- Rūķi tic…
- Tieši tā! Rūķi tic. Zināmos jautājumos viņi paļaujas nevis uz saprātu, bet ticību. Ir zināms, ka viņi izliekas nemanām pierādītus faktus, kas ir pretrunā ar viņu uzskatiem.
- Piemēram? Eragons jautāja.
- Rūķu priesteri izmanto koraļļus kā pierādījumu tam, ka akmens ir dzīvs un spēj augt: tas it kā apstiprina viņu leģendu, ka Helcvogs esot radījis rūķu rasi no granīta. Taču mēs, elfi, esam atklājuši, ka koraļļus īstenībā veido mazmazītiņu rifos dzīvojošu radībiņu ārējais skelets. Šīs dzīvās radības spēj sajust ikviens burvis, tikko viņš atver savu prātu. Mēs esam skaidrojuši to rūķiem neskaitāmas reizes, taču viņi atsakās to uzklausīt, apgalvojot, ka dzīvība, ko spējam sajust, mājo ikvienā akmenī. Tiesa, vienīgie, kuri it kā spējot sajust dzīvību uz sauszemes atrodamajos akmeņos, esot viņu priesteri.
Krietnu brīdi Eragons vērās ārā pa logu, pārdomādams Oromisa vārdus. Tad jau tu netici pēcnāves dzīvei.
- Spriežot pēc Glēdra teiktā, tu to jau zināji.
- Un tu netici dieviem.
- Mēs uzticamies tikai tam, kā pastāvēšanu spējam pierādīt. Ņemot vērā, ka mēs neesam spējuši atrast dievu, brīnumu un citu pārdabisku parādību esamības pierādījumus, mēs par to vienkārši neliekamies ne zinis. Ja šajā ziņā kaut kas mainītos, piemēram, ja mūsu priekšā pēkšņi nostātos Helcvogs, tad mēs pieņemtu šo jauno informāciju un atbilstoši tai pārskatītu savu pasaules redzējumu.
- Pasaule liekas auksta… ja tajā nav kaut kas lielāks.
Gluži pretēji, Oromiss iebilda, šāda pasaule ir labāka. Jo tā ir vieta, kurā mēs paši esam atbildīgi par savu rīcību, kurā varam laipni izturēties cits pret citu tāpēc, ka to vēlamies, un tāpēc, ka tā ir labāk, nevis tāpēc, ka baidāmies no dievišķa soda draudiem. Es tev, Eragon, nepavēlēšu, kam ticēt. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi iemācīt ikvienam domāt kritiski un tad atļaut pašam izdarīt secinājumus, nevis uzspiest svešus priekšstatus. Tu jautāji, kāda ir mūsu reliģija, un es tev atbildēju pēc labākās sirdsapziņas. Tagad tu pats vari izlemt, kā rīkoties.
Šī saruna kopā ar bažām, kas bija mākušas Eragonu iepriekš, tā satrauca jaunekli, ka viņam vairākas dienas bija grūti pievērst nepieciešamo uzmanību mācībām, pat tad ne, kad Oromiss sāka ierādīt, kā dziedāt augiem, ko Eragons vienmēr bija sapņojis iemācīties.
Eragons saprata, ka arī paša piedzīvotais ir licis viņam pieņemt skeptiskāku skatījumu uz pasauli; viņš piekrita daudz kam no tā, ko Oromiss bija teicis. Taču kāda būtiska problēma nedeva jauneklim miera ja elfiem bija taisnība, tad maldījās teju visi cilvēki un rūķi, un to Eragonam bija grūti pieņemt. "Tik daudzi nevar kļūdīties," viņš mēģināja pārliecināt pats sevi.
Kad Jātnieks par savām pārdomām pastāstīja Safirai, viņa atbildēja: Mani, Eragon, tas neskar. Pūki nekad nav ticējuši augstākām varām. Kāpēc mums to darīt, ja brieži un pārējais medījums par augstākām radībām uzskata mūs? Eragons iesmējās. Vienīgais nezaudē saikni ar īstenību, lai padarītu dzīvi sev ērtāku, jo, ja tu to izdarīsi, citiem būs krietni vieglāk maldināt tevi.
Tonakt šaubas pārņēma savā varā Eragona nomoda sapņus, kas kā ievainots lācis svaidījās jaunekļa prātā, izplēsdams juceklīgus tēlus no atmiņām un savirknēdams tādā murskulī, ka viņš jutās, it kā būtu nonācis atpakaļ Farthenduras kaujas haosā. Viņš redzēja Garovu guļam mirušu Horsta mājā, tad vientuļajā smilšakmens alā izdzisušo Bromu, un, visbeidzot, zālīšu pazinējas Andželas seja nočukstēja: Uzmanies, Argetlam, gaisā virmo nodevība. Un tā nāks no tevis paša dzimtas. Sargies, Ēnkāvi!
