Nasuada gāja visiem pa priekšu ar Elvu līdzās, Eragons savukārt mēģināja iekārtoties tā, lai varētu aprunāties ar Arju, taču, tiklīdz viņš tuvojās elfai, viņa pielika soli un panāca Nasuadu. Arja iedama pat nepaskatījās uz viņa pusi šī nevērība sāpināja viņu vairāk par jebkuru dzīvē pārciesto fizisko ievainojumu. Elva atskatījās uz Jātnieku, un viņš saprata, ka meitenīte jūt viņa sirdēstus.
Drīz vien viņi nonāca pie citas lielas telts šī bija balti dzeltenā krāsā. Tiesa, Liesmojošajam līdzenumam raksturīgās spokainās atblāzmas dēļ īsti saprast, kādā tonī ir audums, bija visai grūti. Kad nācējus ielaida teltī, Eragonam par lielu pārsteigumu, viņus sagaidīja ekscentriska menzūru, retoršu un citu dabas filozofijas piederumu jūra. Kuram gan ienācis prātā stiept visu šo līdzi uz kaujas lauku ? viņš samulsis prātoja.
- Eragon, Nasuada ierunājās, es vēlos stādīt tevi priekšā Orinam, Larkina dēlam, Surdas karaļvalsts monarham.
No juceklīgā stikla kolbu meža parādījās visai slaids, glīts vīrietis; matus, kas nokarājās viņam pāri pleciem, saturēja vienkāršs zelta kronis. Arī viņa prātu, tāpat kā Nasuadas apziņu, sargāja dzelzs sienas acīmredzot viņš bija labi apmācīts šajā prasmē. Sarunas laikā Orins atstāja gana patīkamu iespaidu, ja nu vienīgi viņš likās par zaļu un maz pieredzējušu, lai komandētu karapulku kaujas laukā, turklāt viņš atstāja liela savādnieka iespaidu. Kopumā Eragons vairāk uzticējās Nasuadas spējai vadīt armiju.
Atbildējis uz neskaitāmiem Orina jautājumiem par uzturēšanos pie elfiem, Eragons krietnu brīdi bija spiests veltīt pieklājības prasību ievērošanai. Jauneklis, smaidīdams un laipni mādams ar galvu, sasveicinājās ar grāfiem, kas garā virknē soļoja viņam garām, paspiežot roku un paziņojot, kāds gan gods esot tikties ar Jātnieku. Visi kā viens ielūdza viņu apmeklēt savas grāfistes. Eragons uzcītīgi iegaumēja daudzos vārdus un titulus viņš zināja, ka Oromiss to vēlētos, un darīja visu iespējamo, lai saglabātu mieru, jo iekšēji viņu plosīja neizpratne par notiekošo.
Mums tūlīt ir jādodas kaujā pret lielāko armiju Alagēzijas vēsturē, bet mēs te tērējam laiku, apmainīdamies ar laipnībām.
Pacietību, noteica Safira. Daudz viņu vairs nav atlicis. Starp citu, palūkojies uz notiekošo no citas puses: ja mēs šodien uzvarēsim, tu būsi mums nodrošinājis lepnus mielastus visa gada garumā, ja var ticēt viņu solījumiem.
Eragons apspieda smieklus. Es domāju, ka viņi būtu krietni atturīgāki, ja zinātu, cik daudz tu spēj apēst. Nemaz nerunājot par to, ka tu spētu vienā vakarā iztukšot viņu alus un vīna pagrabus.
Es nekad nerīkotos tik pārgalvīgi, viņa nošņaukājās un piebilda: Es mēģinātu savaldīties un izturēt divus vakarus.
Kad beidzot viņi izkļuva no Orina telts, Eragons vaicāja Nasuadai: Ko mums tagad darīt? Kā es varu tev palīdzēt?
Nasuada izbrīnīti nopētīja viņu. Kā, tavuprāt, tu vari man palīdzēt? Tu pārzini savas spējas krietni labāk par mani. Pat Arja bija pievērsusies Eragonam un gaidīja viņa atbildi.
Jauneklis palūkojās asinssarkanajās debesīs, apsvērdams atbildi. Es varētu pārņemt Duvrangragātas vadību, kā viņi reiz mani lūdza, un izvietot mūsu burvjus tā, lai varētu kaujas laikā tos komandēt. Ja darbosimies kopā, mūsu izredzes pieveikt Galbatoriksa magus krietni pieaugs.
- Tā ir lieliska doma.
Vai te ir kāds kakts, Safira apvaicājās, kur Eragons varētu atstāt savas somas ? Es vēlētos pēc iespējas ātrāk tikt vaļā gan no saiņiem, gan šiem segliem.
Kad Eragons atkārtoja pūķa lūgumu skaļi, Nasuada atbildēja:
- Protams. Pagaidām jūs visu šobrīd nevajadzīgo varat atstāt manā teltī, bet es došu rīkojumu, lai tev, Eragon, uzceļ atsevišķu telti, kur jūsu mantas atrastos, kamēr būsim Liesmojošajā līdzenumā. Vēl es ieteiktu uzreiz ietērpties bruņās. Tās var noderēt kuru katru mirkli… Starp citu, Safira, tas man atgādināja, ka mums līdzi ir arī tavas bruņas. Es likšu tās izsaiņot un aizgādāt tev.
