Safira apostīja koka gabalus, kas karājās stiegrā, un noteica: Izskatās, ka tev būs vajadzīgs jauns stibu metējs. Eragons norūcās prāts viņam nenesās uz sarunām un pikti aizsoļoja pie mērķa, lai paņemtu izšautās bultas.
No apmācības laukuma viņš kopā ar Safiru aizlidoja līdz baltajai Telnēras kraujai. Oromisu viņi satika sēžam uz soliņa mājas priekšā un ar vērīgajām acīm pētām kaut ko tālumā aiz kraujas malas. Elfs ierunājās: Vai tu, Eragon, esi pilnībā atguvies no Asinszvēresta svinību varenās maģijas?
Esmu, skolotāj.
Iestājās ilgāks klusums, kura laikā, no tasītes dzerdams kazeņu tēju, Oromiss turpināja vērot seno mežu. Eragons pacietīgi gaidīja;
kopš iepazīšanās ar veco Jātnieku viņš jau bija pieradis pie šādiem brīžiem. Beidzot Oromiss sacīja: Glēdrs, cik nu labi spēja, izstāstīja man, kas ar tevi notika svinību laikā. Šis ir pirmais tāds gadījums Jātnieku vēsturē… Pūķi apliecināja, ka spēj ko vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Viņš iedzēra malciņu tējas. Glēdrs īsti nezināja, kādas pārmaiņas tevi gaida, tāpēc es vēlos, lai tu izstāsti visus sīkumus par notikušo pārvērtību, izskatu ieskaitot.
Eragons raiti izklāstīja to, ko bija pāfhanījis, sākot ar to, ka asākas bija kļuvušas visas maņas redze, oža, dzirde un tauste, un beidzot ar secinājumiem, kurus varēja izdarīt pēc divcīņas ar Vaniru.
- Un kā, Oromiss vaicāja, tas liek tev justies? Vai tevi apbēdina, ka tavs ķermenis ir pārvērsts bez tavas piekrišanas?
- Nē, nē! Nepavisam nē! Es par to, iespējams, būtu uztraucies pirms Farthenduras kaujas, bet tagad es esmu bezgala pateicīgs, jo muguras sāpes ir zudušas. Lai atbrīvotos no Durzas lāsta, es būtu gatavs arī uz lielākām pārmaiņām. Nē, es jūtu tikai bezgalīgu pateicību.
Oromiss pamāja. Priecājos, ka esi gana prātīgs, lai uztvertu notikušo šādi, jo pūķu dāvana ir vērtīgāka par visu pasaules zeltu. Tā beidzot ļauj mums nostāties uz pareizā ceļa. Elfs iedzēra vēl vienu tējas malku. Tad nu turpināsim. Safira, Glēdrs tevi gaida pie Sašķaidīto Olu akmens. Bet tu, Eragon, šodienas mācības sāksi ar trešā līmeņa Rimgaru, ja vien spēsi. Es vēlos izzināt tavu jauno spēju robežas.
Eragons devās uz nomīdīto klajumiņu, kur viņi parasti izpildīja Čūskas un Dzērves deju, bet tad, redzēdams, ka sudrabsirmais elfs paliek sēžam, saminstinājās. Skolotāj, vai tad tu man nepiebiedrosies?
Pār Oromisa seju pārslīdēja skumjš smaids. Ne šodien, Eragon. Asinszvēresta svinību burvestības man prasīja daudz spēka. Un kopā ar manu… kaiti. Man nācās sakopot visus atlikušos spēkus, lai iznāktu no mājas.
- Man ļoti žēl, skolotāj. "Vai viņš nožēlo, ka pūķi neizdziedināja arī viņu?" Eragons iedomājās un tūlīt arī atmeta šīs aizdomas. Oromiss nevarēja būt tik sīkumains.
Tev neklājas izjust žēlumu. Ne jau tu esi vainojams manā kroplumā.
Nopūlēdamies ap Rimgara trešo līmeni, Eragons bija spiests atzīt, ka viņam vēl arvien trūkst īsti elfiskas līdzsvara sajūtas un lokanības. Tiesa, arī pašiem elfiem nācās krietni piestrādāt, lai attīstītu šīs spējas līdz pilnībai. Savā ziņā viņš priecājās par šiem trūkumiem, jo, ja viņš būtu ideāls, viņam vairs nebūtu, uz ko tiekties.
Nākamās nedēļas nebija vieglas. No vienas puses, apmācība virzījās uz priekšu milzu soļiem: tagad viņam raiti padevās arī tie priekšmeti, kuri iepriekš bija sagādājuši pamatīgas grūtības. Oromisa nodarbības vēl arvien bija izaicinājumu pilnas, taču Eragons vairs nejutās kā ierauts paša mazspējas atvarā. Lasīt un rakstīt bija kļuvis vieglāk, un spēku pieaugums nozīmēja, ka tagad viņš spēja izmantot arī tos elfu buramvārdus, kas prasīja īpaši daudz enerģijas un iepriekš būtu nonāvējuši parastu cilvēku. Jauniegūtais spēks arī ļāva beidzot apjaust, cik gan vājš salīdzinājumā ar citiem elfiem bija Oromiss.
