ka uz mēles gulstas tie paši vārdi. "Un tā viena paaudze nomaina otru," viņš nodomāja. Tu pēdējā laikā esot cieši sadraudzējies ar jūrniekiem.
- Viņi taču nav mūsu ienaidnieki. Mandels bija gatavs aizstāvēties.
- Šobrīd visi ir mūsu ienaidnieki. Kloviss un viņa vīri kuru katru mirkli var nostāties pret mums. Tiesa, tā būtu tikai puse nelaimes, bet kopā ar jūrniekiem pavadītais laiks ir licis tev aizmirst savus pienākumus. Mandels saspringa, un puiša vaigi piesarka, taču viņš nemēģināja noliegt Rorana pārmetumu, tā nopelnīdams vecākā biedra cieņu. Rorans gandarīts pajautāja: Kas, Mandel, ir svarīgākais, ko mēs šobrīd spējam darīt?
- Aizsargāt mūsu ģimenes.
- Tiesa. Un kas vēl?
Mandels mirkli vilcinājās, tad atzinās: Es nezinu.
- Mēs varam palīdzēt cits citam. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot. Mani īpaši sarūgtināja, ka tu esot kauliņos nospēlējis pārtiku, tā apdraudot visu ciematu. Labāk aizvadi laiku medījot, nevis mētājot kauliņus vai nažus. Tagad, kad tavs tēvs ir miris, tev ir jārūpējas par mammu un mazajiem. Viņi paļaujas uz tevi. Vai tas tev ir skaidrs?
- Skaidrs, aizlūzušā balsī atbildēja Mandels.
- Vai kaut kas tāds vēl notiks?
- Nekad.
- Lieliski. Galu galā es tevi pasaucu šurp, nejau lai strostētu. Tu izskaties apķērīgs puika, tāpēc vēlos tev uzticēt ko tādu, ko neuzticētu nevienam citam, izņemot sevi pašu.
- Es klausos!
- Es vēlos, lai rīt no rīta tu atgriezies nometnē un nodod ziņu Horstam. Džeodam ir aizdomas, ka spiegi uzmana viņa māju, tāpēc ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka tev neviens neseko. Vispirms tiec ārā no pilsētas, tad sajauc pēdas, ja kāds mēģina tev dzīties pakaļ. Ja nav citas izejas, nogalini sekotāju. Kad satiksi Horstu, izstāsti viņam… Kamēr Rorans izklāstīja norādes, viņš vēroja, kā Mandela sejā izbrīnu nomaina šoks, bet šoku apbrīns.
- Un ja nu Kloviss nepiekritīs? Mandels vaicāja.
- Tad naktī salauziet liellaivu stūres, lai tās kļūtu nevadāmas. Ne visai jauka rīcība, taču, ja Kloviss vai kāds no viņa vīriem tiks līdz Teirmai pirms tevis, sekas var būt briesmīgas.
- Es gādāšu, lai tas nenotiktu, Mandels apņēmās.
Rorans pasmaidīja. Lieliski. Apmierināts, ka izdevies tikt
galā ar Mandela uzvedību, un pārliecināts, ka puisis izdarīs visu iespējamo, lai nogādātu ziņas Horstam, Rorans iegāja atpakaļ namā un, pirms doties pie miera, novēlēja saimniekam labu nakti.
Rorans un pārējie uz Teirmu atnākušie kārvahallieši, izņemot Mandeļu, nākamo dienu aizvadīja Džeoda namā, izmantodami aizkavēšanos, lai atpūstos, savestu kārtībā ieročus un vēlreiz pārspriestu pārdrošo ieceri.
Laikā starp saullēktu un vakara krēslu viņi vairākkārt redzēja Helēnu steidzam no vienas telpas uz nākamo; vēl biežāk ciematnieki manīja Rolfu un viņa pērļainos zobus; Džeoda savukārt mājās nebija sirmais tirgotājs bija devies pastaigā pa pilsētu, lai šķietami nejauši satiktos ar vairākiem vīriem, kuriem viņš uzticējās un kurus vēlējās iesaistīt karakuģa nolaupīšanā.