- Tāpat kā tu. Viņš norādīja uz telti. Tu esi paveikusi neticami daudz. Ne mazumu pūļu droši vien prasīja vārdenu ceļojums uz Surdu… Vai Vecajo padome tev sagādāja daudz grūtu brīžu?
- Reizēm, bet tas nebija nekas īpašs. Šķiet, viņi ir samierinājušies ar mani kā vārdenu vadoni. Bruņām žvadzot, Nasuada apsēdās lielā krēslā ar augstu atzveltni un pievērsās Orikam, kurš vēl nebija bildis ne vārda. Viņa sasveicinājās ar rūķi un apjautājās, vai viņam būtu kas piebilstams Eragona vēstījumam. Oriks izstāstīja vien pāris smieklīgu atgadījumu, ko viņi bija piedzīvojuši Elesmērā, tāpēc Eragonam bija aizdomas, ka īsto notikumu pārstāstu rūķis pietaupa savam karalim.
Kad Oriks beidza, Nasuada turpināja: Mani stiprina ziņa, ka tad, ja mums izdosies atsist šo uzbrukumu, mums palīgā nāks arī elfi. Vai, lidodami šurp no Aberonas, jūs nemanījāt Hrotgara vīrus? Mēs gaidām viņu papildspēkus.
Nē, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tiesa, mēs lidojām tumsā, un es bieži atrados virs mākoņiem vai sta?-p tiem. Šādos apstākļos es viegli varēju nepamanīt nometni. Turklāt šaubos, vai mūsu ceļi varēja krustoties, jo es lidoju no Aberonas taisni uz šejieni, bet rāki, visticamāk, izmantoja jau iebrauktus ceļus, nevis lauzās cauri mežiem un brikšņiem.
- Kāds, Eragons vaicāja, ir mūsu pašreizējais stāvoklis?
Nasuada nopūtās un izklāstīja, kā viņa un Orins uzzinājuši
par Galbatoriksa armiju un pie kādiem drastiskiem pasākumiem bijuši spiesti ķerties, lai Liesmojošo līdzenumu sasniegtu pirms karaļa karavīriem. Beigās vārdenu pavēlniece piebilda:
- Impērijas armija ieradās pirms trim dienām. Kopš tā laika mēs esam apmainījušies ar divām ziņām. Vispirms viņi pieprasīja mūsu padošanos, un mēs to noraidījām, bet tagad gaidām viņu atbildi.
- Cik liela ir viņu armija? Oriks noņurdēja. No Safiras muguras tā likās makten varena.
- Tiesa. Mūsu aplēses liecina, ka Galbatoriksam ir izdevies sapulcināt kādus simt tūkstošus vīru.
Eragons nespēja savaldīties: Simt tūkstošus?! No kurienes tie radušies? Liekas neiespējami, ka viņš varētu atrast kaut duci cilvēku, kas viņam kalpotu no brīvas gribas.
- Viņus vienkārši iesauca. Mēs varam tikai cerēt, ka no mājām atrautie ļaudis nebūs īpaši kaismīgi karotāji. Ja mums izdotos viņus gana stipri pārbiedēt, viņi varētu neizturēt un mesties bēgt. Šobrīd mūsu armija ir lielāka nekā pie Farthenduras, jo mums pievienojās arī karaļa Orina armija, turklāt kopš brīža, kad sākām izplatīt ziņas par tevi, Eragon, mums pievienojas arvien jauni brīvprātīgie. Tomēr mēs vēl esam krietni vājāki par Impēriju.
Tad Safira uzdeva baisu jautājumu un Eragons bija spiests to atkārtot skaļi: "Kādas, tavuprāt, ir mūsu izredzes uzvarēt?"
Tas, uzsvērdama katru vārdu, atbildēja Nasuada, lielā mērā ir atkarīgs no tevis un Eragona, kā arī no burvjiem, kas atrodas mūsu rindās. Ja jums izdosies atrast un iznicināt ienaidnieka magus, tad Impērijas armija paliks bez aizsardzības un jūs varēsiet droši viņiem uzbrukt. Izšķiroša uzvara, manuprāt, šobrīd ir mazticama, taču, iespējams, mēs spēsim apturēt Galbatoriksa uzbrukumu, līdz viņiem beigsies pārtika vai mums palīgā nāks Islanzadi. Bet… ja kaujā dosies pats Galbatorikss… Tad, es baidos, vienīgā iespēja būs atkāpšanās.
Tajā bridi Eragons sajuta tuvojamies savādu prātu. Par spīti jaunekļa apziņas pieskārienam, tas neatrāvās. Prāts likās esam auksts, skarbs, aprēķina pilns. Nobažījies, ka viņiem varētu draudēt briesmas, Eragons pavērās telts dziļumā. Tur viņš ieraudzīja to pašu melnmataino meitenīti, kuru bija redzējis, no Elesmēras pieredzot Nasuadu. Bērns, ieskatoties viņā ar violetajām acīm, sacīja: Priecājos tevi redzēt, Ēnkāvi. Priecājos redzēt arī tevi, Safira.
