Pāžam bija vajadzīgs mirklis, lai sakopotu domas. Karalis Orins vēlējās, lai jūs apciemotu viņu padomes zālē, jo esot saņemtas svarīgas ziņas no Impērijas.
- Vai tas ir viss?
- Jā, kundze.
-Man ir jāiet. Triāna, tev ir zināms, kas jādara. Kaptein, norīkojiet vienu no saviem vīriem, lai viņš aizvāc Dreila ķermeni!
- Klausos, kundze.
- Un palūdziet, lai jūsu kareivis sameklē kalponi Fariku vajadzētu iztīrīt manu kabinetu.
- Un kā ar mani? piešķiebusi galvu, apvaicājās Elva.
- Tu, Nasuada sacīja, nāksi man līdzi. Protams, ja tu jūties pietiekami labi, lai man sekotu.
Meitenīte atmeta galvu, un no mazās, apaļās mutītes atskanēja ledaini smiekli. Es esmu gana stipra. Un tu?
Nelikdamās ne zinis par jautājumu, Nasuada sargu pavadībā devās uz karaļa padomes zāli. Karstumā pils akmeņi smaržoja pēc zemes. Aizmugurē skanēja Elvas solīšu tipināšana, un Nasuadai sagādāja dīvainu prieku apziņa, ka spokainajam bērnam nākas teju skriet, lai piemērotos pieauguša cilvēka garajiem soļiem.
Sargi palika priekštelpā pie padomes zāles, bet Nasuada un Elva iegāja pa durvīm. Zāle bija ļoti vienkārša, pat skarba, it kā atspoguļotu Surdas kareivīgo dabu. Nelielās valsts valdnieki zeltu tērēja, lai aizsargātu savu tautu un gāztu no troņa Galbatoriksu, nevis lai greznotu Boromeo pili ar tukšiem vizuļiem, kā to bija izdarījuši rūķi Troņheimā.
Telpā atradās rupji tēsts, pēdas divpadsmit garš galds, uz kura bija izklāta liela Alagēzijas karte. Katrā stūrī bija iedurts pa duncim. Kā pieņemts, galda galā sēdēja Orins, bet tālāk bija izkārtojušies viņa daudzie padomnieki. Nasuada zināja, ka ne viens vien no šiem padomniekiem kaismīgi ienīst viņu. Zālē atradās arī Vecajo padomes locekļi. Kad Jormundurs paskatījās uz savu pavēlnieci, Nasuada ievēroja viņa norūpējušos vaigu un secināja, ka Triāna paguvusi pastāstīt viņam par Dreilu.
-Jūsu Augstība, vai aicinājāt mani?
Orins piecēlās. Aicināju gan. Mēs tagad… Ieraudzījis Elvu, karalis aprāvās pusvārdā. Ak jā, Zaigojošā Pierīte. Man līdz šim nav bijusi iespēja pieņemt tevi audiencē, taču esmu daudz dzirdējis par tavām spējām un, jāatzīstas, ļoti vēlējos tevi satikt. Vai manis piešķirtās telpas tevi apmierina?
- Paldies, Augstība, tās ir ļoti ērtas. Kad no meitenītes mutes atskanēja savādā pieauguša cilvēka balss, visi pie galda sēdošie sarāvās.
Premjerministrs Irvins, izslējies savā krēslā, norādīja ar drebošu pirkstu uz Elvu. Kāpēc jūs atvedāt uz šejieni šo… šo radījumu!
- Jūs piemirstat labas manieres, kungs, Nasuada atbildēja, lai gan gluži labi saprata vīra izjūtas.
Orins sarauca pieri. Jā, Irvin, jums vajadzētu savaldīties. Tiesa, Nasuada, premjera teiktajā ir arī daļa patiesības; mēs nevaram ļaut bērnam piedalīties mūsu sēdē.
