OKEĀNA RĪKLE
Zili melni viļņi šūpojās zem "Pūķa spārna", ik pa brīdim uzsviezdami kuģi augstu gaisā. Tur tas mirkli sastinga putu klātā ūdens blāķa draudīgajā virsotnē, lai drīz sagāztos uz priekšu un pa viļņa muguru trauktos lejup melnajā, miklajā aizā. Dzeļošas miglas grīstes plandījās dzestrajā gaisā, bet vējš vaidēja un kauca kā milzīgs apsēsts spoks.
Rorans stāvēja, sagrābis klāja labās puses margas, un vēma, noliecies pār kuģa bortu; vētra no kuņģa vairs spēja izspiest vien skābenu žulti. Viņš bija lepojies, ka uz Klovisa baržām jūras slimība ne reizes nepiemetās, taču vētra, no kuras viņi mēģināja aizbēgt, bija tik stipra, ka pat Utara vīri visi kā viens sālī un darvā līdz kaulam mērcēti ar grūtībām spēja paturēt izdzerto viskiju sevī.
Roranam likās, ka viņam starp lāpstiņām trāpījusi vai puse aisberga, kad milzīgs vilnis, sitoties pret kuģa sāniem, pāršļāca klājam ūdens kalnu, kas pēc tam nozuda novades lūkās un tālāk putojošajā, pinkainajā, piktajā okeānā, no kura bija nācis. Ar nosalušajiem pirkstiem, kas kustējās neveikli kā koka gabali, viņš izslaucīja no acīm sāļo ūdeni un, piemiedzis tās, paskatījās uz apvārsni tintes melnumā aiz kuģa pakaļgala.
Varbūt vētra nojauks mūsu pēdas. Kopš brīža, kad viņi pabrauca garām Dzelzs klintīm un aplieca ragu, ko Džeods nosauca par Edur Carthungavē, bet Utars dēvēja par Ratbara piesi, "Pūķa spārnam" pakaļ dzinās trīs korvetes ar melnām burām. Kores asteskauls, ko neteiksi, pasmīnēdams zemesragu raksturoja Utars. Sekotāju kuģi bija ātrāki par "Pūķa spārnu", kuru smagnēju darīja ciematnieku pulks un viņu mantas, tāpēc tie drīz vien panāca tirdzniecības kuģi un pāris reižu nobēra pār to bultu krusu. Ļaunākais bija tas, ka lielākajā korvetē, šķiet, atradās burvis, jo no tās šautās bultas bija pārpasaulīgi precīzas tās pāršķēla virves, sabojāja ballistas un ieķīlēja vinčas. Uzbrukumi lika
Roranam noprast, ka Impērija ir atmetusi domu par viņa sagūstīšanu un tagad darīs visu iespējamo, lai viņš neatrastu patvērumu pie vārdeniem. Viņš jau gatavoja kārvahalliešus abordāžas atvairīšanai, kad mākoņi virs galvas satumsa draudīgi violeti, sāka gāzties pātagojošs lietus, bet no ziemeļrietumiem viņus panāca plēsonīga vētra. Šobrīd Utars bija iegriezis "Pūķa spārnu" šķērsām vējam viņi devās uz Dienvidu salām, kur kapteinis cerēja izbēgt no vajātājiem Beirlendas sēkļu ūfl līču labirintā.
Starp diviem ducīgiem negaisa mākoņiem aizšāvās horizontāla zibens šautra, uz mirkli pārvērzdama pasauli bāla marmora cilnī, bet tad visam atkal uzgūlās tumsa. Katrs žilbinošais zibens uzliesmojums atstāja Rorana skatienā nekustīgu ainu, kas tur pulsēja vēl krietnu brīdi pēc tam, kad šautru bija aprijusi nakts.
Tad debesis pārcirta nākamā zibens pātaga un Rorans redzēja gluži kā melnbaltu gleznojumu virknē kā bezānburas stenga sagriezās, nokrakšķēja un iegāzās bangojošajā jūrā pa kreisi no kuģa. Pagrābis glābšanas trosi, Rorans aizvilkās līdz kvarterklājam un kopā ar Bondenu sāka cirst tauvas, kas vēl arvien saistīja stengu ar "Pūķa spārnu", novelkot kuģa priekšgalu uz leju. Pārcirstās virves aizšāvās gaisā, locīdamās kā čūskas.
Kad tas bija paveikts, Rorans noslīga uz klāja, labo roku ieāķējis margapmalē, lai noturētos vietā, kad kuģis traucās divdesmit… trīsdesmit pēdu lejup starp viļņiem. Pāri augumam pārvēlās kārtējais ūdens vāls, izdzīdams pēdējo siltumu no kauliem. Jaunekļa ķermeni sāka kratīt nevaldāmi drebuļi.
Neļauj man te nomirt, viņš lūdzās, lai gan nezināja, pie kā īsti ar šo lūgumu vēršas. Ne šajos nežēlīgajos viļņos. Mans mērķis vēl nav sasniegts. Tajā garajā naktī jauneklis glābās atmiņās par Katrīnu, smeldamies tajās mierinājumu, kad likās, ka pārgurušo ķermeni draud atstāt pēdējā cerība.
