Iestājās neveikls klusums, un garajā troņa zālē kļuva smacīgāk. Lai kliedētu neomulīgo sajūtu, Eragons vaicāja: Kas notiks ar pūķu mītni? Vai tur tiks ieklāta jauna grīda?
Pirmo reizi sarunas laikā karaļa skatienā iezagās skumjas, padziļinot krunciņas, kas staroja ap acīm kā spieķi ap ratu rumbu.
- Mums ir daudz kas jāpārspriež, pirms varam ķerties pie šī darba. Tas, ko izdarīja Safira un Arja, ir briesmīgs zaudējums. Iespējams, vajadzīgs, bet briesmīgs tik un tā. Ak, varbūt pat būtu labāk, ja urgļi būtu mūs pieveikuši, pirms Isidara Mitrims tika izpostīts. Troņheimas sirds ir sašķīdusi drumstalās un mūsējās arī. Hrotgars piespieda dūri pie krūtīm, tad lēnām atlaida pirkstus un nolaida roku, lai satvertu Volunda ar ādu apdarināto rokturi.
Safira pieskārās Eragona prātam. Viņš nojauta pūķī vairākas izjūtas, taču īpaši viņu pārsteidza, ka visizteiktākās no tām bija nožēla un vainas apziņa. Viņa patiesi skuma par Zvaigžņu rozes izpostīšanu, kaut gan bija skaidrs, ka tas bija neizbēgami. Mazais, viņa teica, palīdzi man. Man ir jārunā ar Hrotgaru. Pavaicā viņam, vai rūķi spētu salikt Isidara Mitrimu no rozes lauskām!
Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars kaut ko nomurmināja savā valodā, tad atbildēja: Prasme mums būtu, bet ko gan tā dod? Šāds uzdevums prasītu ne mēnešus, drīzāk gadus, un iznākumā mūsu priekšā būtu sapostīta daile, kas reiz greznoja Troņheimu! Un tā būtu ņirgāšanās un zaimošana, kādu es nepieļaušu.
Safira turpināja, acu nemirkšķinot, vērties karalī. Tagad pasaki viņam: ja Isidara Mitrimu saliktu kopā tā, ka netrūktu ne škembiņas, es, šķiet, spētu to padarīt kā jaunu.
Eragons, acis iepletis, paskatījās uz pūķi, pārsteigumā aizmirsdams par Hrotgaru. Safira! Tam būtu vajadzīgs neaptverams enerģijas daudzums. Tu pati teici, ka nespēj pēc pašas vēlēšanās izmantot burvestības, kāpēc tu domā, ka spētu paveikt ko tādu ?
Es spētu to paveikt, jo vajadzība ir gana liela. Tā būtu mana dāvana rūķiem. Vai atceries Broma kapu ? Lai tas aizskalo tavas šaubas! Un aizver muti neklājas tā stāvēt, karalim redzot.
Kad Eragons izklāstīja Safiras piedāvājumu, Hrotgars izslējās tronī un iesaucās: Vai tas būtu iespējams? Kaut ko tādu nespētu paveikt pat elfi!
- Viņa ir pārliecināta par savām spējām.
- Tad mēs atkal uzbūvēsim Isidara Mitrimu, kaut tas prasītu simt gadu. Mēs izveidosim dārgakmens rāmi un ievietosim katru drumsliņu tās sākotnējā vietā. Mēs neaizmirsīsim nevienu puteklīti. Pat ja nāksies sadalīt lielākās atlūzas, lai tās pārvietotu, mēs to paveiksim, liekot lietā paaudžu paaudzēs krātās iemaņas, un gādāsim, lai nezustu ne kripatiņas. Tad, kad mēs savu darbu būsim paveikuši, jūs ieradīsieties, lai dziedinātu Zvaigžņu rozi!
- Mēs ieradīsimies, Eragons apstiprināja un paklanījās.
Hrotgars pasmaidīja tas atgādināja nepieejamas granīta sienas plaisāšanu. Safira, tevis dāvātais iepriecinājums ir bezgalīgs. Es atkal jūtu jēgu gan dzīvot, gan valdīt. Ja tev izdosies to paveikt, rūķi paaudžu paaudzēs visur daudzinās tavu vārdu. Tagad ejiet ar manu svētību, lai varu pavēstīt jaunumus pārējiem klaniem. Un neuzskatiet, ka jums būtu jāgaida mans paziņojums, jo ikvienam rūķim ir jādzird šī ziņa. Izstāstiet to katram, ko satiksiet. Lai Troņheimas zālēs atbalsojas mūsu rases gaviles.
Vēlreiz paklanījušies, Eragons un Safira izgāja no zāles, pamezdami smaidošo rūķu karali viņa tronī. Aiz zāles durvīm Eragons izstāstīja Orikam, kas noticis. Rūķis noliecās un noskūpstīja grīdu Safiras priekšā. Viņš piecēlās ar smaidu uz lūpām un satvēra Eragona roku, piebilzdams: Patiesi brīnums. Tu esi devis cerību, kāda mums bija vajadzīga, lai pārvarētu nesenos notikumus. Varu saderēt, ka šovakar putos kausi!
