Nolaidušies klajumiņā, viņi ieraudzīja Oromisu, kurš sēdēja, pagriezis Glēdram muguru. Šķita, ka pūķa zvīņu atspīdumi ar tūkstoš zelta gaismas lāsumiņiem izgaismo ainavu. Nedz elfs, nedz Glēdrs pat nepakustējās. Noslīdējis no Safiras muguras, Eragons paklanījās. Skolotāj Glēdr. Skolotāj Oromis.
Ierunājās Glēdrs: Jūs esat nolēmuši atgriezties pie vārdeniem ?
Jā, esam, atbildēja Safira.
Sašutums par nodevību guva virsroku pār Eragona spēju savaldīties. Kāpēc gan jūs slēpāt no mums patiesību? Vai esat tik cieši apņēmušies aizkavēt mūs Elesmērā, ka jāķeras pie šādiem zemiskiem trikiem? Vārdeniem kuru katru mirkli uzbruks, bet jūs par to neesat bilduši ne pušplēsta vārdiņa!
Kā parasti nesatricināms, Oromiss pavaicāja: Vai vēlaties dzirdēt, kāpēc mēs tā rīkojāmies?
Vēlos turklāt loti, skolotāj, pirms Eragona paguva atbildēt Safira. Un, izmantojot viņu īpašo saikni, uzrūca savam Jātniekam: Esi pieklājīgāks!
- Mēs noklusējām ziņas par pēdējiem notikumiem divu iemeslu dēļ. Galvenais vēl pirms deviņām dienām paši nezinājām, ka vārdeniem draud uzbrukums. Turklāt arī trīs dienas pēc tam Impērijas karaspēka patiesais lielums, atrašanās vieta, kā arī pārvietošanās ātrums palika mums slēpti, jo tikai tad lordam Dātedram izdevās uzlauzt burvestības, ko izmantoja Galbatorikss, lai maldinātu mūsu pieredzējumus.
- Tas neizskaidro jūsu klusēšanu. Eragons kļuva pikts. Un man ir vēl viens jautājums kāpēc tad, kad jūs atklājāt, ka vārdeniem draud briesmas, Islanzadi nesauca elfus pie ieročiem? Vai tad mēs neesam sabiedrotie?
- Karaliene, Eragon, ir saukusi elfus pie ieročiem. Visā Duveldenvārdenā atbalsojas kalēju veseru duna, bruņuzābaku šķinda un šķiršanās vaimanas. Pirmo reizi pēdējā gadsimta laikā mūsu rase izies no Duveldenvārdenas, lai stātos pretī lielākajam ienaidniekam. Ir pienākusi stunda, kad elfi atkal iznāks Alagēzijas līdzenumos. Tad Oromiss klusi piebilda: Beidzamajā laikā tu, Eragon, biji izklaidīgāks nekā parasti, un es saprotu, kāpēc. Tagad tev ir jāapzinās, kas notiek tev apkārt. Pasaule prasa, lai tu pievērstu tai visu savu uzmanību.
Eragonu pārņēma kauns, un viņš spēja vien atvainoties: Piedod, skolotāj. Jauneklis atcerējās Blagdena vārdus un atļāvās rūgti pasmaidīt. Es esmu akls kā kurmis.
- Tā gluži nav, Eragon. Par spīti milzīgajiem pienākumiem, kurus esam uzkrāvuši tavos jaunajos plecos, tu esi turējies godam. Oromiss satraukts pavērās uz mācekli. Tuvākajās dienās mēs gaidām ziņu no Nasuadas, kurā viņa lūdz Islanzadi palīdzību un tavu atgriešanos pie vārdeniem. Es grasījos tev paziņot par vārdenu nelaimi brīdī, kad šis lūgums sasniegtu Elesmēru, jo tev būtu pietiekami daudz laika, lai tiktu līdz Surdai, pirms tiktu cilāti zobeni. Ja es būtu tev kaut ko pateicis agrāk, tad tavs uzticības zvērests liktu tev pamest mācības un steigties palīgā savai pavēlniecei. Šī iemesla dēļ es un Islanzadi turējām mēli aiz zobiem.
- Manām apmācībām nebūs nekādas jēgas, ja vārdenus iznīcinās.
- Taisnība. Taču tu vari izrādīties vienīgais cilvēks, kurš spēs pasargāt viņus no iznīcības, jo pastāv iespēja ne pārāk liela, tomēr tāpēc ne mazāk briesmīga -, ka kaujas laukā atradīsies arī Galbatorikss. Mūsu karavīri nepagūs ierasties palīgā vārdeniem ir krietni par vēlu, bet tas nozīmē: ja Galbatorikss patiešām ir devies karā, tev nāksies stāties viņam pretī vienatnē, bez mūsu burvju aizsardzības. Šajos apstākļos likās svarīgi, lai tava apmācība turpinātos pēc iespējas ilgāk.
Vienā acumirklī Eragona dusmas pagaisa, un to vietā nāca auksta, skarba un brutāli lietišķa apjēgsme par to, kāpēc Oromisam bija jāklusē. Tik draudīgās situācijās kā šī personiskajām jūtām nebija nekādas nozīmes. Mierīgā balsī jauneklis atzina: Tev ir taisnība. Mans uzticības zvērests liktu man rūpēties par
Nasuadas un vārdenu drošību. Tiesa, es neesmu gatavs stāties pretī Galbatoriksam. Vēl neesmu.