Vētra ilga divas pilnas dienas un norima, kad nakts sāka griezties uz rīta pusi. Nākamais rīts pienāca ar blāvi zaļganu saullēktu, skaidrām debesīm un trim melnām burām pie apvāršņa ziemeļpusē. Dienvidrietumos varēja saskatīt dūmakā tīto Beirlendas apveidu, kas dusēja zem mākoņu kroņa apvīta milzu kalna.
Rorans, Džeods un Utars sanāca mazajā priekšgala kajītē plašā kapteiņa kajīte bija atvēlēta sirdzējiem. Utars izritināja uz galda karti un norādīja uz punktu virs Beirlendas. Mēs pašlaik atrodamies šeit, viņš paskaidroja. Tad viņš paņēma lielāku karti, kas attēloja visu Alagēzijas krasta līniju, un pielika pirkstu pie Džietas upes grīvas. Un te mums vajadzētu nokļūt, jo pārtikas līdz Rīvstounai nepietiks. Tiesa, kā turp nokļūt, izvairoties no vajātājiem, es nezinu. Ar salauztu bezānmastu tās nolāpītās korvetes mūs panāks rīt ap pusdienlaiku vai vēlākais pret vakaru, ja mums izdosies labi nostrādāt ar burām.
-Vai mēs spētu uzstādīt rezerves mastu? Džeods vaicāja. Parasti uz tik lieliem kuģiem tādi ir, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus.
Utars paraustīja plecus. Tas būtu iespējams, ja vien starp mums būtu kārtīgs kuģa namdaris. Ņemot vērā, ka tāda starp mums nav, es negribētu, lai kāds nepieredzējis cilvēks mēģina uzsliet mastu, tas var nogāzties uz klāja un kādu savainot.
Tad ierunājās Rorans: Ja nebūtu jābaidās no burvja vai burvjiem, es ieteiktu sagaidīt korvetes un doties pret viņiem tuvcīņā, jo uz šī kuģa ir krietni vairāk ļaužu nekā korvešu apkalpēs. Tomēr šajos apstākļos es vairītos no kaujas. Pastāv liela iespēja, ka mēs negūsim virsroku galu galā bez pēdām ir izgaisuši tik daudzi kuģi, kas devušies palīgā vārdeniem.
Utars krekstēdams uzvilka apli apkārt viņu pašreizējai atrašanās vietai. Tik tālu mēs varētu aizbūrāt līdz rītdienas vakaram, pieņemot, ka saglabājas mums labvēlīgs vējš. Mēs, ja vēlētos, varētu izkāpt krastā vai nu Beirlendā, vai Nijā, taču es šaubos, vai tas mums kaut kā līdzētu. Tās būtu kā lamatas. Tur mūs viegli nomedītu vai nu korvešu kareivji, vai razaki, vai pats Galbatorikss.
Rorans sarauca pieri, prātodams par bēgļu iespējām. Kauja ar korvetēm likās neizbēgama.
Vairākas minūtes kajītē valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai viļņu šļaksti pret kuģa sāniem. Tad Džeods uzlika pirkstu uz punkta kartē starp Beirlendu un Niju, paskatījās uz Utaru un iejautājās: Un kā ar Kuiļa Aci?
Roranam par lielu pārsteigumu rētu klātais jūrasbraucējs nobālēja. Es to neuzņemšos, Džeod, nekad mūžā. Es drīzāk stāšos pretī korvešu vīriem un miršu atklātā jūrā, nevis došos uz to nolādēto vietu. Tur nebūtībā ir aizrauts divreiz vairāk kuģu nekā visā Galbatoriksa flotē.
- Es atminos lasījis, Džeods iebilda, atlaizdamies dziļāk krēslā, ka paisuma un bēguma pīķī to var šķērsot pilnīgi droši. Vai tad tā nav?
Ļoti negribīgi Utars atzina: Tiesa. Taču Acs ir tik plata, ka šķērsojums jāsāk tieši pareizajā laikā, lai neaizietu bojā. Un mums tas būs teju neiespējami, lai vienlaikus izbēgtu no korvetēm.
- Toties, ja mums tas izdotos, Džeods uzstāja, ja mums izdotos uzsākt šķērsojumu tieši laikā, korvetes aizietu bojā vai ja viņi zaudētu dūšu būtu spiestas apbraukt Niju. Tad mums būtu gana laika, lai paslēptos kaut kur Beirlendas krastos.
- Pārāk daudz "ja"… Ja kāds no šiem "ja" nepiepildīsies, mēs barosim zivis jūras dibenā.
- Liecies mierā, Utar, bailes nomāc tavu veselo saprātu. Atzīstu, tas, ko es piedāvāju, ir bīstami, taču ne bīstamāk par bēgšanu no Teirmas. Vai tu apšaubi savu spēju šķērsot šaurumu? Vai tev pietrūkst dūšas?
Utars sakrustoja kailās rokas uz krūtīm. Tu, Džeod, nez vai esi redzējis Kuiļa Aci, ko?