Ātrums, ar kādu veidojās Kuiļa Acs, satrieca Roranu. Labāk kāp lejā un izstāsti Utaram, ko redzējām, viņš sacīja.
Baldors izkāpa no groza. Piesien sevi pie masta, citādi tevi izsviedīs no groza.
Labi, labi.
Aptinot virves ap augumu, Rorans atstāja rokas brīvas, lai tad, ja rastos nepieciešamība, viņš varētu izvilkt no maksts nazi un pārgriezt valgus. Spriedze auga augumā. Atvara centrs tagad atradās apmēram jūdzi aiz "Pūķa spārna" pakaļgala, savukārt korvetes jūdzes divas aiz bēgļiem; Acs strauji pieņēmās spēkā. Tad notika kas ļaunāks sagrieztā ūdens masa likās paraujam sev līdzi arī vēju: te tas pūta no vienas, te no otras puses. Buras uz mirkli piepūtās, tad atkal noplaka, tad atkal piepūtās, apjukušajam vējam mētājoties ap kuģi.
Iespējams, Utaram bija taisnība, Rorans nodomāja. Iespējams, es gāju soli par tālu un stājos ceļā pretiniekam, kuru nevar pieveikt ar pārliecības spēku vien. Iespējams, es esmu nolēmis visus ciematniekus nāvei. Dabas spēkus nav iespējams iebiedēt.
Kuiļa Acs virpuļa ārējā robeža veidoja gandrīz deviņas ar pusi jūdzes lielu apli. Cik jūras asu dziļa tā bija, nezināja neviens, tikai tie, ko Acs savulaik bija nogremdējusi. Atvara malas slējās četrdesmit piecu grādu slīpumā; tās likās seklu rievu sašvīkotas, gluži kā mikls māls, ko uz ripas veido izveicīgas podnieka rokas. Dobjais kauciens kļuva vēl skaļāks, līdz Roranam likās: pasaulei jāsabirst putekļos no vibrācijas spēka. No miglas pāri virpuļojošajam bezdibenim pacēlās pasakaini skaista varavīksne.
Ūdens plūsma šķita kļuvusi vēl straujāka; cērtoties ap virpuļa malu, tā rāva "Pūķa spārnu" neticamā ātrumā, padarīdama arvien mazāk un mazāk ticamu iespēju, ka kuģim izdosies izrauties no atvara skavām Acs dienvidu pusē. Virpuļa straujums bija licis "Pūķa spārnam" sagāzties tik tālu uz labā borta pusi, ka Rorans karājās gaisā virs putojošā ūdens.
Par spīti "Pūķa spārna" ātrumam, korvetes likās virzāmies arvien tuvāk un tuvāk. Impērijas kuģi peldēja līdzās cits citam ar nepilnas jūdzes atstarpi. To airi tika vēzēti pilnīgā saskaņā, gluži kā divas spuras, kas cilājas pie laivas korpusa, arot okeāna virsmu. Rorans ar apbrīnu noskatījās uz šo ainu.
Tad jauneklis aizbāza tālskati aiz krekla tas vairs nebija vajadzīgs. Korvetes atradās pietiekami tuvu, lai saskatītu tās ar neapbruņotu aci, savukārt atvaru arvien blīvāk aizsedza baltas miglas mākoņi, kas cēlās no konusa malas. Pēc tam arī mākoņus ievilka virpuļa dziļumā, līdz migla atgādināja gaisīgu Kuiļa Acs dubultnieku.
Kādā brīdī "Pūķa spārns" mainīja halzi, novirzīdamies no straumes, lai pēc Utara pavēles mēģinātu izlauzties atklātā jūrā. Ķīlis nodrebēja sakultajā ūdenī, un kuģa ātrums nokritās uz pusi, "Pūķa spārnam" raujoties ārā no Kuiļa Acs nāvīgā skāviena. Drausmīgas trīsas uzskrēja augšup pa mastu, likdamas Rorana zobiem noklabēt, un masta grozs nošūpojās tik spēcīgi, ka jauneklim noreiba galva.
Kuģis virzījās uz priekšu arvien lēnāk, un Roranu pārņēma bailes. Viņš pārgrieza virves un, nelikdamies ne zinis par drošību, pārliecās pāri groza malai, pieķērās pie vantīm un sāka rāpties lejup pa takelāžu tik strauji, ka reiz pat nesatvēra virvi un nolidoja vairākas pēdas brīvā kritienā, līdz spēja atkal pieķerties vantīm. Viņš nolēca uz klāja, aizskrēja līdz priekšgala lūkai un nolaidās lejup pie airētājiem, kur pievienojās Baldoram un Albriham pie garā ozolkoka aira.
Neviens nerunāja ne vārda, tikai izmisīgi cilāja airus, elpai smagi gārdzot kaklā, bungām neprātīgi dārdot, Bondenam aizsmakušā balsī saucot ritmu un Kuiļa Acij aiz borta rēcot. Rorans juta, kā varenais atvars pretojas katram aira vilcienam.