Un rīt ir bēres.
Orika seja uz mirkli atkal kļuva nopietna. Rīt, tas tiesa. Bet līdz tam neļausim skumjām domām traucēt mūs! Ejam!
Saņēmis Eragona roku, rūķis vilkšus aizvilka viņu cauri visai Troņheimai uz dzīru zāli, kur pie akmens galdiem sēdēja daudzi jo daudzi rūķi. Oriks uzlēca uz viena no galdiem, notriekdams veselu lēveni šķīvju uz grīdas, un dārdošā balsī paziņoja jaunumus par Isidara Mitrimu. Gaviles un kliedzieni, kas sekoja viņa teiktajam, teju padarīja Eragonu kurlu. Rūķi sastājās ap Safiru un visi kā viens ņēmās skūpstīt grīdu viņas priekšā, kā to bija darījis Oriks. Tikuši ar to galā, viņi atmeta ar roku ēdieniem un piepildīja savus akmens kausus ar alu un medus miestiņu.
Eragons piebiedrojās dzīrēm ar tādu aizrautību, ka pārsteidza pats sevi. Tā palīdzēja izkliedēt melanholiju, kas bija pārņēmusi viņa sirdi. Tiesa, viņš centās neļauties pārmēru trakulībām, jo apzinājās, kādi pienākumi viņu gaida nākamajā dienā un tiem vajadzēja skaidru galvu.
Pat Safira iedzēra malku miestiņa, un, atklājuši, ka viņai tas garšo, rūķi izripināja zālē veselu mucu. Uzmanīgi ievirzījusi varenos žokļus mucā, kam bija norauts dibens, viņa ar trim kārtīgiem malkiem iztukšoja to sausu, tad pacēla galvu pret griestiem un pūķa atraugu pavadīja milzīga liesmu mēle. Pagāja vairākas minūtes, līdz Eragonam izdevās pārliecināt rūķus, ka tuvoties viņai nav bīstami, bet, kad rūķi nomierinājās, viņi, par spīti pavāra iebildumiem, izvēla vēl vienu mucu un apbrīnā noskatījās, kā Safira izdzer arī to.
Safira noreiba vēl vairāk, tāpēc viņas jūtas un domas viļņojās pāri Eragonam arvien lielākā un lielākā spēkā. Pienāca brīdis, kad Jātniekam kļuva grūti paļauties uz paša maņām: pūķa redze sāka pārmākt viņa paša skatienu kustības kļuva izplūdušas un priekšmeti mainīja krāsu. Pat smaržas, ko viņš saoda, brīžam likās citādas asākas, spēcīgākas.
Tad rūķi ķērās pie kopdziedāšanas. Safira stāvēja, mazliet šūpodamās, un mēģināja dungot līdzi, pabeigdama katru rindiņu ar rēcienu. Eragons pavēra muti, lai pievienotos dziesmai, bet ar pārsteigumu secināja, ka no viņa mutes vārdu vietā atskan pūķa balss čerkstēšana. Tas, viņš papurināja*galvu, nu ir par daudz… Vai varbūt es vienkārši esmu piedzēries ? Viņš nosprieda, ka tam nav īpašas nozīmes, un turpināja skaļi dziedāt, lai tā būtu vai nebūtu pūķa balss.
Rūķi turpināja plūst uz zāli, jo ziņas par Isidara Mitrimu izplatījās ar neticamu ātrumu. Drīz vien pie galdiem sēdēja daudzi simti un ap Eragonu un Safiru bija izveidojies ciešs jo ciešs loks. Oriks sameklēja muzikantus, kuri iekārtojās stūrī un noņēma zaļa samta pārvalkus no saviem instrumentiem. Drīz vien pāri pūlim skanēja rūķu atskaņotas arfu, lautu un sudrabotu flautu melodijas.
Pagāja vairākas stundas, pirms troksnis un sajūsma sāka noplakt. Kad zālē kļuva klusāk, Oriks vēlreiz uzkāpa uz galda. Ar kausu rokā un aizsargmici greizi uz vienas auss viņš nostājās plati paplestām kājām, lai nezaudētu līdzsvaru, un iesaucās: Klausieties! Klausieties! Beidzot esam kārtīgi nosvinējuši mūsu uzvaru. Urgļi ir patriekti, un Ēna ir pagalam! Rūķi, atbalstot tikko dzirdēto, sāka dauzīt pa galdiem. Tā bija laba runa īsa un būtiska. Taču Orikam bija vēl kas piebilstams: Par Eragonu un Safiru! viņš noaurojās, paceldams kausu. Arī šo tostu apkārtējie sagaidīja ar gavilēm.
Eragons piecēlās un paklanījās, tas izraisīja jaunas gaviles. Līdzās stāvošā Safira pakāpās atpakaļ un pacēla priekškāju, lai pieliktu to pie sirds, mēģinādama atkārtot Eragona žestu. Tajā brīdī viņa sagrīļojās, un rūķi, aptvēruši stāvokļa bīstamību, metās kur nu kurais. Un viņi paspēja pamukt sāņus laikā. Ar skaļu būkšķi Safira apvēlās atmuguriski, piezemēdamās tieši uz banketa galda.