- Impērija, vārdenu pavēlniece paziņoja, tikko mēģināja mani noslepkavot. Telpu pāršalca pārsteiguma saucienu atbalsis. Ja ne Elvas izlēmīgā rīcība, es būtu mirusi. Tāpēc es viņai pilnībā uzticos; turpmāk, lai kur es ietu, viņa nāks man līdzi. -Lai nu viņi lauza galvu, ko īsti Elva spēj.
- Kādas briesmīgas ziņas! iesaucās karalis. Vai jums izdevās notvert vaininieku?
Redzēdama valdnieka padomnieku ziņkārīgās sejas, Nasuada saminstinājās. Augstība, es labprāt jums izklāstīšu notikušo visos sīkumos, kad paliksim divatā.
Šī atbilde likās apbēdinām Orinu, taču viņš neuzstāja. Ļoti labi. Bet sēdieties, sēdieties! Mēs tikko saņēmām ļoti satraucošu ziņojumu. Kad Nasuada apsēdās galda otrā galā pretī Orinam un Elva piemetās viņai aiz muguras, karalis turpināja: Izskatās, ka mūsu spiegiem Gileadā ir bijis nepareizs priekšstats par Galbatoriksa armijas lielumu un izvietojumu.
- Kas liek jums tā uzskatīt?
- Viņi domāja, ka viltvārža armija atrodas Gileadā, taču viens no mūsu cilvēkiem Urubaenā ziņo, ka pirms pusotras nedēļas garām galvaspilsētai uz dienvidiem devies milzīgs karapulks. Esot bijusi nakts, tāpēc viņš nav pārliecināts par kareivju skaitu, taču mūsu izlūks uzsvēra, ka to ir bijis krietni vairāk par sešpadsmit tūkstošiem kareivju, kas, mūsuprāt, veidoja Galbatoriksa armijas mugurkaulu. Viņš pieļāva iespēju, ka karapulkā esot bijuši simts tūkstoši vai pat vairāk vīru.
Simts tūkstoši! Nasuadai pakrūtē iegula milzīgs, auksts baiļu akmens. Vai jūsu avots ir uzticams?
- Līdz šim viņa sniegtās ziņas nav bijis pamata apšaubīt.
- Es īsti nesaprotu, Nasuada nogrozīja galvu, kā gan Galbatorikss spēja pārvietot tik milzīgu armiju, mums nezinot?
Vezumnieku kolonnām vien vajadzēja stiepties vairāku jūdžu garumā. Mums bija skaidrs, ka viņš pulcina karaspēku, taču nekas neliecināja, ka Impērija jau ir gatava raidīt šo armiju cīņā.
Uzsitis pa galdu, lai vairāk uzsvērtu savus vārdus, ierunājās Falberds: Mēs esam piekrāpti. Visticamāk, mūsu izlūkiem ar maģijas palīdzību iedvests, ka armija vēl arvien atrodas Gileadas barakās.
Nasuada juta, kā viņa nobāl. Vienīgais, kurš spētu tik ilgi uzturēt šāda mēroga ilūziju…
- …ir pats Galbatorikss, Orins pabeidza viņas vietā. Tāds bija arī mūsu secinājums. Tas nozīmē, ka viltvārdis beidzot ir izlīdis no midzeņa, lai dotos pret mums atklātā cīņā. Arī tagad, kamēr mēs spriežam par turpmāko rīcību, viņa melnie spēki tuvojas Surdai.
Irvins paliecās uz priekšu. Tagad mums ir jāizlemj, ko darīt. Protams, mēs nevaram atstāt šos draudus bez ievērības, bet kā mums rīkoties? Kur? Kad? Mūsu armija vēl nav gatava tāda mēroga karagājienam, bet jūsu spēki, lēdija Nasuada, jūsu vārdeni, jau ir izbaudījuši kara nežēlīgo dunu.
- Ko jūs ar to vēlaties teikt? Vai to, ka mums ir jāatdod savas dzīvības par jūsu brīvību ?