Balss lika Eragonam nodrebēt tā bija pieauguša cilvēka balss. Jaunekļa mute sametās sausa, un viņš jautāja: Kas tu esi?
Neteikdama ne vārda, meitenīte atstūma no pieres mirdzošās cirtas un parādīja sudrabaini balto zīmi, kas mats matā līdzinājās Eragona gedwēy ignasia. Jauneklis saprata, kas stāv viņa priekšā.
Neviens nekustējās, izņemot Eragonu, kurš piegāja pie bērna, un Safiru, kas izstiepa kaklu dziļāk telts iekšienē. Nometies uz viena ceļa, jauneklis paņēma meitenītes labo roku savējā tā bija tik karsta, it kā viņu kratītu drudzis. Elva nepretojās Eragonam, bet vienkārši ļāva rokai gulēt jaunekļa tvērienā. Senvalodā un arī prātā, lai bērns viņu saprastu, Eragons sacīja: Man ir loti žēl. Vai tu spēsi man piedot to, ko nodarīju tev ?
Meitenītes skatiens atmaiga, viņa noliecās uz priekšu un noskūpstīja Eragonu uz pieres. Es tev piedodu, viņa nočukstēja, pirmo reizi izklausoties pēc bērna. Kā gan es spētu tev nepiedot? Jūs ar Safiru padarījāt mani par to, kas es esmu, un zinu, ka jums nebija ļauna nodoma. Es tev piedodu, taču gribu, lai tas, ko tev atklāšu, līdz mūža galam mocītu tavu sirdsapziņu: tu mani esi nolēmis apzināties visas ciešanas man apkārt. Pat šobrīd tavi buramvārdi dzen mani palīgā kādam vīram trīs teltis tālāk, kurš tikko sagriezis roku, dzen palīgā jaunam karognesējam, kurš rata spieķos salauzis kreiso rādītājpirkstu, dzen palīgā neskaitāmiem citiem vīriem un sievām, kuri cietuši vai tūlīt cietīs kādā nelaimē. Man nākas dārgi maksāt par atteikšanos pakļauties šīm dziņām, jo īpaši tad, ja es apzināti nodaru kādam pāri, kā, piemēram, tagad, kad visu to saku… Mana līdzjūtība neļauj man pat naktīs aizmigt. Tāda ir tava dāvana, Jātniek. To sakot, meitenītes balsī bija atgriezies rūgtais, izsmējīgais tonis.
Safira iespraucās starp Eragonu un meitenīti un ar purnu pieskārās zīmei bērna pierē. Lai miers ar tevi, Pārtapusi! Tavā sirdī mājo daudz dusmu.
- Tev nav visa dzīve jāaizvada šādās mocībās, Eragons ieminējās. Elfi man iemācīja atsaukt burvestības, un es domāju, ka spētu atbrīvot tevi no lāsta. Tas nebūtu viegli, tomēr paveicami.
Meitenīte likās uz mirkli zaudējam savu apskaužamo pašsavaldību. No viņas lūpām izlauzās tikko dzirdamas elsas, roka Eragona plaukstā nodrebēja, un acīs iezaigojās asaras. Tad tikpat strauji viņa paslēpa jūtas zem ņirdzīga uzjautrinājuma maskas:
- Paskatīsimies, paskatīsimies. Lai nu kā, tev nevajadzētu mēģināt mani atburt pirms šīs kaujas.
- Es aiztaupītu tev milzīgas sāpes.
- Tev neklātos tērēt spēkus brīdī, kad no tavām spējām var izrādīties atkarīga mūsu visu izdzīvošana. Es nemēģinu sevi mānīt tu esi svarīgāks par mani. Meitenes sejai pārslīdēja viltīgs smīns. Turklāt, ja tu atbursi mani tagad, es nespēšu palīdzēt nevienam no vārdeniem, kam draudēs briesmas. Tu taču nevēlies, lai tavas labās sirds dēļ aizietu bojā Nasuada, vai ne?
- Nevēlos gan, Eragons atzina. Viņš krietnu brīdi klusēja, apsvērdams stāvokli, tad sacīja: Labi, es pagaidīšu. Bet apzvēru: ja mēs uzvarēsim šajā kaujā, es izlabošu savu kļūdu.
Meitenīte piešķieba galvu sānis. Es tevi, Jātniek, turēšu pie vārda.
Pieceldamās no krēsla, Nasuada atgādināja: Elva bija tā, kas Aberonā izglāba mani no slepkavas.
-Vai tiešām? Tad es esmu tavs parādnieks… Elva… tu pasargāji manu pavēlnieci.
- Tagad iesim, Nasuada aicināja. Man jāstāda jūs priekšā karalim Orinam un viņa augstmaņiem. Orik, vai tu jau esi ticies ar karali?
Rūķis papurināja galvu. Es pirmoVeizi esmu tik tālu rietumos.