Taču, par spīti šiem sasniegumiem, Eragonu māca arvien pieaugoša neapmierinātība. Lai kā viņš censtos izmest no galvas Arju, katra nākamā diena tikai vairoja viņa alkas. Šo agoniju jo mokošāku vērta apziņa, ka elfa nevēlējās nedz viņu redzēt, nedz ar viņu sarunāties. Turklāt jaunekli urdīja priekšnojauta, ka aiz apvāršņa milst vētra vētra, kas varēja sākties kuru katru mirkli un traukties pāri zemei, izpostot visu savā ceļā.
Arī Safirai bija nemierīgs prāts. Pasaule, Eragon, ir nospriegota līdz pēdējam. Drīz šis vadzis lūzīs un visapkārt sāks trakot neprāts. Tu jūti to pašu, ko jūtam mēs, pūki, un ko jūt elfi nenovēršamu baisas nolemtības vilni, kas iezīmē mūsu laikmeta beigas. Sēro par tiem, kuri kritīs viesulī, kas brāzīsies pāri Alagēzijai. Un ceri, ka mums ar tava zobena un vairoga, kā arī manu ilkņu un nagu palīdzību izdosies izcīnīt gaišāku nākotni.
TĀLI UN TUVI PIEREDZĒJUMI
Pienāca diena, kad Eragons meža klajumiņā aiz Oromisa mājas, apsēdies uz spoži nopulētā celma sūnu klātās ieplakas vidū un tad atverot prātu, lai vērotu apkārt ņudzošās dzīvās radībiņas, spēja sajust ne tikai putnus, dzīvniekus un kukaiņus, bet arī augus.
Augu apziņa atšķīrās no dzīvnieku apziņas tā bija lēna, mērķtiecīga un izkliedēta, taču tā uztvēra apkārtni tikpat skaidri kā Eragons pats. Augu apziņas nesteidzīgais pulss likās ik pa brīdim ar maigu, visu aptverošu gaismas vilni sašūpojam jaunekļa acu priekšā ņirbošo zvaigžņu galaktikas, kurās katra mirdzošā dzirkstelīte iezīmēja dzīvību. Pat šķietami neauglīgākā oļu mēle upītes krastā bija dzīvu radību pilna; pati zeme likās elpojoša un saprātīga.
Viņš atklāja, ka ar apziņu apveltīta dzīvība caurauž it visu.
Iegrimstot apkārtējo būtņu domās un jūtās, Eragons spēja sasniegt tik dziļu iekšējā miera sajūtu, ka meditācijas laikā viņš pārstāja izjust sevi kā atsevišķu indivīdu. Viņš ļāva sev pārtapt par tukšumu, par neko, par ausi, kas saklausa pasaules balsis. Nekas nepaslīdēja garām viņa vērīgajam prātam, jo, nepievēršot uzmanību nekam, viņš bija pievērsis to visam.
Viņš pats kļuva par mežu un tā iemītniekiem.
"Vai šādi jūtas dievs?" atgriezies sevī, nodomāja Eragons.
Pārnācis no klajuma, viņš sameklēja Oromisu, nometās elfa priekšā uz ceļa un sacīja: Skolotāj, esmu paveicis to, ko tu man uzdevi. Es klausījos, līdz vairs nespēju neko sadzirdēt.
Oromiss pārstāja rakstīt un domīgi palūkojās uz mācekli. Pastāsti man par to! Pusotru stundu Eragons aizgūtnēm klāstīja par klajumā apjausto augu un dzīvnieku apziņas sīkumiem, līdz Oromiss pacēla roku un pārtrauca viņu: Tu mani pārliecināji; tu tiešām esi dzirdējis visu, ko varēja dzirdēt. Bet vai tu to visu arī saprati?
- Nē, skolotāj!
- Tā tam arī jābūt. Izpratne nāks ar gadiem… Ļoti labi, Eragon-finiarel. Ļoti labi. Ja tu būtu mans māceklis Ilirejā, pirms tur varu sagrāba Galbatorikss, tu būtu beidzis apmācību un kļuvis par pilntiesīgu mūsu brālības locekli, saņemot tādas pašas tiesības un privilēģijas kā cienījamākie un vecākie Jātnieki. Oromiss piecēlās no krēsla un sašūpojies apstājās. Man būs vajadzīgs tava pleca atbalsts palīdzi man iziet ārā. Locekļi vairs neklausa.
Piesteidzies pie skolotāja, Eragons apņēma elfā trauslos plecus un palīdzēja Oromisam aizklibot līdz strautam, kas kūleņoja uz Telnēras kraujas pusi. Tagad, kad tavas apmācības pirmais posms ir beidzies, varu tev atklāt vienu no maģijas dižākajiem noslēpumiem noslēpumu, kuru, iespējams, nezina pat Galbatorikss. Tas ļautu mums ar lielākām cerībām stāties pretī viņa spēkam. Elfa skatiens likās kļūstam asāks. Eragon, ko maģija prasa?