Kad atskanēja sauciens "Viss kārtībā!", Utars atlaida vaļīgāk stūres ratu. Ja tas ir viss, uz ko ir spējīgs viņu burvis, tad es uzdrošinos apgalvot, ka varam no viņa vairs nebaidīties.
- Mēs taču tiksim ārā no Acs, vai ne? Rorans jautāja, uztraukti gaidīdams, ka jūrasbraucējs apstiprinās viņa cerības.
Utars iztaisnoja muguru un nozibināja žiglu smaidu, vienlaikus lepodamies ar tikko paveikto un īsti nespēdams tam noticēt.
- Gluži tūlīt mums tas neizdosies, bet daudz vairs nav atlicis. Mēs netiksim daudz tālāk no virpuļojošā briesmoņa, kamēr nebeigsies paisums. Aizej pasaki Bondenam, lai mazliet palēnina ritmu; es nevēlos, lai ļaudis pie airiem zaudētu samaņu, kad tas vairs nav vajadzīgs.
Nokāpis zem klāja, Rorans noairēja vēl vienu maiņu, bet, kad viņš atkal iznāca svaigā gaisā, atvars pamazām norima. Virpuļa spokainos kaucienus bija nomainījusi vēja ierastā šalkšana. Ūdens virsma izskatījās mierīga un gluda, it kā te vēl nupat nebūtu plosījusies baisa dabas stihija; saraustītie miglas vāli, kas bija spokaini vijušies virs bezdibeņa, izkusa saules siltajos staros, un gaiss tagad bija dzidrs kā stikls. No pašas Kuiļa Acs pāri nepalika nekas kā Rorans pārliecinājās, ieskatījies tālskatī, tikai tas pats dzelteno putu aplis, kas lēni griezās uz ūdens virsmas.
Jauneklim likās, ka šī apļa vidū viņš spēj tik tikko izšķirt trīs salauztus mastus un melnu buru, kas griezās un griezās nebeidzamā virpulī. Bet, iespējams, tā bija tikai viņa iztēle.
Vismaz viņš tā iegalvoja pats sev.
Elēna nostājās līdzās jauneklim, uzlikusi roku uz lielā vēdera. Klusā balsī viņa sacīja: Mums, Roran, paveicās, paveicās vairāk, nekā varējām cerēt.
- Tiesa gan, viņš piekrita.
♦ ♦ ♦
UZ ABERONU
Zem Safiras līdz baltajam apvārsnim uz visām pusēm stiepās bezceļu mežs, no vistumšākā zaļuma izbalēdams līdz dūmakaini bālganam purpuram. Ieraudzījušas Safiru, čurkstes, krauķi un citi meža putni šaudījās virs mezglotajām priedēm, satraukti sakliegdamies. Pūķis lidoja zemu virs koku galotnēm, lai pasargātu savus pasažierus no ledainā gaisa, kas valdīja augstāk debesīs.
Kopš reizes, kad viņi kopā ar Safiru bija bēguši no razakiem uz Kori, šī bija pirmā reize, kad Eragons sava pūķa mugurā varēja lidot garāku ceļa gabalu bez apstāšanās vai kavēšanās, lai pagaidītu biedrus, kas pārvietojās pa zemi. Safirai lidojums sagādāja īpašu baudījumu, un viņa ar prieku izrādīja, ka Glēdra uzdotie vingrinājumi bija padarījuši viņu spēcīgāku un izturīgāku.
Kad sākotnējais uztraukums bija norimis, Oriks uzrunāja Eragonu: Šaubos, vai es pats kādreiz gaisā jutīšos cik necik omulīgi, taču tagad es saprotu, kāpēc tev un Safirai tā patīk lidot. Lidojumā tu vari justies brīvs un neierobežots, gluži kā asacu vanags, medījot savu upuri! Tas liek manai sirdij sisties straujāk, jā gan.
Lai negarlaikotos ceļojuma laikā, Oriks un Safira minēja mīklas. Eragons atvainojās, ka nepiedalās spēlē, jo minēšana viņam nekad nebija padevusies īpaši labi. Attapība, kas nepieciešama, lai veiksmīgi risinātu mīklas, nebija jaunekļa stiprā puse. Šajā ziņā Safira bija krietni pārāka par viņu. Kā vairumam pūķu, arī Safirai mīklu minēšana sagādāja daudz prieka, turklāt viņa tās risināja ar apbrīnojamu vieglumu.
Oriks ieminējās: Tiesa gan, visas mīklas, ko es zinu, ir rūķiski. Es centīšos tās pārtulkot pēc iespējas labāk, tomēr neņem ļaunā, ja tās skanēs neveikli. Tad viņš uzdeva pirmo mīklu:
Kad jauna gara.
Kad veca īsa.
Kamēr dzīvībā mirdzu, Urura elpas es bīstos.
Tas nav godīgi, Safira norūca. Es neko nezinu par jūsu dieviem. Eragonam pat nevajadzēja atkārtot pūķa vārdus, jo Oriks bija ļāvis viņai tos projicēt tieši savā prātā.
Oriks iesmējās. Vai tu padodies?
Nekādā gadījumā. Vairākas minūtes vienīgā skaņa bija Safiras spārnu vēdas, līdz viņa vaicāja: Vai tā ir svece?
Trāpīts.
Pūķim iesmejoties, karstu dūmu mutulis iesitās Orikam un Eragonam sejā. Man šāda veida mīklas sagādā lielas grūtības. Es neesmu bijusi nevienā mājā kopš dienas, kad izškīlos, un uzdevumi, kas saistās ar mājsaimniecības lietām, man nepadodas īpaši viegli. Tad mīklu uzdeva Safira:
Kāda suņa mēle ārstē visas kaites?
Šis izrādījās briesmīgs pārbaudījums Orikam. Viņš rūca un vaidēja, un bezspēcībā grieza zobus. Sēdēdams rūķim aiz muguras, Eragons nevarēja novaldīt smaidu, jo viņš redzēja atbildi pūķa prātā. Beidzot Oriks vaicāja: Labi, kas tas ir? Šoreiz tu esi mani pārspējusi.
Kā melnā kraukļa grēkā, Tā atbilde būs laikā.
Tagad bija Orika kārta sašust: Tā nav godīgi! Šī taču nav mana dzimtā valoda. Tu nevari cerēt, ka es uztveršu tik smalkas vārdu spēles!
Bija, bija godīgi. Tā ir īsta mīkla.
Eragons noskatījās, kā muskuļi Orika sprandā savelkas kamolos rūķis pastiepa galvu uz priekšu. O, Dzelzszobe, ja tava nostāja ir šāda, tad atmini šo mīkliņu, kuru zina katrs rūķu bērns.
Mani dēvē par Morgotala Smēdi un Helcvoga Klēpi.
Es pārklāju šķidrautu Nordviga Meitai un nesu pelēko nāvi,
Un pārradu pasauli no jauna ar Helcuoga Asinīm.
Kas es esmu ?
Tā nu viņi abi turpināja cīkstēties, uzdodami viens otram arvien grūtākas mīklas, bet tikmēr zem viņiem garām slīdēja Duveldenvārdena. Zaru jumta spraugās ik pa mirklim uzzibēja sudrabs tās bija upes, kas caurvija mežu. Apkārt Safirai pasakainu arhitektūru uzbūra mākoņi: te bija gan izliektas arkas, gan vareni kupoli, gan slaidas kolonnas; brīžam pavīdēja roboti mūri, kalna lieluma torņi, kā arī saules mirdzuma izgaismotas kalnu grēdas un ielejas, kas Eragonam lika justies tā, it kā viņi lidotu cauri sapnim.
Safira bija tik ātra, ka, krēslai iestājoties, Duveldenvārdena jau bija palikusi aiz muguras un viņi lidoja virs rūsganajiem laukiem, kas šķīra dižo mežu no Hadaraka tuksneša. Viņi ierīkoja nometni garajā zālē un iekūra mazu ugunskuru, būdami pilnīgi vieni uz zemes plakanās virsmas. Tovakar noskaņojums visiem bija drūms, runāts tika maz, jo vārdi tikai uzsvērtu viņu niecību šajā kailajā un tukšajā zemē.
Eragons izmantoja atpūtu, lai uzlādētu ar savu enerģiju rubīnu, kas rotāja Zaroka spala pogu. Rubīns uzsūca visu jaunekļa raidīto enerģiju, kā arī Safiras devumu, kad viņa piebiedrojās savam Jātniekam. Eragons secināja, ka būs nepieciešamas vairākas dienas, pirms viņi spēs piesātināt ar enerģijas rezervēm gan rubīnu, gan Belota Viedā jostā paslēptos divpadsmit dimantus.
Piekusis no piepūles, jauneklis ietinās segā, apgūlās līdzās Safirai un iegrima trauslā miegā, kurā nakts tēli izspēlēja savas lomas zvaigžņu jūrā, kas pletās viņiem virs galvas.
Di'īz pēc tam, kad viņi nākamajā rītā bija atsākuši lidojumu, viļņoto zāli nomainīja brūngani krūmāji, kuri pakāpeniski kļuva arvien zemāki un retāki, līdz to vietā bija vairs tikai saules svelmē saplaisājusi, kaila zeme, kurā saknes dzina vien reti, īpaši pieticīgi augi. Parādījās sarkanīgi zeltainas kāpas. No skatpunkta Safiras mugurā Eragonam kāpas atgādināja viļņu rindas, kas veļas un veļas uz tālu krastu.
Kad saule sāka laisties uz apvāršņa pusi, tālu austrumos jauneklis pamanīja kalnu puduri un saprata, ka tā ir Dufelsa Nangorota, kurp savulaik savvaļas pūķi lidoja vairoties, audzināt jaunuļus un galu galā arī mirt. Mums reiz vajadzētu uz turieni aizlidot, ievērojusi, kurp Eragons skatās, Safira ieminējās.