Atgriezies mājās, viņš ziņoja Roranam: Mēs varam rēķināties ar vēl pieciem roku pāriem. Cerēsim, ka ar to būs gana. Atlikušo vakara daļu Džeods aizvadīja kabinetā, sagatavodams šādus tādus juridiskus papīrus un nokārtodams jautājumus, kurus varēja pagūt nokārtot.
Trīs stundas pirms saullēkta Rorans, Lorings, Birgita, Ģertrūde un Nolfavrels piecēlās un, cīnīdamies ar milzu žāvām, sapulcējās tirgotāja nama priekštelpā. Tur viņi ietinās garos apmetņos un paslēpa sejas. Kad Džeods piebiedrojās kārvahalliešiem, viņam pie sāniem karājās rapieris. Rorans nosprieda, ka šaurais asmens piestāv slaikajam vīram un atgādināja Džeodam, kas viņš īstenībā ir.
Džeods aizdedzināja luktura dakti un pacēla gaismekli. Vai esam gatavi? viņš vaicāja. Kārvahallieši pamāja. Tad Džeods atbīdīja durvju bultu un viņi izgāja uz tukšās ielas. Tirgotājs mirkli aizkavējās aiz ciematniekiem un pameta ilgpilnu skatienu uz kāpnēm, kas atradās pa labi no viņa, taču Helēna tā arī neparādījās. Džeods nodrebinājās, izgāja no savas mājas un aizvēra durvis.
Rorans uzlika plaukstu vīram uz rokas. Kas darīts, tas darīts.
Es zinu.
Viņi sīkā riksī devās cauri tumšajai pilsētai, palēninādami soli tikai tad, kad sastapās ar sargiem vai kādu citu nakts radību tiesa, vairums nozuda kā ēnas, tikko pamanīja nācēju pulciņu.
Reiz viņi dzirdēja soļus uz blakus esošās mājas jumta. Pilsēta ir uzbūvēta tā, Džeods paskaidroja, ka zagļiem ir ļoti viegli pārvietoties, pārlecot no jumta uz jumtu.
Nonākuši pie Teirmas austrumu vārtiem, viņi atkal pagausināja soli. Šie vārti veda uz pilsētas ostu, tāpēc tos slēdza tikai četras stundas naktī, lai nekaitētu tirdzniecībai un kravu pārvadājumiem. Patiešām par spīti agrajai stundai, cauri vārtiem jau staigāja pirmie vīri.
Lai gan Džeods bija viņus brīdinājis, ka sargi reizēm mēdz iztaujāt nācējus, bet, kad kārvahalliešu priekšā nolaidās pīķi un kareivis vaicāja, kurp šie dodoties, Roranu pārņēma bailes. Viņš mēģināja rīt siekalas izkaltušajā mutē un centās stāvēt nedīdoties, kamēr vecākais karavīrs pētīja Džeoda padoto vīstokli. Pēc gara pārdomu brīža sargs pamāja un atdeva pergamentu tirgotājam. Jūs varat iet.
Kad gājēji bija nonākuši līdz piestātnei un sargi vairs nevarēja viņus sadzirdēt, Džeods atviegloti nopūtās: Labi gan, ka viņš neprata lasīt.
Seši ceļotāji apstājās uz miklajām laipām un sāka gaidīt. Drīz cits pēc cita no miglas, kas klāja krastu, parādījās Džeoda vīri. Viņi bija drūmi un klusi, bizēs sapītie mati sniedzās pāri lāpstiņām. Rorans ar cieņu noskatījās uz pamatīgajām, ar darvu notrieptajām plaukstām un daudzajām rētām. Jauneklim jūrnieki likās uzticami un viņš juta, ka arī viņš ir izpelnījies jūras vilku cieņu. Taču Birgita vīriem nepatika.
Viens no jūrniekiem, plecīgs milzenis, pameta ar īkšķi uz viņas pusi un pārmeta Džeodam. Tu neteici, ka uz kaušanos ņemsi līdzi sievišķi. Kā gan lai es cīnos, ja man pa kājām maisās tās lauķes brunči?
- Neuzdrīksties tā runāt par viņu, caur sakostiem zobiem nošņācās Nolfavrels.
- Ak, te ir arī viņas kucēns?
Džeods mierīgā balsī sacīja: Birgita ir stājusies pretī razakiem. Un viņas dēls jau ir nogalinājis vienu dūšīgu Galbatoriksa algotni. Vai tu, Utar, vari ar to palepoties?
- Lāgā tas nav, galvu nošūpoja kāds cits jūrnieks. Es nejūtos īsti droši, kad bābietis blakus. Šīs tikai pievelk nelaimi. Dāmai nevajadzētu…
Tomēr teikumu viņš nepaguva pabeigt, jo tajā mirklī Birgita izdarīja ko pagalam "nedāmīgu". Panākusies soli uz priekšu, viņa iespēra Utaram starp kājām, tad sagrāba otru vīru un piespieda nazi šim pie kakla. Mirkli paturējusi jūrnieku iespiestu zem varenās paduses, lai visi redzētu, ko viņa spēj, Birgita atlaida savu gūstekni. Utars tikmēr vāļājās pa piestātnes dēļiem dūšīgajai kārvahallietei pie kājām, turēdams savu vīrieša mantību un bārstīdams nešpetnus lāstus.
- Vai vēl kādam ir iebildes? Birgita vēlējās zināt. Viņai līdzās, pārsteigumā par mātes apņēmīgo rīcību ieplētis muti, stāvēja Nolfavrels.
Rorans pavilka kapuci zemāk priekšā sejai, lai slēptu smaidu. Labi, ka jūrnieki nepamanīja Ģertrūdi, viņš nodomāja.
Kad uz Birgitas izaicinājumu neviens neatbildēja, Džeods sacīja: Vai jūs atnesāt to, ko es lūdzu? Jūrnieki izvilka no azotes pa smagai, īsai vālei un virves ritulim.
Tā bruņojušies, viņi lavījās cauri ostai uz "Pūķa spārna" pusi, darīdami visu iespējamo, lai viņus nepamanītu. Rorans nesa savu lukturi aizvērtu. Pie karakuģa doka viņi paslēpās aiz noliktavas un brīdi vēroja, kā šurpu turpu pa klāju šūpojas gaismiņas sargu rokās. Tiltiņš, kas pa dienu veda uz krastu, pa nakti bija pacelts.
- Atcerieties, Džeods čukstus atgādināja, galvenais, lai līdz brīdim, kad būsim gatavi pacelt buras, nevienam neizdotos sacelt trauksmi.
- Divi vīri uz klāja, divi zem? Rorans pārjautāja.
Utars atbildēja: Tā ir pieņemts.
Rorans un Utars noģērbās līdz apakšbiksēm, apsēja pāris virves līkumu un vāli ap vidukli Rorans savu veseri atstāja krastā -, tad aizsteidzās uz doka tālo galu, kur sargi viņus neredzēja, un lēnām iebrida ledainajā ūdenī.
- Brr, kā man nepatīk šis darbiņš! Utars nodrebinājās.
- Vai tev jau ir nācies darīt ko līdzīgu?
Jau ceturtā reize. Kusties, citādi nosalsi!
Tverdamies pie glumajiem pāļiem, kas balstīja piestātni, viņi aizpeldēja atpakaļ līdz vietai, kur sākās akmens mols, kas veda uz "Pūķa spārnu", tad pagriezās pa labi. Utars, pieliecies tuvāk, iečukstēja Roranam ausī: Es ņemšu labās puses enkuru. Rorans pamāja, ka sapratis jūrnieku.
Tad abi ienira melnajā ūdenī un aizpeldēja katrs uz savu pusi. Utars kā varde panira zem kuģa priekšvadņa, bet Rorans devās taisnā ceļā pie kreisā enkura un pieķērās pie tā resnās ķēdes. Viņš no vidukļa atraisīja vāli un saņēma to starp zobiem gan lai atbrīvotu rokas, gan lai zobi no aukstuma neklabētu, tad sāka gaidīt. Raupjais metāls izsūca siltumu no viņa rokām tikpat ātri kā ledus.
Nepagāja ne trīs minūtes, kad Rorans izdzirda Birgitas zābakus noklaudzam viņam virs galvas drošsirdīgā kārvahalliete aizgāja līdz mola galam un, nostājusies pretī "Pūķa spārna" vidum, sāka sarunāties ar kuģa sargiem. Tagad atlika cerēt, ka viņai izdosies novērst kareivju uzmanību no burinieka priekšgala.
Uz priekšu!
Rorans sāka vilkties augšup pa ķēdi. Labais plecs vietā, kur bija iecirtis razaks, dega kā ugunī, tomēr jauneklis nelikās par to ne zinis. Ticis līdz iluminatoram, pa kuru enkura ķēde nozuda kuģa iekšienē, Rorans pa ribām, kas balstīja izkrāsoto priekšvadņa figūra, uzrāpās uz klāja. Utars pilēdams un elsodams viņu jau gaidīja.
Satvēruši vāles, viņi, pārskriedami no aizsega uz aizsegu, lavījās uz kuģa vidu, līdz nonāca pēdas desmit aiz sargkareivjiem. Vīri, pārliekušies pār margām, bezrūpīgi čaloja ar Birgitu.
Vienā acumirklī Rorans un Utars izlēca no savas slēptuves un iezvēla abiem pa galvu, pirms tie paguva izraut zobenu. Birgita uz mola pamāja Džeodam un pārējiem, tad viņi kopīgiem spēkiem nolaida tiltiņu un Utars to ar virvi piesēja pie kuģa margām.
Kad Nolfavrels uzskrēja uz klāja, Rorans pasvieda viņam virvi. Sasien viņus kārtīgi! Un aizbāz mutes arī.
Tad visi, izņemot Ģertrūdi, nokāpa zem klāja, lai sameklētu pārējos sargus. Kārvahallieši atrada vēl četrus vīrus naudzini, bocmani, pavāru un pavāra palīgu un izcēla šos no gultām. Tie, kuri mēģināja pretoties, saņēma vieglu belzienu pa galvu, tad visus cieši sasēja. Birgita atkal pierādīja, ka nav ar pliku roku ņemama, viņa pati notvēra divus "Pūķa spārna" vīrus.