Rorans dziļi ieelpoja vēso gaisu, ieklausīdamies pūces ūjināšanā. Pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja ar acs kaktiņu pamanīta kustība. Ieskatījies rūpīgāk, jauneklis ievēroja, ka no kalna pakājes cauri mežam augšup kāpj kāds vīrs. Uzvilcis loku, Rorans paslēpās aiz klintsbluķa. Viņš nogaidīja, līdz bija drošs, ka nācējs ir Albrihs, tad klusi iesvilpās.
Albrihs ātri vien nonāca līdz klintsbluķim. Viņam uz muguras bija pamatīgi piebāzts maiss, kuru nācējs ar spēcīgu elsienu nometa zemē. Es jau domāju, ka neatradīšu tevi.
- Esmu pārsteigts, ka tev tas tomēr izdevās.
- Negribu teikt, ka klīšana pa mežu pēc saulrieta man būtu sagādājusi milzu prieku. Likās, ka teju teju uzskriešu virsū lācim vai kam ļaunākam. Manuprāt, Kore nav cilvēkam īsti piemērota vieta.
Rorans atskatījās uz Kārvahallu. Tad kāpēc viņi ir ieradušies?
- Lai aizturētu tevi. Viņi ir gatavi gaidīt, kamēr tu atgriezīšoties no "medībām".
Rorans ar smagu būkšķi atkrita sēdus, un nelāgi ledaina priekšnojauta sažņaudza viņa sirdi. Vai viņi minēja kādu iemeslu? Vai kāds kaut ko teica par akmeni?
Albrihs papurināja galvu. Viņi tikai pasludināja, ka tas esot karaļa uzdevums. Visu dienu kareivji izprašņāja ciematniekus par tevi un Eragonu ne par ko citu viņi neinteresējas. Tad Albrihs saminstinājās. Es paliktu, bet viņi pamanīs, ja rīt no rīta nebūšu ciematā. Es atnesu gana ēdamā, kā arī segas, tāpat dažas Ģertrūdes ziedītes, ja nu tev gadās savainoties. Te vajadzētu būt visam, kas dzīvošanai nepieciešams.
Rorans pasmaidīja. Paldies par izlīdzēšanu!
Ikviens būtu rīkojies tāpat, Albrihs atbildēja, neveikli paraustīdams plecus. Viņš piecēlās, lai dotos atpakaļ, bet tad pāri plecam izmeta: Starp citu, tos dīvainos radījumus… tos dēvē par razakiem.
♦ ♦ ♦
SAFIRAS SOLĪJUMS
Nākamajā rītā pēc tikšanās ar Vecajo padomi, kad Eragons, uzmanīdamies, lai nepārpūlētu sevi, tīrīja un ieeļļoja Safiras seglus, viesos atnāca Oriks. Rūķis nogaidīja, līdz Eragons tiek galā ar vienu no siksnām, tad vaicāja: Vai šodien tu jūties labāk?
- Mazliet.
- Labi, mums būs vajadzīgs viss tavs spēks. Starp citu, es nācu gan apvaicāties par tavu veselību, gan pavēstīt, ka ar tevi vēlas runāt Hrotgars, ja tev tagad ir brīvs brīdis.
Eragons piemiedza aci un uzsmaidīja. Man vienmēr atradīsies brīvs brīdis viņam. Karalim tas būtu jāzina.
Oriks iesmējās. Ak, bet laipni palūgt norāda uz labu audzināšanu. Eragons nolika sāņus seglus, bet Safira tikmēr izritinājās no sava stūra un sveicināja Oriku ar draudzīgu rūcienu. Labs rīts arī tev, rūķis paklanīdamies atņēma sveicienu.
Oriks izvadīja viņus caur vienu no Troņheimas četriem galvenajiem gaiteņiem līdz pilsētas centrālajai zālei, kur divas kāpnes, izvietotas viena otrai pretī kā spogulī, veda lejup uz rūķu karaļa troņkambari. Pirms viņi nonāca līdz goda telpai, Oriks nogriezās sāņus pa šaurām, īsām trepītēm. Tikai pēc brīža Eragons aptvēra, ka rūķis izvēlējies apkārtceļu, lai viņam nebūtu jāskata izpostītais Isidara Mitrims.
Viņi apstājās pie granīta durvīm, uz kurām bija izcirsts kronis ar septiņiem žuburiem. Katrā ieejas pusē stāvēja pa septiņiem bruņotiem rūķiem, un viņi sveica nācējus, vienlaikus triecot savu veseru kātus pret grīdu. Koka klaudzieni pret akmeni vēl atbalsojās gaitenī, kad durvis atvērās uz iekšpusi.
Eragons pamāja Orikam un tad kopā ar Safiru iegāja krēslainajā telpā. Abi devās uz kambara tālajā galā novietotā troņa pusi garām hirnām, seno rūķu karaļu stingajām statujām. Masīvā melnā troņa pakājē Eragons paklanījās. Atbildot uz sveicienu, rūķu karalis pielieca galvu, kuru ieskāva sudrabainas krēpes.
Viņa zeltītajā bruņucepurē iestrādātie rubīni nespodri uzmirdzēja blāvajā gaismā gluži kā nokaitēta tērauda pilieni. Kaujas veseris Volands bija nolikts uz ceļgaliem, ko sedza bruņas.
Hrotgars: Esi sveicināts manā kambarī, Ēnkāvi. Kopš mēs pēdējo reizi tikāmies, tu esi paveicis dižus darbus. Un tas nozīmē, ka man par Zaroku nebija taisnība. Morzana asmeni Troņheimā turpmāk sagaidīs ar godu tik ilgi, kamēr tas karāsies pie taviem sāniem.
- Pateicos, Eragons sacīja, izsliedamies pilnā augumā.
- Turklāt, ducināja rūķis, mēs vēlamies, lai tu paturi bruņas, kas sargāja tevi Farthenduras kaujas laikā. Šobrīd mūsu izveicīgākie kalēji beidz tās labot. Arī pūķa bruņas mēs savedīsim kārtībā, lai Safira varētu tās izmantot vienmēr, kad vēlas, vai tik ilgi, līdz viņa no tām izaug. Tādējādi mēs gribam izrādīt kaut nelielu daļu pateicības, ko esam jums parādā. Ja ne karš ar Galbatoriksu, tev par godu tiktu rīkots mielasts un svinības… tomēr ar svētkiem būs jānogaida līdz piemērotākam brīdim.
Pauzdams savas un Safiras jūtas, Eragons atbildēja: Jūs esat pārmēru dāsns. Mēs ar pateicību pieņemam šīs cēlās dāvanas.
Redzami apmierināts, Hrotgars tomēr saviebās, savilkdams spurainās uzacis kopā. Diemžēl mēs nevaram kavēt laiku ar laipnībām. Mani ir apsēduši klani, pieprasot, lai Ažihada pēcteča sakarā es rīkotos šādi vai tādi. Kad Vecajo padome vakar pasludināja, ka atbalstīs Nasuadu, sekoja tāda sašutuma vētra, kādu nebiju piedzīvojis kopš kāpšanas tronī. Klanu vecākajiem bija jāizlemj, vai pieņemt Nasuadu vai meklēt citu kandidātu. Vairums piekrita, ka vārdeni jāvada Nasuadai, bet es vēlējos noskaidrot tavu viedokli šajā jautājumā, pirms paužu savu viedokli. Karalim nepiestāv izskatīties muļķīgi.
Cik daudz mēs drīkstam viņam stāstīt? Eragons vaicāja Safirai, ātri pārcilādams prātā sakāmo.
Viņš vienmēr ir bijis atklāts pret mums, bet mēs nevaram zināt, ko viņš kādam ir apsolījis. Tāpēc labāk būsim uzmanīgi, pirms Nasuada ir pārņēmusi vārdenu vadību.
Lieliski.
- Mēs ar Safiru esam piekrituši palīdzēt viņai. Mēs neiebildīsim pret to, ka viņa stājas Ažihada vietā. Un… Eragons sāka šaubīties, vai neatklāj pārāk daudz, … es lūdzu jūs rīkoties tāpat. Vārdeni nevar atļauties šķelšanos. Viņiem ir vajadzīga vienotība.
- Oei, Hrotgars noteica, atlaizdamies pret troņa atzveltni,
- tu runā ar jauniegūtu pārliecību. Tavs priekšlikums ir cienījams, bet tad man tev jāuzdod jautājums: vai tu uzskati, ka Nasuada būs gudra vadone, vai arī viņas izvēli nosaka citi iemesli?
Tas ir pārbaudījums, brīdināja Safira. Viņš vēlas saprast, kāpēc mēs atbalstījām Ažihada meitu.
Eragons juta, ka viņa lūpām pārskrien tikko jaušams smaids.
- Es uzskatu, ka viņa ir krietni gudrāka un attapīgāka, nekā varētu domāt viņas jaunības dēļ. Viņa būs laba vārdenu vadone.
- Un vai tāpēc tu viņu atbalstīji?
- Jā gan.
Hrotgars pamāja, un garā, sniegotā bārda nolaidās zemāk uz krūtīm. Tas sniedz man gandarījumu. Beidzamajā laikā mēs pārāk reti prātojam par to, kas ir taisnīgs un labs, un pārāk bieži par to, kas nesīs varu mums pašiem. Ir grūti nedusmojoties vērot tādu stulbumu.