Tomēr, par spīti pūliņiem, "Pūķa spārns" teju apstājās. Mums tas neizdosies, Rorans nodomāja. Mugura un kājas smeldza no piepūles. Plaušās dūra. Starp bungu sitieniem viņš dzirdēja, kā Utars pavēl jūrniekiem virs klāja pagriezt buras tā, lai pēc iespējas labāk izmantotu mainīgo vēju.
Teins un Ridlijs sēdās Darmena un Hamunda vietā, bet nogurušie airētāji atkrita garšļaukus ejā un palika tur guļam, trīcot pie visām miesām. Pēc nepilnas minūtes vēl kāds no vīriem sabruka savā vietā, un viņu tūlīt aizstāja Birgita un vēl kāda no sievietēm.
Ja mēs izdzīvosim, Rorans saprata, tad tikai tāpēc, ka mums ir gana daudz cilvēku, lai uzturētu lielāko iespējamo ātrumu tik ilgi, cik nepieciešams.
Likās, viņš veselu mūžību cīnās ar airi pustumšajā, slikti vēdinātajā telpā, vispirms celdams to uz priekšu, tad vilkdams atpakaļ un darīdams visu iespējamo, lai nepievērstu uzmanību smeldzei ķermenī, kas kļuva arvien neizturamāka. Kakls sāpēja, jo galvu nācās turēt noliektu, lai neapdauzītu pret zemajiem griestiem. Aira roktura tumšo koku klāja asinis no pārplīsušajām tulznām. Viņš norāva kreklu, nomezdams tālskati uz grīdas, un, aptinis audumu ap airi, turpināja airēt.
Beidzot arī Rorana spēki bija galā. Kājas saļima, un viņš nogāzās uz sāniem, sviedrainajam augumam ieslīdot ejā starp soliem. Viņa vietā sēdās Orvals. Rorans palika uz grīdas, līdz viņam izdevās atgūt elpu, tad jauneklis uzrausās uz ceļgaliem un aizrāpoja līdz lūkai.
Kā drudža apdullināts, viņš uzlīda augšā pa kāpnēm, šūpodamies līdzi kuģim un ik pa brīdim atspiezdamies pret sienu, lai atpūstos. Izkļuvis uz klāja, Rorans mirkli izbaudīja svaigo gaisu, tad aizstreipuļoja uz kuģa pakaļgalu, kur atradās stūre. Likās, ka viņa kājas kuru katru mirkli saraus krampji.
Kā mums veicas? jauneklis izdvesa, vērsdamies pie Utara, kurš stāvēja pie stūres rata.
Utars papurināja galvu.
Paskatījies pāri aizmugures bortam, Rorans pamanīja, ka visas trīs korvetes atrodas pusjūdzes attālumā mazliet uz rietumiem, tuvāk Acs centram. Izskatījās, ka Impērijas kuģi stāv uz vietas vismaz salīdzinājumā ar "Pūķa spārnu".
Sākumā Roranam likās, ka visu četru kuģu atrašanās vieta nemainās. Tad pēkšņi viņš sajuta kustību, it kā kuģis būtu šķērsojis kādu lūzuma punktu un spēki, kas to kavēja, pamazām kļūtu vājāki. Starpība ātrumā bija niecīga, tās varbūt bija pāris pēdu minūtē taču pietiekami liela, lai redzētu, ka attālums starp bēgļu kuģi un korvetēm sāk palielināties. Ar katru airu vēzienu "Pūķa spārnu" ātrums pieauga.
Korvetes nespēja pārvarēt atvara baiso spēku. To airi cilājās arvien lēnāk un lēnāk, līdz cits pēc cita kuģi sāka slīdēt atpakaļ miglā, kas slēpa piķa melnā ūdens virpuļojošās sienas un nežēlīgās klintis okeāna dzelmē.
Viņi vairs nespēj paairēt, Rorans aptvēra. Viņu komandas ir pārāk mazas, viņi ir pārāk noguruši. Pret paša gribu viņš izjuta žēlumu pret korvešu vīriem.
Tajā brīdī no tuvākās korvetes tika izšauta bulta, un, uzliesmojusi zaļās ugunīs, tā traucās uz "Pūķa spārna" pusi. Acīmredzot šautru nesa burvestības spēks, jo citādi tā nespētu aizlidot tik tālu. Kad bulta trāpīja bezānburai, tā sašķīda eļļainās uguns lodītēs, kas aizdedzināja visu, ar ko saskārās. Pēc pāris mirkļiem gar mastu, uz klāja un zem tā liesmoja divdesmit mazi ugunsgrēki.
- Mēs nespējam nodzēst liesmas, kliedza viens no jūrniekiem ar šausmu izteiksmi sejā.
-Atskaldiet visu, kas deg, un sviediet pār bortu! norēcās Utars.
Izrāvis pie jostas piekārto dunci, Rorans ņēmās izgriezt no klāja dēļiem zaļi kvēlojošu uguns liesmu, kas dega viņam pie kājām. Pagāja vairākas spriedzes pilnas minūtes, līdz izdevās atbrīvoties no pārdabiskajām ugunīm un kļuva skaidrs, ka kuģis ir pasargāts no ugunsgrēka.