- Es melotu, ja teiktu, ka esmu.
- Nav jau tā, ka man trūktu vīra dūšas, taču Acs ir kas pārcilvēcīgs; salīdzinājumā ar to mūsu lielākie kuģi ir kā skaidas, mūsu dižākās ēkas kā leļļu namiņi. Mēģinājums šķērsot to līdzinātos mēģinājumam aizbēgt no lavīnas kalnos; mums tas var izdoties, bet tikpat labi mūs var samalt putekļos.
- Kas, Rorans jautāja, ir Kuiļa Acs?
- Visu aprijoša okeāna rīkle, Utars noskaldīja.
Džeods mierīgākā balsī piebilda: Tas, Roran, ir ūdens virpulis, kas veidojas, starp Beirlendu un Niju saduroties paisuma vai bēguma straumēm. Starp bēgumu un paisumu Acs griežas no ziemeļiem uz rietumiem. Starp paisumu un bēgumu tā griežas no ziemeļiem uz austrumiem.
- Tas neizklausās pārāk bīstami.
Utars papurināja galvu tik nikni, ka bize kā pātaga uzšāva pa vēju aprauto kaklu, un iesmējās. Ne pārāk bīstami, ko tu neteiksi! Ha!
- Tas, ko tu nespēj iedomāties, Džeods turpināja, ir atvara lielums. Parasti Acs vidus diametrs ir kāda līga, bet virpuļa malas var sniegties desmit piecpadsmit jūdžu platumā. Kuģis, kam nepaveicas un ko Acs ierauj sevī, tiek novilkts dzelmē un sašķaidīts pret zemūdens klintīm. Atlūzas bieži tiek izskalotas abu salu pludmalēs.
- Vai kādam ienāks prātā, ka mēs varētu izvēlēties šo ceļu? Rorans gribēja zināt.
- Neienāks gan, un tam ir acīmredzams iemesls, Utars norūca. Džeods tikmēr papurināja galvu.
- Vai pastāv iespēja, ka mums tomēr izdotos šķērsot Aci?
- Mēģināt to būtu pēdējā muļķība.
Rorans pamāja. Utar, es saprotu, ka tevi šī iespēja īsti nevilina, taču mums nav daudz variantu. Es neesmu jūrnieks, tāpēc man ir jāpaļaujas uz tavu spriedumu: vai mēs varam šķērsot Aci?
Kapteinis mirkli vilcinājās. Varbūt varam, varbūt ne. Ir jābūt galīgi trakam, lai pie tā briesmoņa piebrauktu tuvāk par piecām jūdzēm.
Izvilcis veseri, Rorans ieblieza pa galdu, atstādams tajā puscollu dziļu robu. Tad es būšu galīgi traks! Viņš izturēja Utara skatienu, līdz kapteinis nepatikā novērsās. Vai man jāatgādina, ka mēs esam nokļuvuši tik tālu, jo darām to, ko, pēc drūvīgu vaimandieniņu domām, nav iespējams vai vismaz nevajadzētu darīt. Mēs, kārvahallieši, uzdrošinājāmies pamest savas mājas un pāriet Kori. Džeods uzdrošinājās iedomāties, ka ir iespējams nozagt "Pūķa spārnu". Kāda, Utar, ir tava uzdrošināšanās? Ja mēs metīsim izaicinājumu Acij un izdzīvosim, lai pavēstītu par to Alagēzijai, tevi paaudžu paaudzēs daudzinās par vienu no dižākajiem jūrasbraucējiem šīs zemes vēsturē. Tagad atbildi man, tikai atbildi patiesi: vai to ir iespējams izdarīt?
Utars pārbrauca ar plaukstu sejai. Pēc mirkļa viņš ierunājās klusā balsī, it kā Rorana vārdi būtu likuši viņam atmest bravūrīgo spītēšanos. Es nezinu, Dižveseri… Ja mēs gaidīsim, lai Acs aprimst, korvetes vai* izrādīties pārāk tuvu, tātad ja izglābsimies mēs, izglābsies arī viņi. Un, ja norims vējš, straume mūs sagrābs un mēs nespēsim izrauties no virpuļa.
Vai tu kā kapteinis vēlies to mēģināt? Nedz Džeods, nedz es mēs nevaram uzņemties "Pūķa spārna" vadīšanu tavā vietā.
Krietnu brīdi Utars, salicis plaukstas vienu uz otras, pētīja kartes. Viņš novilka pāris līniju no viņu pašreizējās atrašanās vietas un, sarakstījis Roranam nesaprotamus skaitļus stabiņos, veica kaut kādus aprēķinus. Beidzot viņš sacīja: Es baidos, ka mēs dodamies nāvē, bet, jā, es darīšu visu, ko spēju, lai mēs tiktu pāri Acij sveiki un veseli.
Rorans gandarīts nolika veseri uz galda. Lai nu tā būtu.
PĀRI KUIĻA ACIJ
Dienas gaitā korvetes arvien tuvojās "Pūķa spārnam". Kad vien iespējams, Rorans vēroja Impērijas karakuģus, uztraukdamies, ka tie varētu pietuvoties bēgļiem pietiekami tuvu, lai uzbruktu, pirms "Pūķa spārns" sasniegtu Aci. Taču izskatījās, ka Utaram izdosies saglabāt pietiekamu attālumu no vajātājiem, vismaz tik ilgi, lai uzsāktu pārdrošo manevru.
Izpildot Utara pavēli, Rorans un pārējie ciematnieki sakārtoja kuģi pēc vētras un sagatavoja to gaidāmajam pārbaudījumam. Līdz tumsai darbi bija pabeigti, un bēgļi izdzēsa visus lukturus uz klāja, tā cerot novērst Impērijas jūrnieku uzmanību no "Pūķa spārna" mērķa. Šī mazā viltība izdevās, jo, kad uzlēca saule, Rorans ieraudzīja, ka korvetes novirzījušās apmēram jūdzi uz ziemeļrietumiem, tomēr ātrie karakuģi drīz vien atguva iekavēto.
Vēlāk tajā rītā Rorans uzrāpās mastā un ierausās masta grozā krietnas simt trīsdesmit pēdas virs klāja no turienes cilvēki izskatījās ne lielāki par mazo pirkstiņu. Ūdens un debesis, "Pūķa spārnam" svaidoties viļņos, likās draudīgi šūpojamies ap viņu.
Rorans pielika pie acs līdzpaņemto tālskati un brīdi regulēja, līdz varēja skaidri saskatīt korvetes, kas atradās nepilnas četras jūdzes aiz muguras un tuvojās straujāk, nekā viņam būtu gribējies. "Viņi laikam ir sapratuši, ko grasāmies darīt," viņš nodomāja. Pagriezis tālskati pretējā virzienā, Rorans sāka pētīt okeāna virsmu, cerēdams ieraudzīt kādas Kuiļa Acs pazīmes. Viņš apstājās, pamanījis salas lieluma putu apli, kas griezās no ziemeļiem uz austrumiem. "Mēs esam nokavējuši," viņš nodomāja, vēderam bailēs saraujoties. Paisums jau bija beidzies, un, ūdenim atplūstot no sauszemes, Kuiļa Acs pieņēmās ātrumā un spēkā. Rorans pavērsa tālskati lejup, pāri masta groza malai, un ieraudzīja, ka mezglainā virve, ko Utars bija piesējis kuģa aizmugurē pie labā borta, lai noteiktu, kad "Pūķa spārns" nonāks virpuļa darbības laukā tā šobrīd peldēja līdzās kuģim, nevis aiz tā kā iepriekš.
Vienīgā mazā priekšrocība viņi traucās Acs straumes virzienā, nevis pretī tai. Ja būtu otrādi, viņiem atliktu tikai viens gaidīt, kad bēgums beigsies un sāksies paisums.
Rorans dzirdēja, kā lejā Utars sauc ciematniekus pie airiem. Vēl pēc mirkļa "Pūķa spārna" sānos parādījās divas rindas kāršu, kas lika kuģim izskatīties kā milzīgam ūdensmērītājam. Atskanot vēršādas bungu sitienam, ko ar saucienu papildināja Bondens, kuram bija uzticēts uzturēt airēšanas ritmu, airi šāvās uz priekšu, ienira zaļajā ūdenī un tad atkal pacēlās virs okeāna virsmas, atstādami aiz sevis baltu, sakultu putu pēdas. "Pūķa spārns" uzņēma ātrumu, tagad traucoties straujāk par korvetēm, kuras vēl atradās ārpus Acs ietekmes.
Rorans baisā apbrīnā vēroja izrādi, kas norisinājās viņa acu priekšā. Teju svarīgākais "lugas" elements, no kura atkarīgs iespējamais iznākums, bija laiks. Kaut arī viņi iebrauca virpulī par vēlu, vai "Pūķa spārns", liekot lietā gan airus, gan buras, būs gana ātrs, lai šķērsotu Aci? Un vai korvetēm arī to komandas bija ķērušās pie airiem izdosies samazināt attālumu līdz bēgļiem, lai nodrošinātu savu izglābšanos? Viņš to neprata noteikt. Dārdošās bungas likās skaitām minūtes; Rorans spilgti izjuta katru garām skrienošo mirkli.
Jauneklim par lielu pārsteigumu, uz groza malas pēkšņi parādījās roka, bet aiz tās arī Baldora seja. Kalēja dēls paskatījās uz viņu un teica: Padod, lūdzu, roku! Citādi es tūlīt novelšos atpakaļ lejā.
Rorans sasprindzināja augumu un palīdzēja Baldoram ierausties grozā. Kalēja dēls pasniedza viņam sausiņu un kaltētu ābolu sauju. Iedomājos, ka tu varbūt gribi kaut ko uzkost. Pateicībā pamājis galvu, Rorans nokoda sausiņa gabalu un atkal paņēma tālskati. Kad Baldors pavaicāja: Vai tu jau redzi Aci? Rorans iedeva viņam tālskati un pats pievērsās ēdienam.
Nākamās pusstundas laikā putu virpuļa griešanās kļuva arvien ātrāka, līdz tas riņķoja kā vilciņš. Ūdens apļa malās sāka pakāpeniski celties augšup, bet putas likās nozūdam milzīgas bedres dibenā. Tumšais atvars kļuva arvien lielāks un dziļāks. Gaisu virs tā piepildīja virpuļojošas miglas ciklons, bet no bezdibeņa piķa melnās rīkles izlauzās mokpilns kauciens, kas atgādināja ievainota vilka gaudas.