Pārsprieduši taktiku, viņi pievērsās loģistikai, taču sarunas turpinājums pārvērtās dzēlīgā vārdu karā starp Vecajo padomi un Orina padomniekiem par pienākumu sadali starp vārdeniem un Surdu: kam jāmaksā par vienu vai otru darbu, kam jānodrošina pārtika strādniekiem, kas veic abām pusēm vajadzīgus darbus, kam jāapgādā attiecīgās puses kareivji un vēl par daudziem jo daudziem citiem jautājumiem.
Piktā strīda vidū Orins izvilka aiz jostas aizbāztu pergamenta vīstokli un uzrunāja Nasuadu: Ja reiz runājam par naudu, vai jūs būtu tik laipna un izskaidrotu kādu visai savādu apstākli, kas nupat nācis man ausīs?
- Ceru, ka spēšu, Augstība.
- Šī ir sūdzība no audēju ģildes, kas apgalvo, ka audēji visā Surdā tikko zaudējuši krietnu daļu savas peļņas, jo tirgu pārplūdinājušas neparasti lētas mežģīnes, un šīs mežģīnes, viņi apgalvo, piegādājot vārdeni. Karaļa sejā iezagās sāpīga izteiksme. Liekas muļķīgi pat jautāt, bet vai viņu sūdzībai varētu būt kāds pamats? Un, ja tā, kāpēc vārdeni šādi rīkojas?
Nasuada pat nemēģināja slēpt smaidu. Ja atceraties, Augstība, kad atteicāties aizdot vārdeniem naudu, jūs devāt padomu, lai atrodu citu veidu, kā atbalstīt savus ļaudis.
- Tā tiešām bija. Un ko jūs ar to vēlaties teikt? Orins vaicāja, piemiegdams acis.
- Redziet, es kādā brīdī aptvēru, ka mežģīnes ir ļoti dārgas, jo to izgatavošana prasa daudz laika, toties to aušanai nav nepieciešams daudz enei'ģijas, tāpēc tās ir viegli pavairot, izmantojot maģiju. Jums kā dabas filozofam vajadzētu augstu novērtēt šo ideju. Pārdodot mūsu mežģīnes gan šeit, gan Impērijā, mums ir izdevies pilnībā nodrošināt ar naudu gatavošanos karam un citas vajadzības. Nevienam vārdenam vairs netrūkst ēdiena vai pajumtes.
Neticības pilnā izteiksme Orina sejā sagādāja Nasuadai tādu gandarījumu, kādu dzīvē bija nācies piedzīvot vien retu reizi. Pergamenta vīstoklis sastinga pusceļā starp zodu un galdu, mute palika puspavērta, bet mīklaini sarauktā piere liecināja par pārsteigtu vīru, kurš tikko redzējis kaut ko tādu, ko nesaprot. Nasuada pilnībā izbaudīja šo ainu.
- Mežģīnes? viņš izgrūda.
- Jā, Augstība.
- Jūs taču netaisāties pieveikt Galbatoriksu ar mežģīņu palīdzību!
- Un kāpēc gan ne?
Viņš mirkli minstinājās, tad noņurdēja: Tāpēc… tāpēc, ka tas nav cienīgi. Kurš gan dziesminieks, rakstot dziesmu par mūsu varoņdarbiem, piesauks mežģīnes?
-Mēs necīnāmies tāpēc, lai mums par godu sacerētu dziesmas.
- Labi, aizmirsīsim par dziesmām! Bet ko man atbildēt audēju ģildei? Pārdodot mežģīnes tik lēti, jūs izputināt cilvēkus un kaitējat valsts ekonomikai. Tas nekur neder. Tas galīgi nekur neder.
Ļaujot smaidam kļūt saldam un siltam, Nasuada visdraudzīgākajā balsī piebilda: Ak, vai. Ja tā ir tik smaga nasta jūsu kasei, vārdeni ar lielu prieku piedāvās jums aizdevumu pateicībā par mums izrādīto laipnību… protams, es ceru, ka mēs vienosimies par saprātīgu procentu likmi.
Vecajo padomes locekļi spēja saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet Nasuadai aiz muguras īsi, bet līksmi iesmējās Elva.
