Jā gan.
Tonakt Eragons izjuta vientulību vēl stiprāk nekā iepriekš, jo šoreiz apmetne atradās Hadaraka tuksneša visnomaļākajā nostūrī, kur gaisā mitruma bija tik maz, ka viņam drīz vien sasprēgāja lūpas par spīti tam, ka viņš tās ik pēc pāris minūtēm iezieda ar nalgasku. Zemē varēja sajust ļoti maz dzīvības, tikai saujiņu puspanīkušu augu, starp kuriem manīja retu kukaini vai ķirzaku.
Tāpat kā toreiz, kad viņi cauri tuksnesim bēga no Gileadas, Eragons no augsnes savāca ūdeni, lai papildinātu maisus, un, pirms ļaut ūdenim aizplūst atpakaļ smiltīs, peļķes atspīdumā pieredzēja Nasuadu, lai noskaidrotu, vai vārdeniem jau ir uzbrukts. Jauneklim par lielu atvieglojumu sadursme ar Impērijas spēkiem vēl nebija notikusi.
Trešajā lidojuma dienā sāka pūst vējš, kas aiznesa Safiru tālāk, nekā viņai būtu izdevies aizlidot pašai. Arī Hadaraka tuksnesis palika aiz muguras.
Netālu no smilšu klajuma viņi pārlidoja pāri pulciņam zirgu mugurā sasēdušu klejotāju. Lai pasargātu sevi no svelmes, viņi bija tērpušies vieglās, plandošās drēbēs. Vīri kaut ko nokliedza savā raupjajā valodā un kratīja uz Safiras pusi zobenus un šķēpus, taču neviens no viņiem neuzdrošinājās raidīt pūķa virzienā bultu.
Tonakt Eragons, Safira un Oriks apmetās Sudrabmeža pašā dienvidu galā, netālu no Tudostena ezera. Mežs bija šādi nosaukts, jo tajā auga gandrīz tikai dižskābarži, vītoli un apses. Atšķirībā no bezgalīgās puskrēslas, kas valdīja zem Duveldenvārdenas drūmajām priedēm, Sudrabmežs bija spožas saules gaismas, cīruļu un zaļo lapu maigas čaboņas pilns. Eragonam koki šķita jauni un laimīgi, un viņš bija priecīgs, vienkārši tur atrodoties. Un, kaut gan nekādas tuksneša pazīmes vairs nevarēja manīt, laiks bija krietni siltāks nekā Palankāra ielejā šajā gadalaikā. Likās, it kā pavasari jau būtu nomainījusi vasara.
No Sudrabmeža viņi taisnā ceļā devās uz Surdas galvaspilsētu Aberonu, izmantodami norādes, ko Eragons "izlasīja" sastapto putnu atmiņās. Safira pat nemēģināja slēpties, tāpēc no ciematiem, kuriem viņi traucās pāri, bieži atskanēja pārsteiguma un baiļu saucieni.
Ceļotāji sasniedza Aberonu vēlā pēcpusdienā. Viņu priekšā pletās zema, mūriem apjozta pilsēta, kas bija izaugusi ap varenu klinti līdzenajā ainavā. Klints virsotnē slējās Boromeo pils. Plašo citadeli aizsargāja trīs mūru loki, daudzi torņi un Eragons ievēroja vairāki simti pūķu notriekšanai paredzētu ballistu. Zemās saules sulīgi dzintarainā gaisma izzīmēja Aberonas ēku apveidu un apmirdzēja putekļu mākoni pie pilsētas rietumu vārtiem, ko bija sacēlis uz pilsētu soļojošu kareivju pulks.
Kad Safira devās lejup, lai nolaistos pils iekšpagalmā, Eragons sajuta visu Surdas galvaspilsētas iedzīvotāju domas. Pirmajā mirklī troksnis viņu apdullināja: kā gan viņš spēs vienlaikus uzmeklēt ienaidniekus un pildīt citus uzdevumus? Taču tad jauneklis aptvēra, ka viņš, kā tas vēl arvien mēdza gadīties, pārāk lielu uzmanību pievērš detaļām. Viņam taču vajadzēja tikai sajust cilvēku nodomus! Eragons paplašināja domu tvērienu, un atsevišķās balsis, kas likās pieprasām viņa uzmanību, pagaisa apkārt mutuļojošo emociju bezgalībā. Tā līdzinājās ūdens slānim, kas pārklāj apkārtējo ainavu un svārstās līdz ar ļaužu priekiem un bēdām, kā arī uzvilnī brīžos, kad kādu plosa īpaši kaismīgas jūtas.
Eragons apzinājās satraukumu, kas, izplatoties runām par Safiras parādīšanos, pārņēma pilsētas iedzīvotājus. Uzmanīgi, viņš brīdināja pūķi. Mēs nevēlamies, lai viņi mums uzbruktu.
Kad Safira nolaidās pagalma vidū, katrs viņas vareno spārnu vēziens uzsita gaisā putekļu mākoņus. Visbeidzot, lai atgūtu līdzsvaru, viņa iecirta nagus zemē. Pagalmā piesietie zirgi bailēs zviedza tik skaļi, ka Eragonam nācās ieiet to prātos un nomierināt tos ar pāris senvalodas vārdiem.