- Es ieteiktu rīkoties šādi, Oromiss sacīja, ja Galbatorikss parādīsies kaujas laukā, dari visu iespējamo, lai novērstu viņa uzmanību no vārdeniem, līdz izšķirsies cīņas liktenis, un izvairies no tiešas divcīņas ar karali. Pirms jūs dodaties ceļā, es gribu, lai apsolāt kādu lietu: proti, ka jūs ar Safiru, kad notikumi to ļaus, atgriezīsieties šeit, lai pabeigtu apmācības, jo jums vēl jāapgūst ļoti daudz.
Mēs atgriezīsimies, senvalodā apsolīja Safira, pārvērzdama šos vienkāršos vārdus nepārkāpjamā zvērestā.
- Mēs atgriezīsimies, Eragons atkārtoja, apzīmogojot abu likteni.
Gandarīts par saņemto solījumu, Oromiss pasniedzās pēc sarkana izšūta maisiņa un atvilka tā auklas. Nojauzdams, ka tev būs jādodas projām, esmu sagatavojis tev, Eragon, trīs dāvanas. Vispirms elfs no maisiņa izvilka sudraba blašķi. Te ir ar manām burvestībām uzlabots fēlnirvs. Šī dzira atjaunos tev spēkus, kad nekas cits vairs nelīdzēs, turklāt var izrādīties, ka dzēriens tev noder arī citos apstākļos. Lieto šo fēlnirvu prātīgi es paguvu pagatavot vien dažus malkus burvju šķidruma.
Pasniedzis blašķi Eragonam, Oromiss izņēma no maisiņa garu, melni zilu zobena jostu. Pasvārstījis to rokās, jauneklis nosprieda, ka josta ir neparasti bieza un smaga. To greznoja liānu vīteņu rakstā izausti pavedieni. Oromisa iedrošināts, Eragons pavilka lentīti jostas galā. Kad jostas vidus paslīdēja sāņus, atklājot divpadsmit dimantus, katru apmēram collu diametrā, Eragonam aizrāvās elpa. Četri dimanti bija caurspīdīgi, četri melni, bet pārējie krāsaini: sarkans, zils, dzeltens un brūns. Pirmajos saules staros tie zaigoja auksti un spoži kā ledus, mezdami daudzkrāsainas atblāzmas uz Eragona plaukstām.
- Skolotāj… Jauneklis papurināja galvu, krietnu brīdi nespēdams izdvest ne vārda. Vai ir droši ko tādu uzticēt man?
- Sargā to labi, lai nevienam nerastos kārdinājums jostu nozagt. Tā savulaik piederēja Belotam Viedajam tu par viņu lasīji atmiņās par Tumsas gada notikumiem un tiek uzskatīta par vienu no Jātnieku lielākajiem dārgumiem. Šie ir vērtīgākie dārgakmeņi, ko Jātnieki visos savas pastāvēšanas gados spējuši sameklēt. Dažus mēs iemainījām no rūķiem. Citus ieguvām kaujā vai izrakām no zemes paši. Akmeņiem nav maģiska spēka, taču tu vari tos izmantot kā savas enerģijas glabātavu, lai vajadzības gadījumā tev būtu iespēja pasmelties no šīs rezerves. Šī josta kopā ar Zaroka spala pogā iestrādāto rubīnu ļaus tev uzkrāt pietiekamu daudzumu enerģijas, lai kaujas laikā, izmantojot burvestības vai pat stājoties pretī ienaidnieka burvjiem, tu pārāk nenokausētu sevi.
Pašu pēdējo Oromiss izvilka ne pārāk resnu vīstoklīti, kas bija paslēpts koksnes futrālī ar reljefu Menojas koka attēlu. Atritinājis loksni, Eragons saprata, ka tas ir dzejolis, ko viņš nolasīja Agaeti Blodhren laikā. Tas bija pārrakstīts Oromisa izsmalcināti kaligrāfiskajā rokrakstā un ilustrēts ar elfa izcilajiem tintes gleznojumiem. Katras četrrindes pirmo zīmi veidoja uzgleznotu augu un dzīvnieku savijums, bet vārdu kolonnas un attēlus ierāmēja smalki spirālveida raksti.
- Man likās, Oromiss noteica, ka tu labprāt paglabātu vienu dzejoļa norakstu pie sevis.
Eragons stāvēja ar divpadsmit neaptverami vērtīgajiem dimantiem vienā rokā un Oromisa vīstokli otrā un saprata, ka dzejolis viņam šķiet krietni dārgāks par jostu. Jauneklis paklanījās; pateicības jūtu pārpilnība ļāva Eragonam pateikt vien divus vienkāršus vārdus: Paldies, skolotāj.
Tad Oromiss pārsteidza Eragonu, aizsākdams elfu tradicionālo sveicienu un tādējādi izrādīdams īpašu godu savam māceklim: Lai veiksme smaida pār tevi!