- Enerģiju. Burvestība patērē tikpat daudz enerģijas, cik nāktos iztērēt, lai nepieciešamo darbību paveiktu parastā veidā.
Oromiss pamāja. Un no kurienes tiek ņemta enerģija?
- No burvja ķermeņa.
- Vai tā vienmēr ir jābūt?
Eragons drudžaini apsvēra Oromisa jautājumā ietverto neticamo mājienu. Tu gribi teikt, ka tā varētu nākt arī no citiem avotiem?
- Tas taču notiek katru reizi, kad Safira palīdz tev ar kādu burvestību.
- Jā, bet mūs saista īpaša saikne, Eragons iebilda. Un šī saikne dod man iespēju lietot arī viņas spēku. Lai izmantotu kāda cita spēku, man nāktos ieiet… Jauneklis apklusa, saprazdams, kurp viņu vedina Oromiss.
- Tev nāktos ieiet būtnes vai vairāku būtņu apziņā, lai iegūtu enerģiju, Oromiss pabeidza Eragona domu. Šodien tu pierādīji, ka spēj ieiet pat vissīkāko dzīvo būtņu apziņā. Tagad… Elfs apklusa un, piespiedis roku pie krūtīm, ieklepojās, tad turpināja: … Es vēlos, lai tu pacel no strautiņa ūdens lodi, izmantojot tikai no apkārtējā meža iegūtu enerģiju.
- Labi, skolotāj.
Kad Eragons sāka apzināties tuvumā esošos augus un dzīvniekus, jauneklis juta, kā viņa prātam pieskaras Oromisa apziņa. Elfs vēroja un vērtēja Eragona darbošanos. Piepūlē saraucis pieri, Eragons mēģināja izvilināt spēku no apkārtējās vides un saglabāt sevī līdz mirklim, kad būs gatavs raidīt burvestību strauta virzienā.
- Eragon! Neņem spēku no manis! Es jau tā esmu gana vājš.
Jauneklis apmulsis saprata, ka meklējamo enerģijas avotu
vidū trāpījies arī elfs. Piedod, skolotāj, viņš nokaunējies sacīja. Eragons atsāka procesu, pielūkodams, lai neatņemtu enerģiju Oromisam. Kad jauneklis bija gatavs, viņš pavēlēja: Augšup!
Klusa kā nakts, no upītes virsmas pacēlās apmēram pēdu plata ūdens lode un apstājās Eragona acu augstumā. Eragons izjuta ierasto spriedzi, taču burvestība pati neizraisīja ne mazāko nogurumu.
Taču pāris mirkļu pēc lodes pacelšanās gaisā pļaviņai pārskrēja nāves vilnis: aizgāja bojā neskaitāmas sīkās būtnes, ar kurām Eragons bija saistījies. Skudru rinda novēlās uz sāniem un palika nekustīgi guļam. Mazam pelēnam aizrāvās elpa, un tas aizgāja nebūtībā, jo sirdij pietrūka spēka pukstēt. Neskaitāmi augi nokalta un sabirza putekļos.
Eragons sarāvās, paša izraisītās iznīcības vētras satriekts. Ņemot vērā jauniegūto cieņu pret dzīvības svētumu, tikko notikušais jauneklim likās kā briesmīgs noziegums. Vēl ļaunāku to padarīja apstāklis, ka viņa apziņa bija cieši saistīta ar katras bojāgājušās radības apziņu, tāpēc šķita, it kā viņš pats atkal un atkal mirtu. Jauneklis pārtrauca maģijas plūsmu un ļāva ūdens lodei sašķīst pret zemi. Tu zināji, ka tie mirs! Eragons bija sašutis.
Vecā Jātnieka seja ieguva dziļu skumju izteiksmi. Tas bija nepieciešams, viņš atbildēja.
- Bija nepieciešams, lai tik daudzas būtnes mirtu?
- Bija nepieciešams, lai tu saprastu, cik baisa cena ir jāmaksā par šāda veida maģiju. Vārdi vien nespēj atklāt sajūtu, ko izraisa ar tevi saistīto apziņu nāve. Tev tas bija jāpiedzīvo pašam.
- Es to vairs nedarīšu, Eragons nozvērējās.
- Es vairs nelikšu tev to darīt. Ja būsi mazliet uzmanīgāks, tu izvēlēsies uzņemt enerģiju tikai no tiem augiem un dzīvniekiem, kuriem zaudējums nav bīstams. Kaujā tas nav pārlieku noderīgi, taču nodarbībās to var izmantot. Oromiss pamāja, un Eragons, vēl arvien iekšēji mutuļodams, ļāva elfam atbalstīties uz pleca un palīdzēja atgriezties mājā. Tagad tu saproti, kāpēc šo paņēmienu nemāca jaunajiem Jātniekiem. Turklāt, ja to uzzinātu burvis ar ļauniem nodomiem, viņš varētu izpostīt pusi pasaules, jo būtu grūti apturēt ikvienu, kam būtu pieeja tādam milzumam enerģijas. Kad abi bija laimīgi nokļuvuši mājās, elfs nopūtās un, atlaidies krēslā, sakļāva plaukstas.