- Es tikai secināju acīmredzamo. Uztveriet to, kā vēlaties.
Tad ierunājās Orins: Ja būsim vieni, tik milzīga armija mūs
sakaus. Mums ir jāmeklē sabiedrotie un, lai stātos pretī Galbatoriksam, mums būs vajadzīga Eragona palīdzība. Nasuada, vai varat nosūtīt kādu viņam pakaļ?
- Es tā arī rīkotos, ja vien spētu, taču līdz brīdim, kad atgriezīsies Arja, man nav nekādu iespēju sazināties ar elfiem vai izsaukt Eragonu.
- Tādā gadījumā, Orins noteica dobjā balsī, mums jācer, ka viņa ieradīsies Aberonā, pirms būs par vēlu. Laikam jau mēs nevaram rēķināties, ka elfi mūs atbalstīs šajā kampaņā. Pat ja pūķis spētu šķērsot daudzās līgas starp Elesmēru un mūsu galvaspilsētu vanaga ātrumā, elfi nepagūtu sapulcināt karapulkus un nokļūt līdz šejienei pirms Impērijas armijas. Tas nozīmē, ka mēs varam cerēt tikai uz rūķiem. Es zinu, ka vārdeni daudzus gadus uztur draudzīgas attiecības ar Hrotgaru; vai nosūtīsiet viņam palīdzības lūgumu mūsu visu vārdā? Viņi taču vienmēr ir solījuši nākt talkā, kad pienāks liktenīgā stunda.
Nasuada pamāja. Duvrangragātai ir vienošanās ar vairākiem rūķu magiem, kas ļauj zibenīgi apmainīties ar ziņām. Es nodošu viņiem jūsu mūsu lūgumu. Un es lūgšu, lai Hrotgars nosūta ziņnesi uz Serisu, lai nodotu elfiem jaunumus par pēdējo notikumu pavērsienu, lai viņi vismaz būtu brīdināti.
Labi. No Farthenduras ir pamatīgs ceļš veicams, taču, ja mums izdotos aizkavēt Impērijas armiju kaut uz nedēļu, rūķi varētu pagūt ierasties laikus.
Sarunas turpinājums izvērtās visai drūms. Pastāvēja vairākas taktikas, kas ļautu sakaut lielāku bet ne labāk apmācītu armiju, taču neviens no klātesošajiem nespēja iedomāties, kā pieveikt Galbatoriksu, jo īpaši tāpēc, ka salīdzinājumā ar vecā karaļa spēkiem Eragona spēki vēl arvien likās ļoti vāji. Niecīga cerība uz panākumu varēja būt tikai tad, ja izdotos Eragonam palīgā raidīt pēc iespējas lielāku burvju pulku gan cilvēkus, gan rūķus un tad piespiest Galbatoriksu vienu stāties pretī šiem apvienotajiem spēkiem. "Šai iecerei ir kāds būtisks trūkums," Nasuada nodomāja. "Tad, kad Galbatorikss iznīcināja Jātniekus, viņš pieveica krietni rūdītākus pretiniekus, turklāt kopš tā laika viltvārdis ir kļuvis vēl spēcīgāks." Vārdenu pavēlniece bija pārliecināta, ka arī pārējie to apzinās. "Protams, ja mūsu rindās būtu arī elfu zintnieki, uzvaras kausi varētu nosvērties uz mūsu pusi. Taču bez tiem… Ja mēs nespēsim pieveikt Galbatoriksu, atliks tikai viena iespēja bēgt no Alagēzijas pāri plašajai jūrai un atrast jaunu zemi, kur uzsākt jaunu dzīvi. Un tur gaidīt viņa nāves brīdi. Pat karalis taču nevarēja dzīvot mūžīgi. Vienīgais, par ko cilvēks varēja būt drošs, bija apziņa, ka viss ir pārejošs."