- Jaunākās ziņas, kas mani sasniegušas, vēsta, ka karalis Orins un lēdija Nasuada ir apstājušies šeit, lai papildinātu pārtikas krājumus. Tiesa, viņi grasās drīz doties tālāk, jo Impērijas armija virzās uz dienvidiem gar Džietas upi, un viņi vēlas ierasties iespējamās kaujas laukā pirms Galbatoriksa karaspēka. Vārdeniem vajadzētu būt ceļā no Sitrijas uz Džietas upes krastiem. Šis gan ir vien mans pazemīgs pieņēmums, bet es teiktu, ka visdrošāk būtu viņus meklēt Liesmojošajā līdzenumā.
- Liesmojošajā līdzenumā?
Davars pasmaidīja. Tad jūs droši vien zināt šīs vietas seno nosaukumu, kuru vēl arvien lieto elfi, Duvollareldravarja.
- Ak jā. Tagad Eragons atcerējās. Viņš bija lasījis par šo vietu vienā no vēsturiskajiem vīstokļiem, ko Oromiss bija licis viņam studēt. Līdzenums, zem kura slēpās milzīgi kūdras krājumi, pletās gar Džietas upes austrumu krastu, kur upi šķērsoja Surdas robeža. Šeit savulaik notika kauja starp Jātniekiem un Atkritējiem. Cīņas laikā, spļaujot uguni, pūķi neviļus aizdedzināja kūdru, un tā zem zemes gruzd vēl šobaltdien. Šo apvidu uzskatīja par neapdzīvojamu, jo no kvēlojošām iedobēm melni apdegušajā zemē vēlās indīgi tvaiki.
Eragons nodrebēja, atceroties savu vīziju: kareivju viļņi, kas veļas cits pret citu oranži dzeltenā laukā, skanot spalgiem vārnu ķērcieniem un melnu bultu svilpoņai. Viņš nodrebinājās vēlreiz. Mūs gaida tikšanās ar likteni, viņš sacīja Safirai. Tad, pamājis uz karti, apvaicājās: Vai redzēji visu, ko gribēji redzēt ? Jā.
Viņi, Orikam piepalīdzot, žigli sasaiņoja pārtiku, atkal uzkāpa seglos un, sēžot pūķa mugurā, pateicās Davaram par palīdzību. Brīdī, kad Safira jau cēlās spārnos, Eragons sarauca pieri: tuvējos prātos, kuriem viņš sekoja, bija iezagusies ļauna nodoma ēna.
- Davar, staļļos nupat sastrīdējās divi zirgu puiši, un viens no viņiem, vārdā Tatals, grasās izdarīt slepkavību. Jūs pagūsiet viņu aizkavēt, ja tūlīt pat nosūtīsiet turp vīrus.
Davara acis pārsteigumā iepletās; pat Oriks pagriezās, lai nopētītu Eragonu. Senešāls vaicāja: Kā jūs to zināt?
Eragons vienkārši atbildēja: Jo esmu Jātnieks.
Tad Safira izpleta spārnus, un visi palicēji pamuka sāņus, lai izvairītos no varenajām vēja brāzmām, kas pārskrēja laukumam, kad Safira, savicinot spārnus, uzšāvās debesīs. Kad Boromeo pils palika aiz muguras, Oriks ieminējās: Vai tu, Eragon, spēj dzirdēt arī manas domas?
- Vai gribi, lai to pamēģinu? Tu jau zini, bez tavas atļaujas es to nekad nedarītu.
- Pamēģini!
Eragons sarauca pieri, sakopoja uzmanību uz rūķa apziņu un sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka Orika prātu droši sargā pamatīgi mentāli mūri. Jauneklis spēja sajust rūķa klātbūtni, taču ne viņa domas un jūtas. Es neko nejūtu.
Oriks pasmaidīja. Tad jau labi. Gribēju pārliecināties, vai neesmu aizmirsis savulaik mācīto.
Pēc vārdos neizteiktas vienošanās viņi neapstājās vakarā, lai pārnakšņotu, bet turpināja traukties uz priekšu melnajās debesīs. Nemanīja nedz mēnesi, nedz zvaigznes, pat ne mazāko uzmirdzējumu vai blāvāko atblāzmu, kas kaut mazliet kliedētu nospiedošo tumsu. Mironīgās stundas uzblīda un vilkās, un Eragonam šķita ķērās pie katra mirkļa, it kā nevēlētos nozust pagātnē.
Kad beidzot pamalē atgriezās saule, pieliedama pasauli ar sengaidīto gaismu, Safira nolaidās neliela ezeriņa krastā, lai Eragons un Oriks varētu izstaipīt kājas, nokārtoties un iekost brokastis bez nemitīgās zvārošanās, ko nācās izjust pūķa mugurā.
Tikko viņi atkal pacēlās spārnos, pamalē parādījās garš, zems, brūns mākonis, gluži kā valriekstu krāsas tintes traips uz baltas papīra lapas. Jo tālāk lidoja Safira, jo platāks pletās mutulis, līdz vēlākā rīta cēlienā visu zemi pārklāja indīgu izgarojumu līķauts.