Pirmais no pūķa muguras norāpās Oriks, pēc tam zemē noslīdēja arī Eragons, ievērodams uz mūriem daudzos kareivjus, kas bija saskrējuši ap ballistām un pielādējuši tās. Ieroči jaunekli nebiedēja, viņš tikai nevēlējās uzsākt kauju ar saviem sabiedrotajiem.
No cietokšņa izsteidzās divpadsmit cilvēku pulciņš un devās pie Safiras. Vairāki vīri bija tērpušies kaujai. Pulciņa priekšgalā soļoja slaids vīrs ar tikpat tumšu ādu kā Nasuadai tikai trešais cilvēks ar šādu ādas krāsu, ko Eragonam bija nācies satikt. Apstādamies desmit soļu attālumā, vīrs paklanījās, un kopā ar viņu paklanījās arī pārējie sagaidītāji. Tad viņš teica: Laipni lūgts, Jātniek. Es esmu Davars, Kedara dēls. Es kalpoju par karaļa Orina senešālu.
Eragons pielieca galvu. Un es esmu Eragons Ēnkāvis, nezināma tēva dēls.
- Un es, Oriks, Trifka dēls.
Un es, Safira, Vervadas meita, Safira sacīja, un Eragons atkārtoja viņas vārdus skaļi.
Davars atkal paklanījās. Atvainojos, ka tik augsti viesi jāsagaida tik niecīgai personai kā es, taču karalis Orins, lēdija Nasuada un visi vārdeni jau pirms krietna laika devās pretī Galbatoriksa armijai. Eragons pamāja. Tieši to viņš bija gaidījis. Viņi atstāja norādes: ja jūs parādītos, jums nekavējoties vajadzētu pievienoties, jo jūsu cīņas prasme var izrādīties izšķiroša, lai mums būtu cerības uzvarēt.
- Vai varat kartē parādīt, kur meklēt vārdenu armiju? Eragons vaicāja.
- Protams, kungs! Kamēr atnesīs karti, varbūt jūs vēlaties nākt paēnā, lai patvertos no šīs svelmes, un nobaudīt ko atsvaidzinošu?
Eragons papurināja galvu. Mēs nedrīkstam kavēties ne mirkli. Turklāt karti vajadzētu aplūkot Safirai, nevis man, un es šaubos, vai jūsu pilij ir kādas tik lielas durvis.
Likās, ka šie Eragona vārdi pārsteidz senešālu nesagatavotu. Viņš piemiedza acis un, paskatījies uz pūķi, sacīja: Jums taisnība, kungs. Katrā gadījumā laipni lūdzam. Ja jums vai jūsu ceļabiedriem ir kas vajadzīgs, jūs tikai pasakiet.
Pirmo reizi Eragons aptvēra, ka varētu pavēlēt un šīs pavēles tiktu izpildītas. Mums vajadzētu pārtiku nedēļai. Man tikai augļus, dārzeņus, miltus, sieru, maizi… kaut ko tādu. Turklāt mums vajadzētu piepildīt ūdens maisus. Viņu mazliet izbrīnīja tas, ka Davars neapvaicājās par gaļu. Toties Oriks palūdza saulē kaltētas liellopa strēmelītes, bekonu un citus līdzīgus produktus.
Uzsitis knipi, Davars aizsūtīja divus kalpotājus uz cietoksni pēc pārtikas, un tie skriešus aizsteidzās izpildīt rīkojumu. Kamēr viņi gaidīja vīrus atgriežamies, Davars apvaicājās: Vai es varu uzskatīt, ka jūsu ierašanās šeit norāda, ka esat pabeidzis mācības pie elfiem?
- Manas mācības nebūs pabeigtas, kamēr vien es būšu dzīvs.
- Es saprotu. Pēc kāda mirkļa Davars uzdeva vēl vienu jautājumu: Lūdzu, atvainojiet manu uzmācību, jo es neko daudz par Jātniekiem nezinu, bet vai tad jūs neesat cilvēks? Es biju dzirdējis, ka jūs esat no mūsu rases.
- Ir, viņš ir cilvēks, Oriks norūca. Tikai viņš… piedzīvoja pārvērtību. Un es jūsu vietā priecātos, ka tā notika Jo citādi mūsu izredzes būtu krietni mazākas. Davars bija pietiekami smalkjūtīgs, lai neturpinātu iztaujāt ceļiniekus, taču no viņa domām Eragons secināja, ka senešāls būtu samaksājis krietnu kaudzīti zelta par smalkāku notikušā izklāstu Orina valdībai jebkuras ziņas par Eragonu vai Safiru bija augstā vērtē.
Pārtiku, ūdeni un karti drīz vien atnesa divi pāži, kuru acis nerimstošā izbrīnā bija plati ieplestas. Pēc Eragona norādes viņi, acīmredzami pārbijušies, nolika atnesto līdzās Safirai, tad paslēpās aiz Davara muguras. Notupies zemē, senešāls atritināja karti, kas attēloja Surdu un tuvāko apkārtni, un novilka līniju uz ziemeļrietumiem no Aberonas līdz Sitrijai. Tad viņš paskaidroja: