Drūvīgi, Oriks noņurdēja, atraisīdams saites, kas turēja viņa kājas. Es labāk cīnos ar duci kuiļu, nekā vēlreiz piedzīvoju šādu nolaišanos. Rūķis pieķērās pie segliem un tad, mirkli karājies gaisā, nolēca uz Safiras priekškājas, bet no turienes uz zemes.
Kamēr Eragons kāpa nost no pūķa muguras, vairāki duči kareivju sapulcējās ap Safiru. No viņu pulciņa iznāca milzīgs, lācīgs vīrs, kuru Eragons pazina: tas bija Fredriks, vārdenu ieročmeistars no Farthenduras, vēl arvien tērpies spalvainajās vēršādas bruņās. Nu tak rimstieties, ļenganie mīkstmieši! Fredriks norēcās. Nestāviet te, mutes iepletuši! Visi atpakaļ uz saviem posteņiem, citādi es dažam labam pierakstīšu papildu sardzes maiņas! Pēc milža pavēles vīri, sačukstoties un ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, sāka izklīst. Kad Fredriks pienāca tuvāk, Eragons pamanīja, kā meistaru pārsteidz pārvērtības jaunekļa ārienē. Bārdainais vīrs darīja visu iespējamo, lai neizrādītu izbrīnu; pieskāries pierei, viņš teica: Sveicināts, Ēnkāvi. Tu esi ieradies tieši laikā… Man ir milzīgs kauns par uzbrukumu. Šī kļūda gulsies kā melns traips uz visu sargu sirdsapziņas. Vai kāds no jums ir ievainots? -Nē.
Fredrika sejai pārslīdēja atvieglojuma izteiksme. Labi, ka tā. Vainīgie ir atsaukti no sardzes. Katrs saņems kārtīgu pērienu un tiks pazemināts dienesta pakāpē… Vai šāds sods tevi apmierinās, Jātniek?
Es vēlos viņus redzēt, Eragons sacīja.
Milzu vīrs pēkšņi izskatījās nobažījies; acīmredzot viņš baidījās, ka Eragons vēlas baisi un nežēlīgi atriebties sargkareivjiem. Fredriks, neatklājis sava uztraukuma iemeslu, noteica: Tad sekojiet man, lūdzu.
Cauri nometnei viņš aizvadīja trijotni līdz svītrotai virsnieku teltij, kurā savi divi desmiti nelaimīga izskata vīru, apsargu acīgi pieskatīti, lika kaudzē ieročus un bruņas. Ieraudzījuši Eragonu un Safiru, apcietinātie nometās uz viena ceļa un uzsauca: Lai dzīvo Ēnkāvis!
Nebilzdams ne vārda, Eragons nogāja gar vīru rindu, pētīdams to prātus. Zābaki ar draudīgu čirkstu lūza cauri zemes apdegušajai garozai. Visbeidzot viņš ierunājās: Jūs varat būt lepni, ka tik strauji reaģējāt uz mūsu parādīšanos. Ja uzbruktu Galbatorikss, jums jārīkojas tieši tāpat, lai gan es šaubos, vai bultas būtu īpaši iedarbīgākas pret viņu, nekā tās izrādījās pret mani un Safiru. Nespēdami noticēt savām ausim, sargkareivji pacēla pret runātāju sejas, kuras mainīgā gaisma bija iekrāsojusi apsūbējuša misiņa toni. Tikai viens lūgums nākamreiz, lūdzu, pirms šaušanas veltiet mazu bridi, lai noskaidrotu, kas tuvojas draugs vai ienaidnieks. Var izrādīties, ka nepamanu jūsu bultas. Vai sapratāt mani?
- Jā, Ēnkāvi! viņi cits caur citu sauca.
Apstājies, pie pirmspēdējā vīra rirfflā, Eragons pastiepa uz priekšu bultu, kuru, sēdēdams Safirai mugurā, bija noķēris gaisā.
- Šī, Hārvin, laikam ir tava.
Apmulsušais Hārvins paņēma šautru. Patiesi! Uz tās ir baltā josla, kādu es uzkrāsoju uz visām savām bultām, lai varētu tās pazīt starp citām. Paldies, Ēnkāvi!
Eragons pamāja un tad tā, lai viņu dzirdētu visi klātesošie, uzrunāja Fredriku: Šie ir labi un uzticami vīri, un es nevēlos, lai viņi ciestu pārpratuma dēļ.
- Es pats par to parūpēšos, Fredriks noteica un pasmaidīja.
- Un tagad mēs labprāt satiktu lēdiju Nasuadu.
- Klausos, Ēnkāvi.
Sargkareivji palika teltī. Eragons zināja, ka viņa laipnības dēļ šie vīri būs uzticami viņam līdz kapa malai, savukārt viņa rīcību drīz pārrunās visa vārdenu armija.
Ceļš starp teltīm, kuru izvēlējās Fredriks, lika Eragonam cieši saskarties ar bezgalīgu skaitu apziņu tik daudz prātu vienlaikus viņš nekad iepriekš nebija aptvēris. Simtiem domu, attēlu un sajūtu ņudzēja ap viņa apziņu. Par spīti centieniem paturēt tās zināmā attālumā no sevis, jauneklis tomēr uzsūca dažu labu atklāsmi par apkārtējo dzīvēm. Daudzas Eragonam likās satriecošas, citas bezjēdzīgas; vienas viņu aizkustināja, bet citas, gluži pretēji, izraisīja riebumu. Netrūka arī atklāsmju, kas lika viņam justies neērti. Dažu ļaužu pasaules uztvere tik ļoti atšķīrās no citu cilvēku skatījuma, ka tādus prātus nebija iespējams nepamanīt.