Arī Eragons apsēdās. Ja reiz ir iespējams uzņemt enerģiju no… viņš pamāja ar roku, … no dzīvā, vai ir iespējams to uzņemt no gaismas, uguns vai pārējām enerģijas formām?
- Ak, Eragon, ja tas būtu iespējams, mēs spētu iznīcināt Galbatoriksu vienā acumirklī. Mēs varam saņemt enerģiju no citām dzīvām būtnēm un arī tām nodot, mēs varam izmantot šo enerģiju, lai kustētos vai uzturētu buramvārdus, mēs pat spējam saglabāt šo enerģiju noteiktos priekšmetos, lai izmantotu vēlāk, taču mēs nespējam izmantot dabas pamatstihijas. Prāts liek domāt, ka tas būtu iespējams, taču nevienam nav izdevies radīt buramvārdus, kas ļautu to paveikt.
Deviņas dienas vēlāk, atkal satiekoties ar Oromisu, Eragons vaicāja: Skolotāj, vakar vakarā es pēkšņi aptvēru, ka nedz tu, nedz daudzie simti rakstu vīstokļu, ko esmu izlasījis, nepiemin jūsu reliģiju. Kam elfi tic?
Oromisa pirmā atbilde bija gara jo gara nopūta. Tad viņš turpināja: Mēs ticam, ka pasaule darbojas atbilstoši noteiktiem, nemainīgiem likumiem un ka nemitīgi pūliņi ļauj atklāt šos likumus un izmantot tos, lai paredzētu zināmus notikumus, kad apstākļi atkārtojas.
Eragons piemiedza acis. Tas nebija gluži tas, ko viņš vēlējās uzzināt. Bet ko jūs pielūdzat?
- Neko.
- Vai jūs pielūdzat priekšstatu par neko?
- Nē, Eragon! Mēs vispār neko nepielūdzam.
Šī doma likās tik savāda, ka Eragonam bija vajadzīgs krietns brīdis, lai aptvertu Oromisa teikto. Arī Kārvahallas ciematniekiem nebija vienotas, visaptverošas doktrīnas, tomēr viņi visi vairāk vai mazāk ticēja dažādiem māņiem un rituāliem, kuru galvenais uzdevums bija neveiksmes atvairīšana. Apmācību laikā Eragons bija aptvēris, ka daudzas parādības, ko ciematnieki piedēvēja pārdabiskiem spēkiem, īstenībā bija dabas parādības. Piemēram, viņš uzzināja, ka tārpi izšķiļas no mušu oliņām, nevis rodas no mēsliem, kā viņš bija uzskatījis iepriekš. Tāpat jauneklis tagad zināja, ka nav vērts atstāt ēdienu kā upuri mājas laumiņām, lai tās nesaskābētu pienu, jo piena saskābšanu izraisīja sīku organismu savairošanās tajā. Tomēr Eragons vēl arvien bija pārliecināts, ka pārpasaulīgi spēki spēj ietekmēt pasaulē notiekošo, un iepazīšanās ar rūķu reliģiju šo uzskatu bija tikai stiprinājusi. Jauneklis vaicāja: No kurienes tad, tavuprāt, radās pasaule, ja to neizveidoja dievi?
- Kuri dievi, Eragon?
- Jūsu dievi, rūķu dievi, mūsu dievi… kādam taču vajadzēja to radīt?
Oromisa uzacs izbrīnā parāvās uz augšu. Atļaušos tev nepiekrist. Tomēr, jāatzīst, es nespēju pierādīt, ka dievu nav. Tāpat es nespēju pierādīt, ka pasaule un viss tajā rodamais nav tālā pagātnē kādas būtnes vai būtņu radīts. Tomēr vienu gan es varu droši apgalvot daudzajos gadu tūkstošos, kopš elfi pēta dabu, mēs ne reizes neesam saskārušies ar apstākļiem, kuros pārstātu darboties likumi, kas nosaka pasaulē notiekošo. Proti, mēs nekad neesam saskārušies ar brīnumu. Ir bijušas daudzas parādības, kuras sākotnēji neesam spējuši izskaidrot, taču mēs esam pārliecināti, ka mums tas nav izdevies tikai tāpēc, ka vēl daudz ko nezinām par Visumu, nevis tāpēc, ka kāda dievība būtu mainījusi dabas kārtību.
- Dievam nemaz nevajadzētu mainīt dabas kārtību, lai piepildītos viņa griba, Eragons uzstāja. Viņš varētu īstenot savus mērķus jau esošajā pasaules uzbūvē… Viņš varētu izmantot maģiju, lai ietekmētu notikumus.
Oromiss pasmaidīja. Tiesa gan. Bet, Eragon, uzdod sev šādu jautājumu: ja dievi pastāv, vai viņi ir bijuši labi Alagēzijas aizbildņi? Nāve, slimības, trūkums, tirānija un neskaitāmas citas nelaimes apdraud šo zemi. Ja tās ir dievišķu būtņu rīcības sekas, tad pret tām ir jāsaceļas un jāgāž, nevis tās jāpielūdz, jāgodā un tām jāpakļaujas.