SARKANAIS ASMENS UN BALTAIS ASMENS
Tajā mirklī, kad virs koku iezīmētā apvāršņa parādījās saule, Eragons sāka elpot dziļāk, lika sirdij sisties straujāk un, atgūdams pilnu apziņu, atvēra acig. Kopš piedzīvotās pārvērtības viņam miegs vairs nebija vajadzīgs. Kad jauneklis jutās noguris un atlaidās, lai atpūstos, viņš mēdza ieiet stāvoklī, kas līdzinājās nomoda sapnim. Šādos brīžos viņu piemeklēja daudzi brīnumaini redzējumi un viņš spēja doties garās pastaigās starp atmiņu pelēkajām ēnām, tomēr vienlaikus apzināties visu, kas notiek ap viņu.
Viņš brīdi vēroja saullēktu, bet tad prātu piepildīja domas par Arju. Tiesa, kopš Agaeti Blddhren noslēguma pirms divām dienām tās bija pastāvīgas jaunekļa apziņas viešņas. Nākamajā rītā pēc svinībām viņš devās uz Tialdari namu, lai sameklētu elfu cerot, ka izdosies izlūgties piedošanu par uzvedību iepriekšējā naktī, taču izrādījās, ka viņa jau devusies ceļā uz Surdu. "Kad es viņu atkal satikšu?" jauneklis prātoja. Gaišā dienas laikā Eragons aptvēra, cik ļoti Agaeti Blddhren svinību naktī viņa prātu bija apdullinājusi elfu un pūķu maģija. "Iespējams, es rīkojos kā muļķis, tomēr tā nebija tikai mana vaina vien. Es nesapratu, ko daru, gluži tāpat, it kā būtu piedzēries."
Tiesa, jauneklis zināja, ka ikvienu Arjai pateikto vārdu viņš bija domājis no visas sirds pat ja parastos apstākļos būtu savaldījies, lai neatklātu savu patieso jūtu dziļumu. Elfas atraidījums neizsakāmi sāpināja Eragonu. Atbrīvojies no apmātības, kas svētku naktī bija aizmiglojusi apziņu, viņš bija spiests atzīt, ka daudzējādā ziņā viņai, iespējams, bija taisnība, ka vecumu starpība bija pārāk liela. Jauneklim nenācās viegli to atzīt, taču tad, kad viņš to pieņēma, šī atziņa tikai vairoja ciešanas.
Eragons arī iepriekš bija dzirdējis teicienu "salauzta sii'ds". Līdz šim viņš to uzskatīja par krāšņu, tēlainu izteicienu, ne īstu, fizisku sajūtu. Tagad jauneklis izjuta dziļas sāpes krūtīs tā, kā
reizēm mēdza sāpēt pārpūlēts muskulis, ko pastiprināja katrs sirdspuksts.
Vienīgo mierinājumu sniedza Safira. Pēdējās divās dienās viņa ne reizes nebija pārmetuši svinību nakts rīcību. Viņa teju vienmēr atradās līdzās savam Jātniekam, sniedzot atbalstu ar savu klātbūtni vien. Turklāt Safira daudz runāja ar Eragonu, darīdama visu iespējamo, lai izvilinātu viņu no klusēšanas čaulas.
Lai mazāk nāktos lauzīt galvu par Arju, Eragons uz naktsgaldiņa sameklēja Orika gredzenus un sāka tos virpināt starp pirkstiem, izbrīnīts par to, cik asa kļuvusi arī taustes sajūta. Viņš spēja sataustīt katru mazāko skrambiņu vai nelīdzenumu metālā. Pētīdams gredzenus, viņš pēkšņi saskatīja loģiku zelta apļu izkārtojumā, loģiku, kas līdz šim bija palikusi viņam slēpta. Uzticēdamies instinktam, jauneklis salika gredzenus tā, kā vedināja domāt novērojums. Eragonam par lielu sajūsmu izrādījās, ka visi astoņi apļi tiešām saguļas vienā veselumā. Viņš uzslidināja gredzenu uz labās rokas zeltneša, apbrīnodams, kā gaisma atstarojas smalko dzīsliņu vijumā.
Iepriekš tu to nespēji, Safira atzīmēja, laiskodamās savas guļvietas iedobē.
Es spēju saskatīt daudzas lietas, kas iepriekš bija no manis slēptas.
Eragons aizgāja uz mazgāšanās kambari, lai noskalotos un noskūtos kā nu jau ierasts, ar maģijas palīdzību. Par spīti tam, ka tagad viņš daudz vairāk līdzinājās elfam, bārda nebija pārstājusi augt.
Oriks sagaidīja Eragonu un Safiru cīņu apmācības laukumā. Rūķa acis iemirdzējās, kad jauneklis pacēla roku un parādīja salikto gredzenu. Tev tātad izdevās tikt ar to galā!