Cik gan viegli būtu šos vīrus uzlūkot vienkārši kā priekšmetus, ar kuriem es un vēl daži citi spēj manipulēt, kā vēlas. Taču katram no viņiem ir cerības un sapņi, iespējas kaut ko sasniegt un atmiņas par jau paveikto. Un viņi visi izjūt sāpes.
Vairāki prāti, kuriem viņš pieskārās, sajuta kontaktu un izvairījās no tā, paslēpdami sava īpašnieka iekšējo dzīvi aiz dažāda stipruma aizsardzības. Pirmajā mirklī Eragonu pārņēma satraukums viņš iedomājās, ka atklājis vārdenu rindās milzumu ienaidnieka spiegu, taču, ieklausījies mazliet rūpīgāk, saprata, ka tie ir Duvrangragātas burvji.
Safira noteica: Viņi droši vien ir pārbijušies līdz nāvei, domādami, ka viņiem tūlīt uzbruks kāds nepazīstams burvis.
Kamēr viņi mani bloķē, es nespēšu nevienu pārliecināt par pretējo.
Tev vajadzētu satikties ar viņiem vaigu vaigā, pirms viņi nolemj apvienoties un uzbrukt tev.
Tiesa. Lai gan nedomāju, ka viņi varētu mūs nopietni apdraudēt… Duvrangragātas nosaukums vien norāda uz viņu nepilnīgajām zināšanām. Pareizā senvalodā bija jābūt Dugātavrangra.
Nu viņi bija sasnieguši ceļa mērķi lielu, sarkanu telti vārdenu nometnes dziļumā, virs kuras plīvoja karogs ar izšūtu melnu vairogu un diviem slīpiem, paralēli izvietotiem zobeniem zem tā. Fredriks pavēra ieejas audumu, un Eragons kopā ar Oriku iegāja teltī. Safira teltī iebāza galvu, lai pāri abu pleciem varētu vērot notiekošo.
Mēbelētās telts vidū atradās plats galds. Vienā galda galā, ar rokām atbalstījusies uz virsmas, stāvēja Nasuada, pētīdama karšu un vīstokļu kalnu. Eragona vēders sarāvās čokurā pretējā galda pusē viņš ieraudzīja Arju. Abas sievietes bija tērpušās bruņās gluži kā vīri pirms došanās kaujā.
Nasuada pagrieza mandeļveida seju pret ienācējiem. Eragon? viņa nočukstēja.
Jaunekli pārsteidza prieks, kas viņu pārņēma, ieraugot Nasuadu. Ar platu smaidu sejā viņš elfiem pieņemtajā uzticības žestā pielika roku virs saules pinuma un paklanījās. Esmu gatavs pakalpot.
Eragon! Šoreiz Nasuadas balsī izskanēja gan prieks, gan atvieglojums. Arī Arja izskatījās gandarīta. Kā tev izdevās tik ātri saņemt mūsu ziņu?
- Es to nesaņēmu. Par Galbatoriksa armiju es uzzināju, kad mēģināju pieredzēt tevi. Tajā pašā dienā es devos projām no Elesmēras. Viņš vēlreiz uzsmaidīja Ažihada meitai. Es priecājos, ka atkal varu būt starp vārdeniem.
Kamēr Eragons runāja, Nasuada viņu ziņkāri nopētīja. Kas ar tevi ir noticis?
Laikam Arja nav viņai neko stāstījusi, Safira ieminējās.
Tad Eragons visos sīkumos izklāstīja, ko viņi piedzīvojuši, kopš pirms tik ilga laika Farthendurā viņi bija šķīrušies. Daudz no stāstītā Nasuadai likās jau zināms vai nu no rūķiem, vai Arjas, taču viņa nepārtrauca runātāju. Par mācībām Eragonam nācās runāt aplinkus, jo viņš bija apņēmies bez atļaujas neatklāt to, ka Oromiss, viens no vecajiem Jātniekiem, vēl ir dzīvs. Arī nodarbību saturu viņš nedrīkstēja necik daudz atklāt, tomēr jauneklis centās, cik labi vien spēja, dot Nasuadai pietiekamu priekšstatu par jauniegūtajām iemaņām un ar tām saistītajiem riskiem. Par Agaeti Blodhren svinībām viņš vienkārši piebilda: … un svētku laikā pūķi pārvērta manu ķermeni, piešķirot man elfa izveicību un spēku, kā arī sadziedējot muguru.
- Vai tagad tava rēta ir sadzijusi? Nasuada jautāja. Eragons pamāja. Stāstījuma nobeigumā viņš piebilda vēl pāris teikumu, īsi izklāstot iemeslu, kāpēc viņi devās projām no Duveldenvārdenas, un pastāstot, kā viņi nonāca līdz Surdai. Nasuada papurināja galvu. Tas tik bija stāsts! Kopš Farthenduras jūs esat piedzīvojuši neticami daudz.