Tad sarkanās debesis pārsprāga un Eragona acu priekšā atkal parādījās vīzija ar divām armijām, kuras pirmoreiz viņš redzēja Beoru kalnos. Kareivju viļņi triecās viens pret otru oranži dzeltenā laukā, pār kuru skanēja melno vārnu alkatīgie ķērcieni un melnu bultu svilpšana. Pati zeme likās degam: zaļas liesmas kā zemes atraugas pa brīdim uzvirda no apsvilušām iedobēm, kas klāja lauku, pārogļodamas sakropļotos līķus, kurus armijas atstāja pēc sevis. Viņš izdzirdēja virs galvas milzīga nezvēra rēcienu tas strauji tuv…
Eragons uzsprāga gultā sēdus un sataustīja rūķu kaklarotu, kas dedzināja kaklu. Izmantodams kamzoļa malu, lai pasargātu roku, jauneklis pacēla sudraba veserīti virs ādas, tad palika sēžam un gaidām tumsā. Sirds no pārsteiguma sitās kā negudra. Eragons juta, kā spēki viņu atstāj, Ganela burvestība centās aizkavēt kādu, kurš mēģināja pieredzēt Jātnieku un viņa pūķi. Viņam iešāvās prātā, ka tā ir paša Galbatoriksa maģija vai varbūt vainīgs bija kāds no karalim padotajiem burvjiem.
Eragons sarauca pieri. Kad veserīša metāls bija atdzisis, viņš izlaida to no plaukstas. Kaut kas nav labi. Tik daudz es saprotu, turklāt saprotu jau kādu laiku un to zina arī Safira. Būdams pārāk satraukts, lai atgrieztos transam līdzīgajā stāvoklī, kas tagad viņam aizstāja miegu, Eragons uzmanīgi, lai nepamodinātu Safiru, izslīdēja no guļamistabas un uzkāpa pa vītņu kāpnēm kabinetā. Tur viņš pavēra baltā luktura durtiņas un, lai nomierinātos, laiku līdz saullēktam pavadīja, lasot vienu no Analīzijas epiem.
Tikko jauneklis bija nolicis vīstokli, cauri atvērumam austrumu sienā ielidoja Blagdens un, savicinājis spārnus, nolaidās uz kokgriezumiem rotātā rakstāmgalda stūra. Baltais krauklis cieši ieskatījās Eragonā ar savām spožajām acīm un noķērcās: Wyrda!
Eragons piešķieba galvu. Un lai zvaigznes sargā tevi, skolotāj Blagden!
Krauklis pielēca tuvāk. Putns nolieca galvu uz sāniem, rejoši ieklepojās, gluži kā nokremšļotos, tad savā raupjajā balsī noskaitīja:
Pret kaulu kauls, No praula prauls; Ir naidnieks kauts, Un as'nīs strauts.
- Ko tas nozīmē? Eragons vaicāja.
Blagdens noskurinājās un atkārtoja pantiņu. Kad Eragons otrreiz lūdza to izskaidrot, putns saboza spalvas, it kā būtu vīlies, un noķērcās: Dēls pēc tēva, abi akli kurmji.
- Pagaidi! iesaucās Eragons, izsliedamies kā dzelts. Vai tu zini, kas bija mans tēvs? Vai tu zini?
Blagdens atkal noķērcās tikai tagad izklausījās, ka putns smejas.
Kaut divi vienmēr divi Un viens ir tikai viens, Var viens būt divi.
- Nosauc man vārdu, Blagden! Tikai vārdu! Kad krauklis turpināja klusēt, Eragons pastiepās uz putna pusi ar savu prātu, grasīdamies izraut vārdu no putna atmiņām.
Taču krauklis izrādījās gana manīgs. Blagdens atvairīja Eragona mēģinājumu ar savu domu zibsni. Iebrēcies "Wyrda!", putns metās uz priekšu, paķēra no tintnīcas spožo stikla aizbāzni un, sagrābis guvumu knābī, aizlaidās. Blagdens pagaisa no skatiena, pirms Eragons paguva raidīt tam pakaļ burvestību un notvert blēdi.
Eragons tā nomocījās, mēģinādams atminēt abas kraukļa mīklas, ka jaunekļa pavēdere no piepūles savilkās mezglā. Lai nu ko, bet viņš nebija gaidījis, ka izdzirdēs kādu pieminam viņa tēvu Elesmērā. Beidzot viņš nomurmināja: Tā nu tas ir. Es pēcāk atradīšu Blagdenu un izspiedīšu no viņa patiesību. Bet pagaidām… Es būtu muļķis, ja neliktos ne zinis par šiem brīdinājumiem. Viņš pielēca kājās un, skrienot lejā pa kāpnēm, ar prātu pamodināja Safiru un izstāstīja, ko bija piedzīvojis naktī.
Sameklējis mazgāšanās kambara skapītī spoguli, pie kura mēdza skūties, Eragons apsēdās starp Safiras priekšķetnām, lai viņa varētu skatīties pāri plecam un redzēt to, ko redzēja viņš.