Trijotne bija sasniegusi Alagēzijas Liesmojošo līdzenumu.
LIESMOJOŠAIS LĪDZENUMS
Kad Safira cauri dūmu vāliem nolaidās zemāk un pagriezās uz dūmakā paslēptās Džietas upes pusi, Eragons sāka klepot. Viņš samiedza acis un norausa no tām asaras. Izgarojumi koda acis.
Tuvāk zemei dūmu bija mazāk, tāpēc Eragons varēja saskatīt viņu ceļa mērķi. Melni sarkano dūmu viļņojošais plīvurs filtrēja saules starus tā, ka zemes tuvumā viss šķita apliets ar neizturami spilgtu oranžu krāsu. Pa brīdim vējš kādā vietā pārplēsa izgarojumu drūmo segu, un tad zemi sasniedza bālas gaismas svēdras, kas stāvēja laukā kā caurspīdīga stikla pīlāri, līdz tos atkal nodzēsa klaiņojošie dūmu mākoņi.
Trijotnes priekšā pavērās Džietas upe plata un uzblīdusi kā čūska, kas tikko aprijusi trusi. Ūdens sašvīkātā virsma bija tajā pašā spocīgajā krāsā, kas klāja visu Liesmojošo līdzenumu. Pat vietās, kur straumi uz brīdi apspīdēja garaiņu neizkropļota gaisma, ūdens likās krītaini balts, necaurspīdīgs, ar varavīkšņainu atspīdumu gandrīz vairāk līdzinādamies kāda baisa briesmoņa pienam. Likās, ka pati upe izstaro savādu gaismu.
Gausi plūstošās upes austrumu krastā bija izkārtojušās divas armijas. Uz dienvidiem aiz vairākām žogu un grāvju rindām stāvēja vārdeni un Surdas karapulki. Gaisā plīvoja krāsaini karogi, nometnē slējās lepnas teltis, un starp tām dīžājās piesietie karaļa Orina ka Valērijas zirgi. Lai gan pirmajā acu uzmetienā armija likās liela, tā nobālēja salīdzinājumā ar pulkiem, kas bija sapulcēti tālāk ziemeļos. Galbatoriksa karapūļi bija tik milzīgi, ka armija pletās jūdzes trīs līdzenuma dziļumā, bet garumā tā stiepās tik tālu, ka pie apvāršņa atsevišķu kareivju stāvi saplūda ēnainā masā.
Starp nāvīgajiem ienaidniekiem pletās apmēram divas jūdzes plats lauks. Gan šo zemes strēmeli, gan nometņu teritoriju klāja neskaitāmas atveres, no kurām lēkāja zaļas uguns liesmas. No šīm nedabiskajām lāpām vēlās dūmu mutuļi, kas aizsedza sauli. Izkaltušajā zemē bija izdedzināta katra zālīte, katrs krūmiņš, atstājot vien melnu, oranžu un dzeltenzaļu ķērpju plankumus, kas no gaisa izskatījās kā kreveles un pūžņojoši iekaisumi.
Šī bija visbaisākā ainava, kādu Eragonam bija nācies skatīt.
Safira pārlidoja neitrālajai joslai, kas šķīra abas drūmās armijas, tad pagriezās un iespējami lielākā ātrumā piķēja uz vārdenu pusi, jo tikmēr, kamēr viņi atradās Impērijas armijas redzeslokā, viņus apdraudēja Galbatoriksa burvju uzbrukumi. Eragons paplašināja apziņu uz visām pusēm, cik tālu vien spēja, meklēdams naidīgi noskaņotus prātus, kas sajustu viņa pieskārienu un sāktu rīkoties, viņš meklēja magu prātus un to apziņas, kas bija apmācītas atvairīt burvju uzbrukumus.
Tomēr vispirms viņš sajuta pēkšņu baiļu vilni, kas pārņēma vārdenu sargkareivjus, Eragons saprata, ka daudzi no viņiem nekad iepriekš nav redzējuši Safiru. Bailes vīriem lika aizmirst veselo saprātu, un gaisā uzšāvās dzelkšņainu bultu spiets, lai pūķi aizkavētu.
Pacēlis labo roku, Eragons iesaucās: Letta orya thorna! Bultas sastinga uz vietas. Pamājis ar roku un pateicis vārdu "Gānga", viņš raidīja šautras uz neitrālās teritorijas pusi, kur tās ieurbās tuksnesīgajā zemē, nenodarot nekādu postu. Tiesa, viņš palaida garām vienu bultu, kuru kāds izšāva pāris sekunžu pēc pirmās zalves.
Eragons paliecās pa labi, cik tālu spēja, un brīdī, kad bultašāvās garām Safirai, viņš ātrāk par jebkuru parastu cilvēku satvēra to plaukstā.
Tikai simt pēdu virs zemes Safira izpleta spārnus, lai nobremzētu stāvo kritienu, tad piezemējās vispirms uz pakaļkājām, bet pēc tam arī uz priekšķetnām un noskrēja vēl krietnu gabaliņu starp vārdenu teltīm.