Džeods lika nelaimīgos gūstekņus sarindot uz klāja, lai viņus varētu viegli pieskatīt, tad piekodināja: Mums ir daudz darāmā un maz laika. Roran, kapteinis uz "Pūka spārna" ir Utars. Gan tev, gan parejiem jāpilda viņa pavēles.
Nākamās divas stundas uz klāja kūsāja rosība. Kamēr jūrnieki sagatavoja takelāžu un buras, Rorans ar pārējiem kārvahalliešiem atbrīvoja tilpnes no nevajadzīgās kravas, piemēram, nekārstas vilnas ķīpām. Tās uzmanīgi nolaida pāri bortam ūdenī, lai kāds nejauši neizdzirdētu plunkšķus. Lai satilpinātu uz "Pūķa spārna" visu ciematu, vajadzēja pēc iespējas vairāk brīvas vietas.
Brīdī, kad Rorans sēja virvi ap mucu, pēkšņi atskanēja kluss, taču bažīgs uzsauciens: Kāds nāk! Visi, kas atradās uz klāja, izņemot Džeodu un Utaru, nometās garšļaukus un nolika ieročus pa tvērienam. Kājās palikušie vīri sāka staigāt pa kuģa klāju, it kā būtu sargi. Rorana sirds draudēja izlēkt ārā pa muti, kamēr viņš nekustīgi gulēja uz klāja dēļiem, prātodams, kas tagad notiks. Kad Džeods uzrunāja nācēju, Rorans aizturēja elpu… tad soļi noklaudzēja uz tiltiņa.
Nācēja bija Helēna.
Džeoda sieva bija tērpusies vienkāršā kleitā, matus paslēpusi zem lakatiņa un uz pleca nesa rupja auduma maisu. Nebilduši ne vārda, viņa aiznesa savas mantas uz kopkajīti un atgriezusies nostājās līdzās Džeodam. Rorans nosprieda, ka nekad iepriekš nav redzējis laimīgāku cilvēku.
Debesis virs Kores virsotnēm tik tikko bija sākušas sārtoties, kad viens no jūrniekiem, kas kārtoja takelāžu, norādīja uz ziemeļiem un uzsvilpa, lai dotu ziņu, ka pamanījis kārvahalliešus.
Rorans sāka kustēties vēl ātrāk. Laika vairs nebija. Viņš steigšus uzkāpa uz klāja un paskatījās uz tumšo cilvēku rindu, kas tuvojās gar krastu. Šī viņu plāna daļa bija iespējama tikai tāpēc, ka atšķirībā no citām piekrastes pilsētām Teirmai arī jūras pusē bija mūris, kas pasargāja to no biežajiem pirātu uzbrukumiem. Tas nozīmēja, ka ostu un tās ēkas nekas nenorobežoja un ciematniekiem bija iespēja bez traucēkļiem sasniegt "Pūķa spārnu".
- Pasteidzamies, pasteidzamies, pasteidzamies! skubināja Džeods.
Pēc Utara pavēles jūrnieki iznesa uz klāja krietnu skaitu lielajām ballistām paredzēto šķēpu, kā arī vairākas mucas stipri smirdošas darvas. Atsituši mucas, vīri nozieda ar darvu šķēpu augšdaļu. Tad viņi uzvilka un pielādēja klāja labās puses ballistas. Lai uzvilktu milzīgā ieroča stiegru, diviem vīriem nācās nopūlēties vaiga sviedros.
Kārvahallieši bija nogājuši divas trešdaļas ceļa līdz kuģim, kad Teirmas mūrus sargājošie kareivji pamanīja viņus un sāka pūst trauksmi. Pirms apklusa pirmās tauru skaņas, Utars ierēcās: Aizdedziniet šķēpus un šaujam!
Atrāvis vaļā Džeoda lukturi, Nolfavrels metās no ballistas pie ballistas, ar gaismekļa liesmu aizdedzinādams darvas klātos šķēpus. Tikko lādiņš uzliesmoja, pie ballistas stāvošais vīrs parāva auklu, kas atbrīvoja stiegru, un šķēps ar smagu būkšķi aizlidoja pilsētas ostas virzienā. Divpadsmit no "Pūķa spārna" izšautie uguns apņemtie šķēpi ķēra gan kuģus, gan ēkas līdzīgi rēcošiem, sarkani nokaitētiem meteorītiem, kas nokrituši no debesīm.
- Pārlādēt ballistas! Utars pavēlēja.
Atkal nočīkstēja divpadsmit milzīgie loki tur vīri atvilka vītās stiegras. Ballistās tika ielādēti jauni šķēpi. Nolfavrels vēlreiz apskrēja visus šaujamrīkus. Rorans juta, kā nodreb klājs, kad no tuvākās ballistas ostas virzienā aizšāvās nāvējošā bulta.
Drīz vien piekraste bija pārvērtusies ugunīgā sienā, kas neļāva kareivjiem cauri Teirmas austrumu vārtiem nokļūt līdz "Pūķa spārnam". Rorans bija cerējis, ka dūmi paslēps kuģi no loka šāvējiem, kuri tagad bija sapulcējušies uz mūriem, taču tas aizņēma krietnu laiciņu; vairāki desmiti bultu sasniedza takelāžu, un viena šautra iedūrās klājā Ģertrūdei pie kājām. Tikai tad dūmu mākonis pilnībā aizsedza kuģi.
- Šaujiet, kur pagadās! Utars nobļāva, stāvēdams kuģa priekšgalā.
Kārvahallieši klupdami krizdami skrēja pa krastu. Kad viņi nonāca līdz mola ziemeļu galam, vairāki cilvēki saļima viņus ķēra Teirmas kareivju bultas. Bērni bailēs raudāja. Tad ciematnieki metās uz priekšu ar jaunu sparu. Rībinādami pa piestātnes dēļiem, viņi steidza garām degošajām noliktavām un arvien tālāk pa molu. Drīz vien elsojošais pūlis sasniedza kuģi un milzu murskulī sāka velties uz klāja.
Birgita un Ģertrūde virzīja kārvahalliešu straumi uz priekšgala un pakaļgala lūkām. Pāris minūšu laikā katrs kuģa brīvais stūrītis bija aizpildīts ar cilvēkiem, sākot no kravas tilpnes un beidzot ar kapteiņa kajīti. Tie, kuriem neatradās vieta lejāk, palika uz klāja, saspiedušies ciešā pulciņā un aizsegušies ar Fiska vairogiem.
Kā Rorans bija norādījis Horstam nosūtītajā lūgumā, dūšīgākie Kārvahallas vīri sapulcējās pie grotmasta un gaidīja rīkojumus. Rorans pamanīja starp viņiem Mandeļu un ar lepnumu pamāja puisim.
Tad Utars pamāja vienam no jūrniekiem un norēja pavēli:
- Bonden! Triec tās sauszemes žurkas pie vinčām, paceliet enkurus un tad visi pie airiem! Un darām visu divreiz ātrāk nekā parasti! Tad viņš vērsās pie vīriem, kas rosījās pie ballistām. Puse pie kreisā borta ballistām! Gādājiet, lai mums netiek klāt ar abordāžas āķiem!
Rorans bija viens no tiem, kas pārgāja uz kuģa pretējo pusi. Kamēr viņš gatavoja šāvienam ballistas, kuģi cauri kodīgajiem dūmiem sasniedza vairāki atpalicēji. Līdzās Džeods un Helēna pa tiltiņu noripināja uz doka visus sešus gūstekņus.
Drīz vien enkuri bija pacelti, tiltiņa virves pārcirstas un zem kājām sāka dunēt bungas, norādīdamas ritmu, kādā jācilā airi. Ļoti lēnām "Pūķa spārns" pagriezās pa labi, pret atklāto jūru, un tad, pamazām uzņemdams ātrumu, aizslīdēja no mola.
Rorans kopā ar Džeodu aizgāja līdz kuģa pakaļgalam, kur viņi brīdi vēroja liesmojošo elli, kas aprija ikvienu degošu priekšmetu starp Teirmu un okeānu. Aiz dūmu segas kā plakans, uzburbis, oranžs disks pāri pilsētai debesīs cēlās saule.
"Cik cilvēku es tagad esmu nogalinājis?" Rorans iedomājās.
It kā atbildēdams uz domās izteikto jautājumu, Džeods noteica:
- Uguns nodarīs postu daudziem nevainīgiem cilvēkiem.
Vainas apziņa lika Roranam atbildēt spīvāk, nekā viņš bija gribējis: Vai tad tu labprātāk sēdētu lorda Risthārta cietumā? Es šaubos, vai daudzus ievainos uguns, un, pat ja kāds apdedzināsies, tam nevajadzētu būt nekam nāvējošam. Ja mēs kristu Impērijas nagos, mūsu izredzes izdzīvot būtu krietni mazākas.
- Roran, es iztikšu bez tavām pamācībām. Es pats lieliski zinu visus "par" un "pret". Mēs rīkojāmies tā, kā mums bija jārīkojas. Tikai neprasi, lai es izjustu gandarījumu par ciešanām, kuras esam nodarījuši, lai nogādātu sevi un savējos drošībā!
Ap pusdienlaiku airi jau bija ievilkti kuģī un "Pūķa spārns" traucās uz priekšu ar buru spēku, labvēlīga ziemeļu vēja nests. Brāzmas lika takelāžai virs galvas pa brīdim dobji iezumēties.
Kuģis bija pārpildīts līdz pēdējai iespējai, taču Rorans bija pārliecināts, ka, mazliet piekārtojot steigā samestās mantas un rūpīgāk izvietojot cilvēkus, viņiem izdosies sasniegt Surdu, neciešot no milzīgām neērtībām. Lielākās galvassāpes varēja sagādāt vienīgi ierobežotās pārtikas devas; lai nodrošinātos pret badu ceļojuma otrā pusē, tām bija jābūt stipri niecīgām. Turklāt, atrodoties tik cieši citam pie cita, varēja viegli izplatīties dažādas kaites.