- Un ko darīt man? Oriks vaicāja.
- Kopā ar mums ir vairāki Durgrimstu Ingeituma knurlani viņi gādā par zemes nocietinājumu izbūvi. Ja velies, vari stāties viņu priekšgalā.
Šķiet, Oriku iepriecināja iespēja atkal satikties ar savas rases pārstāvjiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bija no viņa paša klana. Viņš teatrāli iesita ar dūri pa krūtīm un atbildēja: Tā arī darīšu. Atvainojiet mani, es tūliņ ķēros pie darba. Pat neatskatīdamies rūķis aizčāpoja cauri nometnei uz ziemeļu pusi, kur tika celts brustvērs.
Pārējie atgriezās pie Nasuadas telts. Tur vārdenu pavēlniece sacīja Eragonam: Ziņo man uzreiz, tikko būsi vienojies par visu ar Duvrangragātu. Tad viņa pastūma sāņus ieejas audumu un abas ar Elvu nozuda tumšajā atverē.
Kad Arja devās pakaļ Nasuadai, Eragons pieskārās viņas rokai un senvalodā lūdza: Pagaidi. Elfa apstājās un paskatījās uz jaunekli. Viņas skatienā nevarēja nolasīt itin neko. Eragons nenovēršoties izturēja Arjas skatienu, dziļi ielūkodamies elfas acīs, kas likās izstarojam savādu gaismu. Arja, es neatvainošos par savām jūtām pret tevi. Tiesa, es gribēju, lai tu zini, ka nožēloju savu izturēšanos Asinszvēresta svinību laikā. Tonakt, šķiet, es biju zaudējis jebkādu savaldīšanos. Citādi es nekad nebūtu tik tiešs ar tevi.
- Un tu tā nekad vairs nerīkosies?
Jauneklis apspieda smieklus, kuros bija maz prieka. Ja es ko līdzīgu izdarītu vēlreiz, tas taču neuzlabotu mūsu attiecības, vai ne? Kad elfa neatbildēja, viņš piebilda: Lai kā nu būtu… Es nevēlos satraukt tevi, pat ja tu… Tad viņš aprāva sakāmo pusvārdā, jo zināja, ka iecerēto teikuma nobeigumu viņam pēcāk nāksies rūgti nožēlot.
Arjas vaibsti kļuva nedaudz laipnāki. Eragon, es necenšos nodarīt tev pāri. Tev tas ir jāsaprot.
- Es to saprotu, jauneklis bez īstas pārliecības balsī atbildēja.
Iestājās garš neveikla klusuma brīdis. Cik nopratu, lidojuma
laikā jūs nepiedzīvojāt neko nepatīkamu?
- Nē, viss bija kārtībā.
- Vai tuksnesī nesaskārāties ar kādām grūtībām?
- Par ko tu runā?
- Es tikai apvaicājos. Tad vēl maigākā balsī nekā iepriekš Arja jautāja: Pastāsti, Eragon, kā tev ir klājies kopš svinībām! Es dzirdēju, ko tu stāstīji Nasuadai, bet tu tikai garāmejot pieminēji muguru.
- Es… Jauneklis mēģināja melot, jo nevēlējās, lai elfa uzzina, cik ļoti bija ilgojies pēc viņas, taču senvaloda apslāpēja vārdus un neļāva izdvest ne skaņas. Beidzot viņš ķērās pie paņēmiena, kuru jo bieži izmantoja paši elfi: viņš mēģināja izstāstīt daļu patiesības tā, lai radītu visai patiesībai pretēju iespaidu. Es jūtos labāk nekā iepriekš, Eragons sacīja, prātā pārcilādams savainotās muguras stāvokli.
Tomēr nelikās, ka šī mazā viltība pārliecinātu Arju. Taču viņa neturpināja tincināt Eragonu, tikai piebilda: Tas mani iepriecina. No telts atskanēja Nasuadas balss, Arja uz mirkli pagriezās tās virzienā, tad atkal pievērsās jauneklim: Mani gaida citur, Eragon… Mūs abus gaida citur. Drīz sāksies kauja. Pacēlusi audekla aizkaru, viņa palika stāvam pie ieejas tumšajā teltī, tad saminstinājās un piebilda: Esi uzmanīgs, Eragon Ēnkāvi.
Pateikusi šos vārdus, viņa nozuda.
Izmisums likās piekalis Eragonu vietai, kur viņš stāvēja. Viņš bija izdarījis to, ko vēlējās izdarīt, bet šķita, ka tas ne par mata tiesu nav mainījis attiecības starp viņu un Aiju. Jauneklis sažņaudza rokas dūrēs, nolaida plecus un, cerību sabrukumam plosot sirdi, krietnu brīdi, neko neredzēdams, blenza vienā punktā.
Kad Safira ar purnu piebakstīja Eragonam pie pleca, viņš satrūkās. Saņemies, mazais, pūķis sirsnīgi teica. Tu nevari te palikt uz visiem laikiem, turklāt man no šiem segliem niez mugura.